MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Pa vārtiem lēkādams izskrēja Džims ar skārda spaini rokā, dziedā­dams «Bufalo meitenes». Nest ūdeni no pilsētas ūdenssūkņa Tomam vienmēr bija šķitis pretīgs darbs, bet šodien tās vairs nelikās tik nepatīkams. Viņš atcerējās, ka pie sūkņa vienmēr sapulcējas daudz ļaužu. Baltie, mulatu* un nēģeru zēni un meitenes tur vienmēr gaida savu*kārtu, atpūšas, maina rotaļlietas, strīdas, kaujas un plosās. Viņš atcerējās arī, ka Džims ar ūdens spaini mēdz atgriezties tikai pēc stundas, lai gan sūknis atrodas nepilnus simtpiecdesmit jardus no mājām,— un parasti kāds vienmēr aiziet viņam pakaļ.

Toms teica:

— Paklau, Džim,—es atnesīšu ūdeni, ja tu mazliet pabalsināsi sētu.

Džims pakratīja galvu un atbildēja:

— Nevaru, māster* Tom. Vecā misis teica, lai es ejot pēc ūdens un neapstājaties, un nedauzoties ne ar vienu. Viņa teica, ka māsters Toms mani gan aicināšot balsināt sētu, bet tad lai es tikai ejot tālāk un darot savu darbu, balsināšanu viņa pati pārbaudīšot.

— Nebēdā par to, ko viņa saka, Džim. Tā viņa vienmēr runā. Dod šurp spaini, es būšu prom tikai vienu minūti. Viņa to nemaz neuzzinās.

— Ai, es nedrīkstu, māster Tom. Vecā misis man noraus galvu. Nudien noraus.

— Viņa\ Viņa pat nespēj nevienu nopērt — dažreiz iesit kādam pa galvu ar uzpirksteni, un vai kāds no tā baidās — pasaki man? Viņa runā, briesmīgi draudēdama, bet vārdi taču nenodara sāpes, ja vien viņa neraud. Džim, es tev došu marmora bumbiņu. Es tev došu baltu stikla bumbiņu.

Džims sāka šaubīties.

— Baltu bumbiņu, Džim, Tā labi ripo.

. — Vai, tā ir gan varen jauka bumbiņa! Bet, māster Tom, man traki bail no vecās misis.

— Saki — ja vēlies, varu tev parādīt savu slimo pirkstu.

Mazais Džims bija tikai cilvēks — šāSds kārdinājums bija viņam

pārāk liels. Viņš nolika spaini, paņēma balto bumbiņu, noliecās pār Toma kājas pirkstu un ar lielu vērību td aplūkoja, kamēr Toms at­raisīja apsēju. Nākamajā acumirklī viņš ar savu spaini un smeldzošu dibenu skrēja prom pa ielu. Toms sparīgi balsināja sētu, un krustmāte Pollija aizgāja no kaujaslauka ar tupeli rokā un uzvaras prieku acīs.

Bet Toma rosīgums nebija ilgs. Viņš sāka domāt par to, cik jauki bija iecerējis pavadīt šo dienu, un viņa skumjas pieauga. Drīz visi brīvie zēni trauksies lēkādami šeit garām visvisādos brīnišķos pārgā­jienos un briesmīgi viņu izsmies, tāpēc ka viņām jāstrādā,— šīs domas dedzināja kā uguns. Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot — salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki — varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības. Viņš iebāza atkal kabatā šāvu trūcīgo mantību un atmeta domu uzpirkt zēnus. Sai tumšajā un bezcerīgajā mirklī viņu' pēkšņi apstaroja iedvesma. Patiesi — liela, brīnišķīga iedvesma! Viņš satvēra otu un sāka mierīgi strādāt. Sai mirklī parādījās Bens Rodžers — tieši tas zēns, no kura izsmiekla viņš visvairāk baidījās. Bens tuvojās lēkādams un šūpoda­mies—skaidri redzams, ka viņa sirds ir viegla un nodomi augstu lidojoši. Viņš ēda ābolu un laiku pa laikam stiepti, melodiski iegaudo­jās, pēc tam dobjā balsī skandēja bim-bam-bam, bim-bam-bam, jo patlaban tēloja tvaikoni.

Pienācis tuvāk, viņš palēnināja gaitu, devās uz ielas vidu, noliecās zemu uz labo bortu uņ lēni, smagi un svinīgi griezās apkārt, jo viņš atdarināja tvaikoni «Lielais Misuri» un apzinājās, ka tas brauc deviņas pēdas dziļā ūdenī. Bens bija reizē tvaikonis, kapteinis un kuģa zvans, tāpēc viņam bija jāiedomājas, ka viņš stāv uz sava klāja, dod pavēles un pats tās izpilda.

— Stāt, ser! Kling-ling-ling!

Kustība uz priekšu gandrīz izbeidzās, un viņš lēnām tuvojās ietvei.

— Atpakaļ! Kling-ling-ling! ^

Viņa rokas stingri izstiepās gar sāniem.

— Kuģa pakaļgalu pagriezt pa labi! Kling-ling-ling! Cuk-čuk- čuk-čuk! '

Viņa labā roka šai laikā vēzējās plašos lokos, jo tēloja četrdesmit pēdu lielo tvaikoņa ratu.

— Stūri pa kreisi! Kling-lifig-ling! Cuk-čuk'-čuk!

Tagad lokus veidoja kreisā roka.

— Stop pa labi! Kling-ling-ling! Stop pa kreisi! Labo bortu lēnām uz priekšu! Stop! Arējam ratam lēnu gaitu! Kling-ling-ling! Cuk-čuk-čuk! Izsviest tauvu! Veicīgāk! Pasviediet tauvas cilpu — ko jūs tur kavējaties! Apmetiet cilpu stabam! Pievirzieties piestātnei — stāt! Apturēt mašīnas, ser! Kling-ling-ling! Sššt-šššt-šššt,— viņš atda­rināja tvaika krānu šņākoņu.

Toms turpināja balsināt sētu, neveltīdams tvaikonim nekādu uzmanību.

Bens viņā kādu laiku skatījās, tad iesaucās:

— Hi hi! Tu esi gan dimbā, ko?

Toms neatbildēja. Viņš ar meistara aci nopētīja savu pēdējo otas triepienu, tad viegli pārvilka ar otu vēlreiz jau nobalsinātajai vietai un atkal vēroja rezultātu. Bens piestājās blakus Tomam. Ieraugot ābolu, Tomam saskrēja siekalas mutē, bet viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu. Bens iesaucās:

— Hello, vecais z^n! Tev jāstrādā, ko?

— A, tas esi tu, Ben! Es nemaz nepamanīju.

— Klausies, es eju peldēties. Tu jau laikam arī gribētu peldēties? Bet tev taču uzdots darbs! Vai ne?

Toms zēnu mirkli uzlūkoja, tad jautāja:

— Ko tu sauc par darbu?

— Vai tad tas nav darbs?

Toms atkal sāka balsināt sētu un nevērīgi atbildēja:

— Varbūt tas ir darbs, varbūt nav. Es zinu tikai vienu: Tomam Sojēram tas patīk.

— Ko nu pūt — tu taču negribēsi man iestāstīt, ka tev tas patīk?

Ota turpināja savu kustību.

— Vai man tas patīk? Kāpēc lai man nepatiktu? Katru dienu jau zēniem nav tādas izdevības balsināt sētu!

Tas stāvokli parādīja citā gaismā. Bens vairs negrauza ābolu. Toms skaisti vilka otu uz priekšu un atpakaļ, atkāpās, lai pārbaudītu paveikto, šur tur vēl uzlika pa triepienam — atkal kritiski aplūkoja krāsojumu. Bens vēroja katru viņa kustību, aizvien vairāk ieintere­sēts un aizrauts. Beidzot viņš sacīja:

— Klausies, Tom, ļauj man arī mazliet pabalsināt!

Toms pārdomāja, gandrīz jau piekrita, bet tad izlēma citādi:

— Nē, nē. Manuprāt, tas neies, Ben! Redzi, krustmāte Pollija briesmīgi norūpējusies par šo sētu — tā ir tieši ielas pusē, saproti, ja tā būtu pagalma pusē, es neko neteiktu un arī viņa neiebilstu! Bet pret šo sētu viņa ir traki vērīga, tā jākrāso ļoti uzmanīgi. Manuprāt, tikai viens no tūkstoš zēniem, varbūt pat no divtūkstoš zēniem, varētu to nobalsināt, kā nākas!

— Nē, vai tiešām? Ļauj man mazliet pamēģināt. Tikai mazdrusciņ! Es tev gan atļautu, ja būtu tavā vietā, Tom!

— Ben, es to labprāt darītu— patiesi. Bet krustmāte Pollija . . . zini, Džims jau arī gribēja krāsot, bet viņa neatļāva. Sids arī gribēja, bet viņa arī Sidam neatļāva. Nu, vai tu saproti, kādā es esmu ķezā? Ja nu tu sāc balsināt un tev kaut kas pēkšņi misējas . . .

— Nieki, es būšu tikpat uzmanīgs kā tu. Ļauj man pamēģināt! Paklau, es tev došu sava ābola serdi.

— Labi — lai iet. Bet, Ben,— tomēr labāk ne, es baidos . . .

— Es tev došu visu ābolu.

Toms iedeva viņam otu, nepatikā savilcis seju, bet sirds dziļumos priecādamies. Un, kamēr bijušais tvaikonis «Lielais Misuri» saules karstumā strādāja un svīda, atvaļinātais mākslinieks atsēdās turpat blakus paēnā uz mucas, šūpoja kājas, šmakstinādams ēda ābolu un gudroja, kā vēl pievārēt citus vientiešus. Izdevības netrūka — ik pēc brīža garām klenderēja zēni, viņi nāca, lai Tomu izsmietu, bet palika, lai balsinātu sētu. Kad Bens jau bija galīgi nokausēts, Toms par labi saglabājušos papīra pūķi kā nākamajam piešķīra tiesības balsināt sētu Bilijam Fišeram, un, kad Bilijs nogura, šīs tiesības nopirka Džonijs Millers par beigtu žurku, kas bija piesieta auklā, lai to varētu vicināt, un tā tālāk, un tā tālāk, stundu pēc stundas.