MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

MARKS TVENS

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

HAKLBERI JA FINA PIEDZĪVOJUMI

Grafiskas apdares autors ANDRIS LAMSTERS

© Jolanta Mackova, pēcvārds, komentāri, 1993

Arvīds Bumanis, ilustrācijās, 1993 Andris Lamsters, grafiskā apdare, 1993

MARKS TVENS

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Tom!

Neviens neatsaucās.

— Tom!

Neviens neatsaucās.

— Brīnums, kur tas puika pagaisis? Aū, Tom!

Vecā lēdija parāva brilles zemāk uz degungalu un pāri tām nopētīja visapkārt istabu, tad pabīdīja tās augstāk pāri degunam un raudzījās no briļļu apakšas. Viņa reti vai nekad neskatījās tieši caur brillēm, lai meklētu tik niecīgu objektu kā zēnu, jo šīs brilles bija

viņas svētdienas glītums, viņas sirds lepnums, darinātas vairāk smalka izskata pēc, nevis valkāšanai —tikpat labi viņa būtu varējusi skatīties caur diviem plīts riņķiem. Kādu brīdi viņa stāvēja samulsusi, tad noteica, ne jau dusmīgi, bet pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu mēbeles:

— Labi. Ja es šoreiz tevi nogrābšu, tad…

Viņa nepabeidza teikumu, jo noliecās un sāka ar slotu bikstīt pagultē, un pie katra grūdiena viņai bija dziļi jāievelk elpa. No pagultes viņa iztrieca tikai kaķi.

— Savu mūžu neesmu redzējusi tādu palaidņa puiku!

'Viņa piegāja pie atvērtajām durvīm, nostājās uz sliekšņa un pārlaida skatienu pāri tomātu stādiem un velnābolājiem, kas auga v'iņas dārzā. Bet Toma nebija. Tad ar paceltu balsi, lai to varētu ( tālu dzirdēt, krustmāte Pollija iesaucās:

— Ū-ū, Tom!

Aiz viņas kaut kas nošvīkstēja, viņa pagriezās īsti laikā, lai notvertu aiz svārku stērbeles mazu zēnu un neļautu tam aizbēgt.

— Te tu esi! Kā es neiedomājos par pieliekamo! Ko tu tur darīji?

— Neko.

— Neko! Paskaties uz savām rokām un savu muti. Ar ko tu esi notriepies?

— Nezinu, krustmāt!

— Bet es zinu. Ar ievārījumu, jā gan! Simtreiz esmu tev teikusi — ja tu Vēl aiztiksi ievārījumu, noģērēšu tev ādu. Padod rīksti!

Rīkste izslējās gaisā — briesmas bija neizbēgamas.

— Ai! Paskaties atpakaļ, krustmāt!

Vecā lēdija kā viesulis apsviedās un spēji parāva uz augšu brunčus, it kā tos sargādama; tai pašā mirklī zēns laidās mukt, pārrāpās pār augsto dēļu sētu un pazuda aiz tās.

Kādu brīdi krustmāte Pollija stāvēja pārsteigta, tad klusi iesmē­jās:

— Lai tas puika iet rata! Bet vai es tiešam nekad nekļušu gudrākā? Vai viņš šādi nav diezgan mani muļķojis, lai es vismaz šoreiz būtu pratusi piesargāties? Bet veci nelgas ir vislielākie nelgas. Veou suni neizdresēsi — kā mēdz teikt. Ak tu mīļā debess, viņš katru dienu iz­gudro ko citu, un kā lai es paredzu, kas būs nākamo reizi. Acīmredzot viņš zina, cik ilgi var mani ķircināt, iekams man uznāk dusmas, un viņš zina — ja spēj manas domas kaut mirkli atkal novirzīt vai mani iesmīdināt, tad dusmas tūlīt pāriet un es nespēju viņam pat vienreiz iesist. Es tiešām neizpildu savu pienākumu pret šo zēnu — tas Kungs to zina! Kas savu bērnu mīl, tas to jfārmāca — tā rakstīts Svētajos rakstos. Es zinu, ka krāju mums abiem tikai grēkus un ciešanas. Puikā iesēdies pats nelabais, bet ko lai dara! Viņš taču ir manas nabaga mirušās māsas dēls, un sirds neatļauj viņu pērt. Katrreiz, kad ļauju viņam iziet sveikā, mani moka sirdsapziņa, un katrreiz, kad viņam iesitu, mana vecā sirds gandrīz vai lūst. So pēcpusdie.nu viņš atkal slaistīsies un neies skolā, un es vienkārši būšu spiesta rīt viņam uzdot darbu, lai viņu sodītu. Man ir tik grūti likt viņam strādāt sestdienās, kad visi zēni ir brīvi, bet viņš par visu vairāk ienīst darbu, un man taču jāizpilda savs pienākums pret viņu, citādi es šo bērnu pazudināšu.

Toms tiešām noslaistījās un negāja uz skolu, bet pavadīja dienu visai tīkami. Viņš atnāca mājās vēl tieši lkikā, lai palīdzētu mazajam nēģerēnam Džimam pirms vakariņām sazāģēt malku nākamajai dienai un saplēst skalus iekuram,— vismaz viņš atnāca tieši laikā, lai pastāstītu Džimam savus piedzīvojumus, kamēr Džims veica trīs ceturtdaļas darba. Toma jaunākais brālis (vai patiesībā — pusbrālis) Sids jau bija pabeidzis savu daļu darba (salasījis skaidas), jo viņš bija kluss zēns un viņa raksturam nepiemita nekas dēkains un nemierīgs. Kamēr Toms ēda vakariņas un katrā izdevīgā brīdī čiepa cukurgraudi- ņus, krustmāte Pollija uzdeva viņam ļoti dziļus un viltīgus jautāju­mus, lai viņu pavedinātu uz izpļāpāšanos, kas atklātu viņa pārkāpu­mus. Kā daudzas vientiesīgas dvēseles, viņa iedomājās, ka viņai piemīt sarežģītas un noslēpumainas diplomātijas talants, un viņai patika savas viegli saredzamās viltībiņas iztēloties kā negantākās, viltības brīnumus.

— Tom, vai skolā bija diezgan silti?— viņa jautāja.

— Jā, ma'am*'. „

— Varen silti, vai ne?

— Jā, ma'am.

— Vai tev negribējās nopeldēties, Tom?

Toms viegli izbijās — viņā pamodās nepatīkamas aizdomas. Viņš vērīgi paskatījās krustmātes Pollijas sejā, bet tā neko neizpauda.

— Nē, ma'am, ne visai!— viņš sacīja.

Vecā lēdija pastiepa roku un aptaustīja Toma kreklu, pēc tam piebilda:

— Bet tagad tu neesi pārāk sakarsis.

Viņas lepnumam glaimoja apziņa, ka pārliecinājusies par to, vai krekls ir sauss, nevienam nenojaušot, kas viņai prātā. Tomēr, par spīti viņas gudrībai, Toms tagad saprata, no kurienes vējš pūš, tāpēc aizsteidzās priekšā viņas nākamajam gājienam.

— Mēs pabāzām galvas zem ūdenssūkņa — mani mati vel ir mitri. Paraugi!

Krustmāti Polliju kaitināja, ka viņa nebija ievērojusi tik svarīgu pierādījumu un nebija paredzējusi šādu triku. Tad viņai radās jauna iedvesma.

1 Ar zvaigznīti apzīmēto vietu skaidrojumus skat. komentāros.

— Tom, bet tu taču neatārdīji manis piešūto krekla apkakli, kad | lēji ūdeni sev uz "galvas? Atpogā svārkus!

Bailes Toma sejā izgaisa, Viņš atpogāja svārkus. Krekla apkakle bija kārtīgi piešūta. r

— Nu labi, niekkalbi, ej vien. Es biju pārliecināta, ka neesi bijis šodien skolā, bet gājis peldēties. Tomēr es tev piedodu, Tom. Manu­prāt, ^u esi piesardzīgs kā apsvilinājies kaķis, bet, kā mēdz teikt,— labāks, nekā izskaties. Šoreiz.

Viņa bija pa pusei noskumusi, ka viņas viltība nav izdevusies, un pa pusei priecīga, ka vismaz vienreiz Toms uztenterējis uz paklausī­bas ceļa.

Bet Sidnejs piebilda:

— Zini, man liekas, ka tu piešuvi viņa apkakli ar baltiem diegiem, bet te ir ( melni diegi.

— Kā tā! Es taču to piešuvu ar baltiem diegiem, Tom!

Bet Toms nenogaidīja, kas notiks tālāk. Skriedams laukā pa durvīm, viņš iesaucās:

— Sidij, par to tu gan dabūsi!

Nokļuvis drošā vietā, Toms apskatīja divas lielās šujamadatas, , kas bija iespraustas viņa svārku atlokā, ap tām bija aptīti diegi — ap vienu adatu balti, ap otru melni. Viņš iesaucās:

— Viņa to nekad nebūtu pamanījusi, ja Sids neizpļāpātos. Saso­dīts! Dažreiz viņa piešuj apkakli ar baltu, dažreiz ar melnu diegu. Kaut jel, pie joda, viņa šūtu tikai ar vienas krāsas diegiem, jo es nevaru šīs maiņas atcerēties. Bet Sidam es par to aplauzīšu sprandu. Es viņu pārmācīšu!

Toms nebija pilsētiņas paraugzēns. Viņš zināja, kādam jābūt paraugzēnam,— un šī suga viņam derdzās! Pēc divām minūtēm un pat vēl ātrāk viņš bija aizmirsis visas savas raizes. Ne jau tāpēc, ka tās būtu bijušas mazāk smagas un rūgtas kā pieaugušo raizes, bet viņā pēkšņi iedegās kāda jauna un spēcīga aizraušanās, kas izdzina no prāta visu nepatīkamo, tāpat kā pieaugušie aizmirst savas neveiksmes, kad viņus satrauc kāds jauns pasākums. ,