PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Pelēkā Pūce

Pe 250 Seidžo un viņas bebru piedzīvojumi (No angļu vai. tulk. T. Pētersone: Mākslinieks Ā. Lielais. — R.: Liesma, 1978.—102. lp. f il.

Kanādiešu rakstnieka stāsts par indiāņu bērnu dzīvi un Ziemeļkanādas dabu. 70803-506

1 Tikai vīriešu kārtas mazuļi varēja būt tik pārdroši. (Autora piezīme.)

1 Indiāņi bieži vadās pēc sevišķi spHgtiem sapņiem. (Autora piezīme.I

S

1 Sis notikums risinājās jūlijā, kad aļņiem ragi tikai daļēji attīstīti. (Autora piezīme.)

4 — 1062

' ziemeļamerikā kažokzvēru mednieki, kuri parasti meči ar slazdiem.

[2] franču zinātnieks, Kanādas pētnieks, dzīvojis 16. gs.

8 Ar koka mizām pārsegta indiāņu mītne.

[4] tirdzniecības kantoris un apmetne kolonijās.

[5] dzīvošanai neizdevīgi, neauglīgi apgabali, kurp ASV un Kanādas valdība piespiedu kārtā pāicej uz dzīvi indiāņus.

[6] parasti viņi strādā savā rezervātā, jo viņiem nav tiesibu brivi izvēiēues rtzives vietu,

llO

[7] tā bebri izturas aizstāvoties. Viņi prot veikli un stipri sist ar spēcīgajiem nagiem vai ar dūrēs savilktajām priekšķepām. So pēdējo paņēmienu viņi izmanto, cīkstoties paši savā starpā, kad ar nagiem nevēlas nodarīt sāpes. Ievērojiet, ka bebrēni pat galējā iz­misumā instinktīvi izvēlējās maigāko paņēmienu. Tāds ir viņu raksturs. {Autora piezīme.)

[8] indiāņu pasaku teli. (autora piezīme.)

[9] sis gadījums, tāpat kā visas grāmatā aprakstītās bebru izdarības, atbilst īstenībai. Jauni, pieradināti bebri šādi reaģē uz labi pazīstama cilvēka parādīšanos. Savvaļas bebri izsaka savu attieksmi cits pret citu šādā vai arī līdzīgā,, tomēr tikpat pārsteidzošā veidā. (Autora piezīme.)

[9] Seidžo, Seidžo, ej nu tu, Seidžo, Seidžo, uz pilsētu,

[10] nesot saiņus pa līdzenu vietu, indiāņi parasti neiet,' bet laiž teciņiem, jo tā ii ieglāk. (Autora piezīme.j

[11] bebri spēj aizvērt ausu atveres, lai pasargātu ausis no ūdens un nepatīkamiem trokšņiem. (Autore piezīme.)

! No visiem Ziemeļamerrikas dzīvniekiem bebriem acīmredzot ir vislabākā atmiņa, n šai ziņā tie ir līdzīgi ziloņiem. (Autora piezīme.)

[13] bebriem, tāpat kā dzeloņcūkām, bizamžurkām un citiem grauzējiem, zobi aug lepārtraukti, un viņi nemitīgi tos asina, griežot un trinot citu pret citu. (Autora piezīme.)

[15] indiāņi ļoti uzmanās, lai runātājs netiktu partraukts. Un, ja jaunietis, kā šai gadī­jumā, neuzrunāts iejaucas, tas tiek uzskatīts par nopietnu pārkāpumu, (Autora piezīme.)

[16] tekstā es mēģināju atdarināt kāda ķauķa, kas saukts par dziedātājzvirbuli vai Kanādas putniņu, dziesmas ritmu un skaņas. Baltie mežu iedzīvotāji šai dziesmā saklausa šādus vārdus: «O-o-o—Kan-ā-da—Kan-ā-da-ā!» — turpretim indiāņi uzskata, ka putniņš dzied: «Mī-mī-mī—no—ta-ki—no-ta-ki—jā!» Vasarā Ziemeļu mežos šo žēlabaino, aprauto melodiju var dzirdēt visur, un daudziem no mums šis putns kopā ar bebru un priedi simbolizē pirmatnējo dabu. Tā kā indiāņi šai dziesmā saklausa uzmundrinošos vārdus «Tas ir labi!», tad viņi uzskata, ka cilvēks, kas stāv zem koka, kurā dzied šis putns, būs laimīgs. (Autora piezīme.)