MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Tad viņš atgriezās un kavējās pie sētas, līdz satumsa, visādi ērmodamies, bet meitene vairs nerādījās, taču Toms sevi mierināja ar cerību, ka viņa visu laiku stāv pie viena no logiem un redz, kādu uzmanību viņš tai velta. Beidzot viņš negribīgi devās mājup, un viņa nabaga galva bija pilna visvisādiem sapņu tēliem.

Ēdot vakariņas, Toms bija tik labā garastāvoklī, ka krustmāte brīnījās, «kas tam bērnam noticis». Viņš saņēma krietnu bārienu, ka apmētājis Sidu ar zemes pikām, bet, liekas, viņam par to bija maza bēda. Viņš mēģināja nočiept cukuru krustmātei tieši acu priekšā un dabūja pa pirkstiem.

— Krustmāt, Sidam tu nesit, kad viņš ņem cukuru! — Toms ie­saucās.

— Sids tā nemoka cilvēku kā tu. Tu katru, brīdi grābtu cukuru, ja es tevi neuzmanītu.

Drīz pēc tam krustmāte izgāja virtuvē, un Sids, laimīgs savā neaizskaramības apziņā, it kā uzvaras priekā izstiepa roku pēc cukura trauka, un tas nu Tomam šķita neizturami. Bet cukurtrauks izslīdēja Sidam no pirkstiem, nokrita uz grīdas un saplīsa. Toms iekšēji gavilēja tik ļoti, ka pat savaldīja savu mēli un klusēja. Viņš apņēmās nesacīt ne vārda ari tad, kad ienāks krustmāte, bet sēdēt pavisam klusu, līdz viņa vaicās, kas to izdarījis, tad pateikt visu un redzēt brīnumjauko notikumu, kad paraugzēns dabūs pērienu. Toms bija tik pārplūstoši līksms, ka gandrīz nespēja savaldīties, kad vecā lēdija ienāca atpakaļ un apstājās pie durvīm, acīm dusmās zibsnījot pāri brillēm.

Viņš teica pats sev: «Tūlīt sāksies!»

Nākamajā mirklī viņš jau gulēja visā garumā uz grīdas! Spēcīga roka bija atvēzēta nākošajam sitienam, kad Toms iebrēcās:

— Pagaidi, kāpēc tu sit mani? To saplēsa Sids.

Krustmāte Pollija pārsteigta apstājās, un Toms gaidīja viņas veldzējošo līdzjūtību. Taču, atguvusi valodu, viņa teica:

— Hm! Manuprāt, šis sitiens tev nav bijis velti. Gan jau atkal esi izstrādājis kādu citu nekaunīgu nedarbu, kamēr manis te nebija.

Tad viņas sirdsapziņa ierunājās, un viņai gribējās Tomam pasacīt kādu laipnu un mīļu vārdu, bet zēnam tad liktos, ka viņa atzīst savu vainu, un to nepieļāva disciplīna. Tāpēc viņa klusēja un smagu sirdi izgāja veikt savus mājas darbus.

Toms sapūties sēdēja kaktā un uzkurināja savas ciešanas. Viņš zināja, ka krustmāte savā sirdī ir jau nometusies viņa priekšā uz ceļiem, un šī apziņa deva viņam drūmu gandarījumu. Viņš nekādi neizrādīs, ka ir samierinājies, un nevienu neievēros. Viņš juta ik pa brīdim sev pievērstu ilgu pilno krustmātes asaru aizplīvuroto skatienu, bet izlikās to nemanām. Toms iztēlojās, ka guļ slims, tuvu nāvei, un ka krustmāte, noliekusies pār viņu, lūdz vienu vienīgu piedošanas vārdu, bet viņš pagriežas ar seju pret sienu un mirst, šo vārdu neizteicis. Kā gan tad viņa justos? Zēns iztēlojās, kā viņu atnes no upes mājās noslīkušu, viņa cirtas ir slapjas, viņa nabaga rokas sastingušas uz mūžu un ievainotā sirds atradusi mieru. Kā tad krustmāte mestos viņam klāt, asaras aumaļām liedama, un viņas lūpas piesauktu Dievu, lai tas atdod atpakaļ mīļo zēnu, kuru viņa nekad, nekad vairs netaisni nesodīs! Bet viņš gulēs auksts un bāls, bez jebkādām dzīvības zīmēm — nabaga mazais cietējs, kura mokas beigu­šās.

Ar šīm traģiskajām iztēlēm Toms tā sakāpināja savas jūtas, ka likās — viņš tūlīt nosmaks, kaklā kāpa kamols, acis aizklāja asaru migla, un, pamirkšķinot plakstienus, asaras plūda pāri un pilēja no degungala. Viņš tā tīksminājās ar savām bēdām, ka nevarēja pieļaut, lai tajās ielauztos kāda pasaulīga jautrība vai aizskarošs prieks,— bē­das bija pārāk svētas šādām saskarsmēm; un, kad pēkšņi istabā dancodama ienāca viņa māsīca Mērija, līksma par to, ka atkal atgriezusies mājās pēc bezgala gara nedēļas izbraukuma laukos, viņš piecēlās un, tumšos sēru mākoņos ietinies, izgāja pa otrām durvīm, tiklīdz viņa ienesa dziesmu un sauli pa pirmajām durvīm. Viņš klaiņoja tālu no vietām, kur mēdza sapulcēties zēni, meklēdams vientulīgus nostūrus, kas atbilstu viņa garastāvoklim.

Kāds garš baļķu plosts upē šķita viņu aicinām, viņš atsēdās uz plosta malas un vēroja straumes drūmo plašumu, vēlēdamies, kaut tūlīt varētu noslīkt, tikai pats neko nesajūtot un nepakļaujoties dabas nosacītajai nepatīkamajai slīkšanas norisei.

Tad Toms atcerējās savu puķi. Viņš to izvilka — sagumzītu un novītušu, un šis zieds vareni pastiprināja viņa drūmo svētlaimi. Toms vaicāja sev, vai viņa pažēlotu viņu, ja visu zinātu? Vai raudātu un vēlētos aplikt rokas viņam ap kaklu, lai mierinātu? Vai varbūt viņa salti novērstos — kā visa šī tukšā pasaule?

Sīs domas piepildīja viņu ar tik neizturami saldām ciešanām, ka viņš atkal un atkal pie tām atgriezās un iztēlojās šo ainu vienmēr jaukāk un citādā gaismā, līdz tā zaudēja savu pievilcību. Beidzot viņš nopūzdamies piecēlās un ienira tumsā. Ap pusdesmitiem vai desmi­tiem Toms gāja pa tukšo ceļu, kur dzīvoja dievinātā nepazīstamā. Viņš mirkli apstājās, bet nedzirdēja ne skaņas, svece blāzmoja aiz kāda loga aizkara otrajā stāvā. Vai dievinātā bija šajā telpā? Viņš pārrāpās pār sētu, izspraucās cauri dārza krūmiem un nostājās tieši zem apgaismotā loga.

Ilgi viņš aizkustināts raudzījās augšup, tad nogūlās uz muguras zemē, salikdams rokas uz krūtīm un turēdams tajās nabaga novītušo puķīti. Tā viņš gribētu mirt — izdzīts aukstajā pasaulē, kur viņam nav ne māju, ne jumta pār galvu, nevienas drauga rokas, kas noslaucītu no pieres nāves sviedrus, nevienas mīlas pilnas sejas, kas noliektos pār viņu, kad sāksies lielās beigu mokas. Un tā viņa ieraudzīs Tomu, kad paskatīsies pa logu priekā mirdzošajā rītā,— un, ak, vai kāda asara noritēs uz viņa nabaga nedzīvā ķermeņa un vai viņai izlauzīsies arī maza nopūta, redzot šo ziedošo, jauno dzīvību tik rupji izdzēstu, tik pāragri nopļautu?

Logs atvērās, kādas kalpones skarbā balss nozaimoja svētsvinīgo klusumu, un ūdens plūdi nogāzās pār gulošā mocekļa atliekām!

Gandrīz aizrijies, varonis sprauslādams pielēca kājās. Gaisā nošvīkstēja kāds mests priekšmets, klusa lāsta pavadīts, nošķinda plīstoši stikli, mazs, neskaidri saredzams stāvs pārlēca pāri sētai un kā bulta pazuda tumsā.

Mazliet vēlāk, kad Toms, jau noģērbies, lai dotos gultā, sveces gaismā aplūkoja savas izmirkušās drēbes, pamodās Sids; ja ari viņā radās neliela vēlme pieminēt visu notikušo, viņš tomēr pārdomāja un miermīlīgi klusēja, jo Toma acīs uzliesmoja draudi. Toms apgūlās, neapgrūtināja sevi ar vakarlūgšanu, un Sids paturēja prātā šo nolaidību.

\

Saule pacēlās pāri rāmajai pasaulei un staroja, it kā svētīdama miermīlīgo pilsētiņu. Pēc brokastīm krustmāte Pollija sāka ģimenes dievkalpojumu: vispirms viņa noskaitīja lūgšanu, kas balstījās uz bieziem Svēto rakstu citātu slāņiem, sacementētiem ar viņas pašas vārdu plāno kaļķu javu. No šiem augstumiem kā no Sinaja kalna* viņa nolasīja bargu nodaļu no Mozus grāmatas.

Tad Toms, kā Svētos rakstos teikts, «apjoza savus gurnus»* un devās mācīties Bībeles pantus. Sids savējos jau bija iemācījies pirms vairākām dienām. Toms sakopoja visus spēkus, lai iegaumētu piecus pantus, kurus bija izvēlējies no Kalna Sprediķa, jo īsākus viņš nekur neatrada.

Pēc pusstundas Tomam bija radies neskaidrs, Vispārējs priekšstats par šo lasāmo vielu, bet ne vairāk, jo viņa gars lidinājās pa visām cilvēku domu jomām un viņa rokas bija aizņemtas ar dažādām saistošām blakus nodarbēm. Mērija paņēma grāmatu, lai atprasītu iemācīto, un viņš raudzīja miglā atrast ceļu: