MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Noteiktajā laikā pārzinis nostājās pie katedras ar aizvērtu dziesmu grāmatu rokā. Savu rādītājpirkstu viņš bija ielicis starp lapām un lūdza uzmanību. Kad svētdienas skolas pārzinis saka savu parasto īso uzrunu, tad dziesmu grāmata viņa rokā ir tikpat nepiecie­šama kā notis dziedātāja rokā, kad tas stāv uz koncertestrādes un dzied solo. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs — paliek noslēpums, jo ne dziesmu grāmatā, ne notīs šie mocekļi nekad neieskatās. Pārzinis bija slaids cilvēks, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, ar smilšu krāsas kazasbārdiņu un īsiem smilšu krāsas matiem. Viņa iestīvinātās, aug­stās apkakles augšējā mala sniedzās viņam turpat vai līdz ausīm, un tās asie stūri liecās gandrīz pāri mutes kaktiņiem. Apkakle bija kā iežogojums, kas lika viņam vienmēr raudzīties taisni uz priekšu un pagriezties ar visu augumu, kad vajadzēja paskatīties sānis. Viņa zods balstījās uz plaši izplātās kaklasaites, kas bija tik gara un plata kā banknote un ar bārkstainiem galiem. Viņa kurpju purni pēc to laiku modes smaili slējās augšup kā kamanu slieces — šādu efektu jaunie vīrieši panāca ar lielām pūlēm un pacietību, stundām ilgi sēdēdami, piespieduši savus kurpju purnus pie sienas. Misters Volters izskatījās ļoti nopietns, viņa sirds bija patiesa un godīga. Pret svētām lietām un vietām viņš izturējās ar tādu godbijību un tik ļoti tās nošķīra no visām laicīgām nodarbēm, ka, pašam neapzinoties, viņa svētdienas skolas'balss bija ieguvusi īpatnu pieskaņu, kas tai pilnīgi trūka nedējas pārējās dienās.

Pārzinis iesāka savu runu šādi:

— Tagad, bērni, sēdiet visi tik taisni un skaisti, cik vien spējat, un veltiet man dažas minūtes savu uzmanību. Lūk, tā ir labi. Tā vajag sēdēt labiem maziem zēniem un meitenēm. Es redzu, ka viena maza meitene skatās pa logu, varbūt viņa domā, ka esmu tur ārā, varbūt sēžu kādā kokā un runāju putniņiem. (Atzinīgi, klusi smiekli.) Es vēlos jums pateikt, ka jūtos neizsakāmi jauki, redzot tik daudz gaišu, tīru seju, kas sapulcējušās šai vietā, lai mācītos darīt visu pareizi un labi.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Nav nepieciešams aprakstīt uzrunas atlikušo daļu. Tā veidota pēc nemainīga parauga un tāpēc mums visiem zināma.

Uzrunas pēdējo trešdaļu sabojāja dažu ļaunu zēnu atsāktā plēša­nās un citas izklaidējošas mīņāšanās un čuksti, kas izplatījās pa visu telpu, aizšalcot pat līdz tādām vientuļām un nesatricināmām klintīm kā Sids un Mērija. Bet, kad mistera Voltera balss pieklusa, pēkšņi visas skaņas norima, un viņa runas noslēgumu apsveica mēma patei­cība.

Lielāko daļu čukstu izraisīja samērā rets notikums — apmeklētāju ierašanās. Ienāca advokāts Tečers, kuru pavadīja ļoti vārgs vecs vīrs, viņiem sekoja smalks, stalts džentlmenis vidējos gados iesirmiem matiem un cēla lēdija, acīmredzot viņa sieva. Lēdija veda pie rokas bērnu.

Toms visu laiku bija nemierīgs, pilns niknuma un nožēlu, turklāt izjuta ari sirdsapziņas pārmetumus — viņš nespēja ieskatīties acīs Emijai Lorensai, kuras mīlas pilnais skatiens viņam bija neizturams. Bet, kad viņš ieraudzīja mazo ienācēju, vienā mirklī viņa dvēsele iekvēlojās svētlaimē. Nākamajā mirklī viņš centās cik spēdams sevi «izrādīt»— grūstīja zēnus, plūca tiem matus, šķobīja seju — īsi sakot, pielietoja visu savu māku, lai varētu apburt meiteni un iegūt viņas atzinību. Viņa pacilātību aptumšoja tikai viens mākonis — atmiņas par pazemojumu, ko bija piedzīvojis šā eņģeļa dārzā, bet šīs atmiņas bija smiltīs rakstītas un strauji aizskalojās, kad pāri brāzās laimes viļņi.

Apmekletajus nosedinaja izcilakaja goda vieta, un, tiklīdz misters Volters pabeidza savu runu, viņš ar tiem iepazīstināja skolēnus. Vīrietis vidējos gados, izrādījās, bija neredzēti ievērojama persona — šā apgabala tiesnesis — visdiženākā būtne, ko bērni jebkad bija redzējuši, un viņi brīnīdamies vaicāja sev, vai tikai viņš ir tāds pats kā visi. Viņi daļēji vēlējās, lai viņš tiem uzbrēktu, bet tomēr baidījās, vai tikai viņš to nedarīs. Viņš bija no Konstantinopoles, kas atradās divpadsmit jūdžu attālumā no šejiertes, tātad bija ceļojis un redzējis pasauli — viņa acis bija skatījušas apgabala tiesas ēku, kurai, kā stāsta, esot skārda jumts. Bijību, ko radīja šādas pārdomas, aplieci nāja neparasts klusums un ienācējiem pievērstās plati ieplestās acis. Tas bija ievērojamais tiesnesis Tečers — viņu pašu pilsētiņas advo­kāta brālis. Džefs Tečers tūlīt iznāca priekšā, lai parādītu savu radniecību ar lielo vīru un izraisītu skaudību visā skolā. Viņa dvēselē kā visskaistākā mūzika atbalsojās šādi čuksti:

— Paskaties, Džim, viņš iet turp! Lūk, patiesi, viņš sniegs tam roku, viņš jau sniedz. Sasper jods, tu gan tagad labprāt būtu Džefa vietā?

Misters Volters traucās «sevi izrādīt» ar oficiālu rosību un darbīgumu, dodams rīkojumus,, izteikdams spriedumus, saukdams norādījumus šur tur un visur, kur tikai varēja atrast kādu ieganstu. Bibliotekārs arī «izrādīja sevi», tekādams šurp un turp ar grāmatu klēpjiem, vienā laidā buldurēdams un saceldams kņadu, kas tik ļoti patīk sīkām amatpersonām.

Jaunās skolotājas «sevi izrādīja», maigi noliekdamās pār skolē­niem, kurus vēl nesen bija iedunkājušas, liegi apsaucot, pacēla glītus pirkstiņus pret mazajiem nerātņiem un mīļi noglaudīja galvas rātna­jiem bērniem. Jaunie skolotāji «sevi izrādīja», mazliet bārdamies vai arī citādi izpauzdami savu autoritāti un rūpes par disciplīnu, un vairums skolotāju, abu dzimumu, iedomājās, ka viņiem ir kaut kas steidzami darāms pie grāmatu skapja aiz katedras, un aizstaigāja turp pat pa divi vai trīs lāgi (un ar šķietamu sašutumu). Mazās meitenes «sevi izrādīja» daždažādos veidos, un mazie zēni «sevi iz­rādīja» tik cītīgi, ka gaiss bija pilns papīra bumbiņām un visvisādu strīdu murdoņas.

Un pāri tam visam staltojās ievērojamais vīrs, izstarodams valdo­nīgu tiesneša smaidu pār šo namu un sildīdamies pats sava diženuma saulē, jo arī viņš gribēja «sevi izrādīt». Tikai viens apstāklis liedza mistera Voltera svētlaimei būt pilnīgai — šoreiz nebija neviena, kam pasniegt Bībeli par godalgu, lai parādītu šādu brīnumbērnu. Vairā­kiem skolēniem bija dažas dzeltenās biļetes, taču nepilns skaits — viņš jau bija apjautājies pie paraugskolēniem. Viņš būtu atdevis visu pasauli tagad, lai tas vācu zēns atrastos šeit ar veselu saprātu.

Un tieši šai mirklī, kad cerības bija zudušas* Toms Sojers iznāca priekšā ar deviņām dzeltenām biļetēm, deviņām sarkanām biļetēm un desmit zaļām biļetēm un pieprasīja izsniegt viņam Bībeli. Tas bija pērkona spēriens no skaidrām debesīm! Volters nebija cerējis sagaidīt no Toma šādu pieprasījumu — vismaz ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Bet nevarēja noliegt — zēnam bija apzīmogoti čeki — neapšaubāmi īsti. Tomu tāpēc aizveda uz paaugstinājumu, kur sēdēja tiesnesis un citi izredzētie, un pati vadība paziņoja lielo notikumu.

Tas bija žilbinošākais pārsteigums pēdējo desmit gadu laikā — sen­sācija bija tik satricinoša, ka pacēla jauno varoni vienā augstumā ar tiesnesi, un tagad svētdienas skolai viena brīnuma vietā bija divi. Zēni gandrīz vai mira nost aiz skaudības, vislielāko rūgtumu sajuta tie, kas pārāk vēlu aptvēra, ka paši bija palīdzējuši Tomam nokļūt tādā neciešamā augstumā, iztirgodami viņam savas biļetes par bagātī bām, ko viņš bija sarausis, pārdodams tiesības balsināt sētu. Sie zēni nicināja sevi, ka ļāvuši sevi piemuļķot viltīgam krāpniekam, kārdinā­tājai čūskai, kas bija noslēpusies zālienā.