MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Svētīgi tie-e-ā . . .

— Garā nabagie . . .

— Jā, nabagie, svētīgi tie garā nabagie, jo viņi, viņi . . .

— Viņiem . . .

— Jo viņiem. Svētīgi tie garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo viņi . . . viņi . . .

— T-a-p . . .

— Jo viņi . . . t-a-p. Es nesaprotu, ko tas nozīmē.

— Taps!

— A, taps, jo viņi taps, jo viņi taps, ē-ē, taps bēdīgi, ē-ē, svētīgi, viņi taps — viņi taps, ē, viņi taps bēdīgi, jo viņi taps — nu, kas viņi taps! Kāpēc tu man nesaki, Mērij? Kāpēc tu esi tik nejauka?

— Ak, Tom, tu nabaga stulbā galva! Es nezobojos par tevi, es to nedarīšu. Tev jāmācās viss no jauna. Nezaudē drosmi, Tom. Tu to paveiksi. Un, ja tu iemācīsies, iedošu tev kaut ko jauku. Mācies, tad tu būsi labs zēns.

— Labi. Bet ko tu man iedosi, Mērij? Pasaki — kas tas būs?

— Nejautā, Tom. Tu zini, ja es tev solu kaut ko jauku, tad tas būs kas jauks.

— Skaidrs, Mērij. Labi, es iekalšu visu vēlreiz.

Un Toms «iekala visu vēlreiz»— ziņkāres un gaidāmās dāvanas mudināts, viņš mācījās ar tādu iedvesmu, ka panākumi bija spoži.

Mērija uzdāvināja viņam jaunu Barlova nazi divpadsmitarpuš centa vērtībā. Visa Toma būtne notrīsēja sajūsmā. Protams, ar šo nazi neko nevarēja griezt, bet tas bija «īsts» Barlova nazis, kaut kas neiedomājami lielisks! Tomam izdevās iegriezt dažus robus skapī, un viņš gatavojās jau apstrādāt kumodi, kad viņu aicināja ģērbties, lai ietu uz svētdienas skolu.

Mērija atnesa Tomam skārda bļodu ar ūdeni un ziepju gabaliņu. Viņš izgāja ārā un nolika bļodu uz maza soliņa, iemērca ziepes ūdenī un nolika atpakaļ uz sola, atrotīja piedurknes, uzmanīgi izlēja ūdeni zemē, tad iegāja virtuvē un sāka cītīgi berzt seju ar dvieli, kas karājās aiz durvīm. Bet Mērija atņēma viņam dvieli un sacīja:

— Kā tev nav kauna, Tom! Neesi tik nolaidīgs! Ūdens taču tev neko ļaunu nenodarīs.

Toms mazliet samulsa. Bļodā vēlreiz ielēja ūdeni, un šoreiz viņš kādu brīdi stāvēja pie tās, sakopodams drosmi, tad dziļi ievilka elpu un sāka mazgāties.

Kad viņš atkal iegāja virtuvē, aizmiedzis abas acis, ar rokām taustīdamies pēc dvieļa, ziepju putas un ūdens pilēja no viņa sejas, apliecinot viņa godīgumu.

Bet, kad viņš apslaucījies nolika dvieli, viņa izskats tomēr ne­bija apmierinošs, jo sejas nomazgātā josla izbeidzās pie zoda un žokļiem it kā maska. Zem un aiz šīs joslas pletās tumša, neapūdeņota teritorija, kas priekšā un mugurpusē aizsliecās lejup visapkārt viņa kaklam. Mērija tagad viņu ņēma savās rokās, un, kad viņa savu darbu bija beigusi, viņš izskatījās kā cilvēks un brālis, ar vienādu ādas krāsu, viņa mitrie mati bija glīti sasukāti un īsās cirtas skaisti un simetriski sakārtotas. (Viņš pats mēdza slepus savas cirtas ar lielām pūlēm no­gludināt, pieglauzdams matus cieši galvai, jo uzskatīja cirtas par sievišķīgām, un šie sacirtojumi uz paša galvas sarūgtināja viņa dzīvi.) Tad Mērija izņēma no skapja Toma uzvalku, ko viņš valkāja tikai svētdienās jau divus gadus, to mēdza vienkārši dēvēt par viņa «otro uzvalku»— no tā varam secināt, cik liela bija Toma garderobe. Kad viņš bija saģērbies, meitene viņu vēlreiz «sakārtoja»— aizpogāja viņa tīros svārkus līdz pašam zodam, atfbcija plato krekla apkakli līdz pleciem, notīrīja ar drēbju suku un uzlika viņam galvā raibo salmu cepuri. Viņš tagad izskatījās daudz glītāks, bet ļoti neveikls un tiešām arī jutās neveikli, jo svētdienas drēbes un tīrība viņam šķita žņaugs, kas viņu saniknoja.

Viņš cerēja, ka Mērija būs aizmirsusi jaunos zābakus, bet šī cerība bija velta — meitene tos pamatīgi iezieda ar taukiem, kā to visi mēdza darīt, un tad atnesa viņam. Toms saskaitās un teica, ka viņam vienmēr liekot darīt to, ko viņš nevēloties. Bet Mērija, viņu nomierinā­dama, sacīja:

— Lūdzu, Tom, esi labs zēns un neniķojies!

Toms rūkdams apāva kājas. Arī Mērija ātri saģērbās, un visi trīs bērni devās uz svētdienas skolu — vietu, ko Toms ienīda no visas sirds, bet Sids un Mērija mīlēja.

Svētdienas skolā mācības ilga no deviņiem līdz pusvienpadsmi- tiem, tad sekoja dievkalpojums. Divi no šiem bērniem vienmēr labprātīgi palika noklausīties sprediķi, arī trešais vienmēr palika, bet svarīgāka iegansta pēc.

Baznīcas cietajos solos ar augstajām atzveltnēm bija vietas ap trīssimt cilvēkiem. Pati celtne bija maza un vienkārša, torņa vietā uz tās slējās it kā priežu koka kaste.

Pie baznīcas durvīm Toms dažus soļus atpalika un uzrunāja kādu savu svētdienīgi ģērbtu biedru:

— Klau, Bil, vai tev ir dzeltenā biļete?

-Jā.

— Ko tu par to gribi?

— Ko tu dosi?

— Gabaliņu lakricas un makšķeres āķi.

— Parādi!

Toms parādīja apsolītos priekšmetus. Bils bija ar tiem apmierināts, un tie tika iemainīti. Tad Toms iemainīja divas baltas stikla lodītes pret trīs sarkanām biļetēm un vēl dažus niekus pret divām zilām biļetēm.

Viņš apturēja vēl citus zēnus, tiklīdz tie ieradās, un desmit vai piecpadsmit minūtēs iepirkās dažādas krāsas biļetes. Tad, iejucis tīri nomazgātu, skaļi čalojošu zēnu un meiteņu barā, viņš iegāja baznīcā, apsēdās savā vietā un tūlīt, uzsāka strīdu ar pirmo zēnu, kas gadījās tuvumā.

Iejaucās skolotājs — nopietns, pavecs vīrs —, tad vienu mirkli pagrieza viņam muguru — un Toms parāva aiz matiem zēnu, kas sēdēja priekšējā solā, bet, kad tas apgriezās, izlikās, it kā būtu iedziļinājies grāmatā; pēc tam iedūra ar adatu kādam citam zēnam, lai dzirdētu, kā tas iebrēksies,— un saņēma par to no skolotāja rājienu.

Visa Toma klase bija tāda pati — nemierīga, skaļa, nevaldāma. Kad vajadzēja no galvas noskaitīt mācību tekstu, neviens no zēniem labi nezināja savus Bībeles pantus, un tos vajadzēja visu laiku sacīt priekšā. Tomēr viņi kaut kā tos izmocīja līdz galam, un katrs saņēma apbalvojumu — mazu, zilu biļeti ar Bībeles pantu. Katra zilā biļete bija alga par diviem noskaitītiem pantiem. Desmit zilas biļetes līdzinājās vienai sarkanai un varēja tikt pret to iemainītas; desmit sarkanas biļetes līdzinājās dzeltenai biļetei. Par desmit dzeltenām biļetēm svētdienas skolas pārzinis izsniedza skolniekam ļoti vienkārši iesietu Bībeli (tā maksāja četrdesmit centu viņos labajos laikos). Vai daudziem no maniem lasītājiem pietiktu čakluma un izturības iemācī ties no galvas divi tūkstoši Bībeles pantu pat par Dorē* ilustrēto Bībeli? Un tomēr Mērija šādā veidā bija jau ieguvusi divas Bībeles — pēc divu gadu pacietīga darba—, un kāds vācu zēns bija ieguvis četras vai piecas Bībeles. Vienreiz viņš no galvas noskaitīja trīstūk­stoš pantus neapstādamies, bet tāda garīga piepūle bija viņa prāta spējām pārāk liela, un kopš tās dienas viņš kļuva gandrīz vai idiots — smaga nelaime skolai, jo svarīgos gadījumos, kad ieradās viesi, pārzinis vienmēr mēdza izsaukt šo zēnu, lai (kā Toms teica) tas «sevi plaši izrādītu».

Tikai vecākie skolēni saglabāja savas biļetes un pūlējās veikt šo ilgo, garlaicīgo darbu, lai varētu iegūt Bībeli, tāpēc šīs godalgas piešķiršana bija rets un ievērojams notikums. Sekmīgs skolēns šādā dienā bija tik liela un izcila personība, ka katra svētdienas skolēna krūtīs iedegās jauna godkāre, kas bieži noturējās vairākas nedēļas. Iespējams, ka Toma garīgais vēders nekad nebija alcis šādas balvas, bet neapšaubāmi visa viņa būtne jau vairākas dienas ilgojās pēc slavas un spožuma, kas nāca tai līdzi.