Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Здесь есть возможность читать онлайн «Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Сказка / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

libcat.ru: книга без обложки
  • Название:
    Sīpoliņa piedzīvojumi
  • Автор:
  • Жанр:
    Сказка / на латышском языке
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    4 / 5
  • Ваша оценка:
    • 80
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

Sīpoliņa piedzīvojumi: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sīpoliņa piedzīvojumi»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž. Rodāri (1920 - 1980) ir viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta bērnu rakstniekiem. Džanni Rodāri pasakas — tā ir skola. Skola gan prātam, gan arī sirdij. Un galvenais mācību priekšmets Rodāri pasaku skolā ir Brīvības mācība. Rakstnieka virsuzdevums ir — iemācīt bērnam nebūt vergam, izraisīt viņā dziļu riebumu pret meliem un netaisnību. Lai katrs bērns, tāpat kā Sīpoliņš, mācās pazīt un atšķirt blēžus, lai viņš allaž jūt patiesības saldo garšu.

Džanni Rodari: другие книги автора


Кто написал Sīpoliņa piedzīvojumi? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Sīpoliņa piedzīvojumi — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sīpoliņa piedzīvojumi», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

Sīpoliņa piedzīvojumi


Džanni Rodari

PIRMĀ NODAĻA

Kurā Sīpols uzmin valdniekam Citronam uz kājas

Sīpoliņš bija Sīpola dēls, un viņam bija septiņi brāļi: Sīpolēns, Sīpolitis, Sīpoļuks un tā tālāk — kā jau krietnas sīpolu ģimenes locekļiem pieklājas saukties. Tie bija lāga cilvēki, tomēr ne sevišķi laimīgi. Bet ko gan jūs gribat: kur sīpols, tur arī asaras.

Sīpols ar saviem dēliem dzīvoja koka būdā, kas bija tikai nedaudz lielāka par parastu lecekšu kasti. Ja šai pusē kādreiz iemaldījās bagātnieki, tie nepatikā sarauca degunu: «Kā te ož pēc sīpoliem!» un lika kučierim drīzāk braukt projām.

Reiz tur bija jābrauc garām arī pašam zemes valdniekam Citronam. Galminieki bija norūpējušies par viņa deguna labklājību.

— Ko gan teiks viņa augstība, saozdams nabagu smaku?

— Viņus vajadzētu iesmaržot, — ieteica galvenais kambarkungs. Uz būdām steidzīgi tika nosūtīti divpadsmit kareivji — citronieši — nabaga ļaužu iesmaržošanai. Atstājuši mājās zobenus un lielgabalus, viņi šoreiz uzkrāva sev mugurā pulverizatorus un kannas, pildītas ar odekolonu, vijolīšu smaržūdeni, bērzūdeni un vissmalkāko Bulgārijas rožūdeni.

Sīpolu, viņa dēlus un radus izdzina no būdām, nostādīja rindā gar sienu un apslacīja no galvas līdz kājām tik pamatīgi, ka Sīpoliņš saaukstējās.

Tad ieskanējās taure un ieradās pats valdnieks galma citronu un citroniešu pavadībā. Valdnieks Citrons bija tērpies dzeltenās drānās; arī cepure bija dzeltena, un tai galā bija piekārts zelta zvaniņš. Galma citroniem bija sudraba zvaniņi, bet ierindas citroniešiem — bronzas. Kad šie zvaniņi zvanīja, iznāca lielisks koncerts. Domādami, ka spēlē orķestris, saskrēja ļaudis.

Sīpols ar Sīpoliņu atradās pūlim pašā priekšā, un visi aizmugurē esošie viņus grūstīja un stumdīja. Lai noturētos kājās, nabaga Sīpols sāka saukt:

— Atpakaļ! Atpakaļ!

Valdniekam Citronam, to dzirdot, mati saslējās stāvus. Viņš nostājās uz savām līkajām kājelēm Sīpola priekšā un bargi uzbrēca:

— Kāpēc jūs kliedzat «atpakaļ!»? Varbūt jums nepatīk, ka mani uzticamie pavalstnieki dodas uz priekšu, lai varētu uz mani paskatīties?

— Augstība, — galvenais kambarkungs iečukstēja viņam ausī, — man šķiet, ka šis cilvēks ir bīstams dumpinieks, kuru vajadzētu likt uzmanīt.

Tūliņ viens sargkareivis sāka aplūkot Sīpolu pa sevišķu nemiernieku uzraudzīšanas tālskati, kāds bija katram citronietim.

Nabaga Sīpols aiz bailēm tā drebēja, ka kļuva pavisam zaļš.

— Augstība, — viņš mēģināja iebilst, — mani grūsta!

— Pareizi dara! — nodārdināja valdnieks Citrons. — Ļoti pareizi dara!

Galvenais kambarkungs pagriezās pret pūli un teica šādu runu:

— Dārgie pavalstnieki, viņa augstība jums pateicas par jūsu sajūsmu un grūstīšanos. Grūstieties, pilsoņi, grūstieties vēl stiprāk!

— Bet tad jau viņi uzkritis jums virsū! — ieteicās Sīpoliņš. Nekavējoties viens no sargkareivjiem sāka arī Sīpoliņu novērot pa savu tālskati. Sīpoliņš tāpēc nolēma, ka labāk būtu pazust, iejūkot ļaužu drūzmā.

Sākumā sevišķas grūstīšanās nebija, jo nevienam negribējās saņemt belzienus, bet galvenais kambarkungs pāris reižu paskatījās tik zīmīgi, ka pūlis tūliņ saviļņojās kā ūdens toverītī.

Spiešanās kļuva tik liela, ka Sīpols uzgrūdās virsū tieši valdniekam Citronam un uzmina viņam uz kājas.

Viņa augstība vienā mirklī ieraudzīja pie debesīm visas zvaigznes bez galma astronoma palīdzības, jo viņam bija varžacis. Desmit ierindas citroniešu visi kā viens metās pie nelaimīgā Sīpola un saslēdza viņam rokas važās.

— Sīpoliņ! Sīpoliņi — sauca vecais vīrs, kad viņu veda projām. Sīpoliņš šai brīdī bija diezgan tālu pūlī, bet ļaudis, kas atradās viņa tuvumā, jau visu zināja; zināja pat vairāk, kā jau tādos gadījumos mēdz būt.

— Cik labi, ka viņu apcietināja. Viņš taču gribēja nodurt viņa augstību.

— Ko jūs runājat: viņam bija ložmetējs kabatā!

— Kabatā! Bet tas taču nemaz nav iespējams…

— Vai tad jūs nedzirdējāt šāvienus?

Īstenībā šāvienu troksni radīja tikai uguņošana, kas bija sarīkota par godu valdniekam Citronam, bet ļaudis aiz bailēm no citroniešiem bēga projām uz visām pusēm.

Sīpoliņam gribējās šiem ļaudīm pateikt, ka viņa tētim kabatā bija tikai cigāra gals, tomēr viņš apdomājās — labāk neteikt nekā. Nabaga Sīpoliņš! Viņam likās, ka ar labo aci viņš vairs lāgā neredz, bet tā bija asara, kas katrā ziņā gribēja izspiesties ārā.

— Muļķe tāda! — noteica Sīpoliņš un sakoda zobus, lai nezaudētu dūšu.

Asara nobijās, ierāvās atpakaļ un vairs nerādījās.

* * *

Īsi sakot, Sīpolam piesprieda cietumsodu uz visu mūžu, patiesībā pat vēl pēc nāves, jo valdnieka Citrona cietumos bija arī kapi. Sīpoliņš aizgāja uz cietumu pie tēva un apkampa viņu.

— Nabaga tēti! Tevi ielikuši cietumā kopā ar visbriesmīgākajiem laupītājiem kā nez kādu noziedznieku.

— Tā nevajag, dēliņ, domāt, — aizkustināts teica tētis. — Cietumā sēž visgodīgākie cilvēki.

— Un ko tad viņi izdarījuši?

— Neko. Tāpēc jau viņi atrodas cietumā. Valdniekam Citronam labi cilvēki nepatīk.

Sīpoliņš drusku padomāja un, kā viņam pašam likās, visu saprata.

— Tātad cietumā sēdēt ir gods?

— Dažreiz jā. Cietumi paredzēti tādiem, kas laupa un slepkavo, bet, kopš pie varas ir valdnieks Citrons, tie, kas laupa un slepkavo, dzīvo viņa galmā, bet krietnajiem pilsoņiem jāiet cietumā.

— Es gribu būt labs pilsonis, — nolēma Sīpoliņš, — bet cietumā negribu nokļūt.

Gluži otrādi, es iešu uz cietumu un atbrīvošu visus līdz pēdējam.

— Neaizsapņojies pārāk tālu, — smaidīja nabaga vecais vīrs. — Tas nebūs tik viegli izdarāms.

— Gan tu redzēsi, ka man tas izdosies.

Šai brīdī nāca viens no sardzes citroniešiem un paziņoja, ka saruna beigusies.

— Sīpoliņ, — teica nabaga notiesātais, — tu tagad esi liels un vari pats gādāt par sevi. Par māmiņu un taviem brālīšiem rūpēsies tēvocis Sīpolnieks. Es gribu, lai tu paņem savas mantas un ej pasaulē mācīties.

— Bet man taču nav grāmatu un nav arī naudas, par ko tās nopirkt.

— Tam nav nekādas nozīmes. Tev būs tikai viens mācību priekšmets: blēži. Kad sastapsi kādu varmāku, tad pakavējies tur ilgāk, lai pamatīgi varētu viņu izpētīt.

— Un ko lai es daru pēc tam?

— Tas tev pašam ienāks prātā īstajā brīdī.

— Ātrāk, ātrāk, — sauca citronietis. — Diezgan pļāpāts! Un tu, šmurguli, labāk nenāc uz šo pusi, ja negribi pats nokļūt aiz restēm!

Sīpoliņš gan negribēja palikt viņam atbildi parādā, taču saprata, ka nav vērts ļaut sevi apcietināt, iekams nekas vēl nav padarīts. Viņš noskūpstīja tēti un skrēja projām.

Tai pašā dienā Sīpoliņš atstāja māmiņu un brālīšus tēvoča Sīpolnieka gādībā, kurš bija lāga vīrs, mazliet laimīgāks par citiem, jo kalpoja par durvju sargu. Tad Sīpoliņš, uzkāris pauniņu uz spieķa, devās ceļā.

Читать дальше

Похожие книги на «Sīpoliņa piedzīvojumi»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sīpoliņa piedzīvojumi» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sīpoliņa piedzīvojumi»

Обсуждение, отзывы о книге «Sīpoliņa piedzīvojumi» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.