PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Здесь есть возможность читать онлайн «PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1978, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PELĒKĀ PŪCE
 SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI
RĪGA «LIESMA» 1978
 Varoņi un notikumi, kas aprakstīti šai grāmatā, ņemti no dzīves.
Mednieks Lielā Spalva bija pirmais Pelēkās Pūces skolotājs, kas mācīja pazīt tam zvēru takas. Kanu laiva, ko viņš pats savām rokām bija taisījis no bērza tāss, ilgi glabājās pedagoģiskās skolas muzejā Toronto. Pelēkā Pūce redzēja šo laivu tur 191). gadā.
Bērnus — Seidžo un Sepīenu Pelēkā Pūce labi pazina savās jaunības dienās.
Lasītājam droši vien būs interesanti uzzināt, ka drīz vien pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem mežs daudzu jūdžu platībā kopā ar Bērzupi un dīķi, kur dzīvoja bebri, tika ietverts nacionālā parka teritorijā. Medības šeit tika noliegtas, un pilnīgi iespējams, ka abi šā stāsta varoņi — bebrēni Cile« vijs un Čikenijs nodzīvojuši dzimtajā dīķī līdz sirmam vecumam.
No angļu valodas tulkojusi TIJA PETERSONE Mākslinieks Ā. LIELAIS, ilustiācijas pēc autora zīmējumiem
 Ilustrācijas, «Liesma», 1978
Grāmata veltīta bērniem, lai ari kurā zemeslodes daļā tie dzīvotu, kā arī visiem tiem, kas iemīļojuši klusus nostūrus. Kanādiešu rakstnieka stāsts par indiāņu bērnu dzīvi un Ziemeļkanādas dabu.

SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Seit bija ļoti kluss un mierīgs; rimtie koki visapkārt dīķim spulgojās rāmajā ūdenī, taču koku galotnes vairs nebija zaļas, kādas mēs tās re­dzējām iepriekšējo reizi, salnas bija iekrāsojušas tās sārtos, zeltainos un brūnos toņos. Un visur klusajā mežā lēni laidelējās, riņķoja un ča­bēja krītošās lapas.

Gitčijs Mīgvons nedaudz atpalika, kad Seidžo un Šepīens ar groziņu rokās tuvojās ūdens malai. Un tur zem slaikas baltapses bērni groziņu atvēra.

Iebāzis roku iekšā un noglaudījis apaļīgos, zīdainos dzīvnieciņus, Še­pīens sacīja:

— Palieciet sveiki, Nitčīkīveni, ardievu, Mazie Brāļi!

Viņš runāja klusu, jo balss viņam trīsēja, bet vīrietim, jūs saprotat, jābūt piesardzīgam, ja blakus ir sieviešu kārtas pārstāves. Tad, saņēmis māsas rokas savējās, viņš sacīja:

— Neskumsti, māsiņ! Katru gadu, kad lapas kritīs tāpat kā tagad, es vedīšu tevi uz šejieni, lai tu varētu uz viņiem paskatīties. Mēs visi četri esam daudz ko pieredzējuši un izdarījuši; mēs vienmēr viņus atce­rēsimies, un viņi mūs arī neaizmirsīs. Tā teica tēvs. Tagad viņi būs visu mūžu laimīgi. Viņiem klāsies labi.

— Jā, — Seidžo čukstus atbildēja. — Es zinu, ka viņi būs laimīgi. Man arī jābūt laimīgai. — Viņa uzsmaidīja Šepīenam. — Paldies tev, brālīt!

Šepīens aizgāja pie tēva un nostājās viņam līdzās, bet Seidžo palika viena. Uz brīdi viņa piespieda bebrēnus sev cieši klāt un mazajās, mel­najās austiņās čukstēja:

— Ardievu, Čilevij, ardievu, Čikenij, mani Mazie Brālīši! Neaizmir­sīsim nekad . . . neko!

Un viņa palaida tos vaļā.

Viņa gāja aiz bebrēniem līdz pašai ūdens malai un tur apstājusies noraudzījās, kā tie aizpeld. Bebrēni peldēja aizvien tālāk pāri dzimtajam dīķim, un abas mazās, apaļās galviņas, kā vienmēr, bija vienotrai blakus: spēcīgā, jautrā, niķu pilnā Čilevija galviņa un maigā, domīgā, pieglau­dīgā, mīlīgā Čikenija galviņa. Vēl daži mirkļi — un dzīvnieki izzudīs skatienam. Lai arī cik lieli viņi izaugtu, kādā maigā, mīlošā mazā sir­sniņā viņi mūžam būs divi sīki, bezpalīdzīgi bebru mazuļi.

Seidžo atmiņā viņi allaž paliks Nieciņi.

Kad bebrēni tuvojās milzīgajam, no dubļiem veidotajam cietoksnim, Lielā Spalva stiepti un skaņi iekliedzās; tā kliedz bebri, meklēdami savus biedrus. Vēlreiz melodiskais sauciens pāršķēla klusumu, tad vēl vienu reizi. Pēc tam gluži negaidot virs ūdens tuvu mājoklim parādījās melna galva, aiz tās otra. Spēcīgas, melnas galvas un lieli, spalvaini, brūni ķermeņi.

Seidžo aizrāvās elpa. Bija noticis tas, ko viņa bija cerējusi, bet kam nebija iedrošinājusies ticēt, — izdzirduši Gitčija Mīgvona kliedzienu, bebrēnu tētis un māmiņa patiešām peldēja šurp. Viss bija piepildījies, viss — ak vai! …

Lielā Spalva, Seidžo un Šepīens stāvēja klusi kā apkārtējie koki, kamēr vecie bebri lēni tuvojās Cikenijam un Čilevijam. Appeldējuši beb­rēniem pāris reižu apkārt, papētījuši un apošņājuši tos, vecie bebri iz­dvesa klusas, trīsuļojošas skaņas, un tālāk viņi aizpeldēja kopā — lielās galvas un mazās galvas blakus. Viņi peldēja droši un ātri (ak vai, visi pārāk ātri!) uz savu mājokli, atstādami aiz sevis garas, ņirbošas vadzi- ņas. Vienu vai divas reizes tālumā varēja saklausīt vārgas, bērnišķas balstiņas. Melnās galvas — lielās aizvien vēl blakus mazajām — attāli­nādamās kļuva sīkākas un sīkākas, kamēr tieši pretī ieejai mājoklī cita pēc citas bez trokšņa iegrima ūdenī.

Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija nokļuvuši mājās.

Seidžo stāvēja tur pavisam rimta un savā košajā, rūtainajā kleitā un skaistajos mokasīnos atgādināja daudzkrāsainu tēlu; lakata no galvas bija noslīdējis uz muguras, un jmelnās bizes rietošās saules staros mir­dzēja un laistijas. Tā viņa stāvēja, sārtās lūpas pavērusi, bet melnās, dzidras, zaigojošas acis vērās pāri nelielajam dīķim, līdz pēdējā brūnā galva pazuda un pēdējā ņirbošā ūdens vadziņa izgaisa.

Tieši tobrīd zeltainajās, čabošajās lapās meitenei virs galvas ieska­nējās maza, baltkrūtaina dziedātāj putniņa dzidrā balss. Sīkā, spalvotā dziedoņa līksmā vīterošana pieskandināja kluso ieleju, un Seidžo likās, ka putniņš dzied par cerībām, laimi un mīlestību.

«Mīno-ta-kijā, tas ir labi,» putniņš it kā vīteroja. «Mī-mī-mī—ī-ī—no- no-no-o-o — no-ta-ki—no-ta-ki—jā!» [16]

Seidžo klusu stāvēja starp krītošajām lapām, acīm aizvien vēl urb­damās tumšajā paugurā, kas viņas bebriem bija kļuvis par mājvietu, un pie sevis atkārtoja: — Mī-no-ta-ki-jā!

Zvēriņiem, lapām un puķēm izkrāsoto groziņu ar smaržīgajām zālēm un abām mazajām bļodiņām Seidžo iekāra vienā no apakšējiem zariem tuvu zemei pie skaidrā, rāmā ūdens.

Tad pagriezusies, rokas izstiepusi, viņa mierīga un smaidīga steidzās pretī tēvam un brālim.

* *

Nu visi ir aizgājuši. Ceļojums ir galā, arī stāstam pienākušas beigas.

Kamēr jūs manī klausījāties, šaudīgās ugunskura liesmas vigvama vidū noplakušas un palikušas tikai gailošas ogles … Aizmugurē uz ādas sienām krīt mūsu tumšās, garās ēnas.

Mums jadodas prom.

Tomēr dažreiz vasaras nokrēslī, kad jūs būsiet viens un nezināsiet, ko darīt, padomājiet par šiem diviem indiāņu bērniem, kuri, tāpat kā jūs, gan baidījās, gan cerēja, gan priecājās, gan bēdājās. Neaizmirstiet arī abus bebrēnus — Čileviju un Čikeniju, kuri mīlēja šos bērnus. Viņi mīlēja arī viens otru, reizēm skuma, bet reizēm prata līksmoties.

Atmiņā vēlreiz pārstaigājiet Čukstošo Lapu Pakalnus, paverieties augstajās, tumšajās priedēs, kas it kā māj un klanās, jums ejot garām, un vēlreiz pavizinieties dzeltenajā bērza tāss laivā ar modro aci un drosmīgi plīvojošo asti.

Ja jūs sēdēsiet klusi un mierīgi, varbūt jūs izdzirdēsiet, kā čabēdamas krīt lapas, izdzirdēsiet Runājošo Ūdeņu apburto saucienu un klusās, mierīgās Meža Iemītnieku balsis, gan lielo, gan mazo iemītnieku, kuri mājo šai plašajā, tālajā, pamestajā zemē, kas ir tik pirmatnīga un tomēr tik skaista, — Ziemeļrietumu Vēju Zemē.

SATURS

Kas tad īsti ir Pelēkā Pūce? .

1 Ziemeļrietumu Vēju Zeme . . ;

2 Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva .

3. Bebru mājoklis…………………………… i

4 Pirmais piedzīvojums … i

5. Seidžo dzimšanas diena ….

6. Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš .

7. Tirgotājs………………………………………….

8. Seidžo dzird, ko saka Runājošie Ūdeņi Liesmainais Nezvērs

10. Tukšais groziņš………………………………..

11 Baltais brālis un indiāņi ….

12. Lielie Naži……………………………………….

13. Mazais gūsteknis , .

14. Policists Petriks . i … .

15. Ceļā pie Čikenija i ,

16. Mīno-ta-kijā! i .

17. Krītošo Lapu Mēnesī , •

Vidējā skolas vecuma bērniem

Pelēkā Pūce SEIDZO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI Redaktors J. Baltvilks. Mākslinieciskais re­daktors H. Purviņš. Tehniska redaktore

D. Radziņa. Korektore B. Zubikaite. Nodota salikšanai 11. 04. 78. Parakstīta iespiešanai 25.07.78. Formāts 70X90/16. Ti­pogrāfijas papīrs Ks 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 7,61 uzsk. iespiedi.; 7,33 iz- devn. 1. Metiens 60 000 eks. Pašūt. Mi 1062-Dz. Cena 35 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izde'vn. K° 506/ 29351/B-451. Iespiesta Latvijas PSR- Minis­tru Padomes Valsts izdevniecību, poligrā­fijas un gramatu tirdzniecības lietu komi­tejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīga, Blau­maņa iela 38/40.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI»

Обсуждение, отзывы о книге «SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x