MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Bet Sids gulēja un neko nedzirdēja.

Toms vaidēja skaļāk, un viņam šķita, ka pirksts sāk sāpēt.

Sids nepakustējās.

Toms elsa no piepūles. Viņš mazliet atpūtās, tad dziļi ievilka elpu un izgrūda veselu virkni vaidu, kas varēja radīt izbrīnu.

Sids turpināja krākt. Toms saīga.

— Sid, Sid!— viņš iesaucās un kratīja guļošo.

Sis paņēmiens iedarbojās, un Toms atkal sāka vaidēt. Sids nožāvā­jās, izstaipījās, šņākdams atspiedās uz elkoņa un sāka vērot Tomu. Toms turpināja vaidēšanu. Sids iesaucās:

— Tom, klau, Tom!

Atbildes nebija.

— Klausies, Tom! Kas tev kait, Tom?

Sids pakratīja Tomu un izbijies raudzījās viņam sejā.

Toms vaidēja:

— Nevajag, Sid! Nepurini mani!

— Kas noticis, Tom? Man jāpasauc krustmāte.

— Nē, nevajag. Var būt, ka pamazām pāries. Nesauc nevienu!

— Bet tas taču jādara. Nevaidi, Tom, tik briesmīgi! Cik ilgi tu tā mokies?

— Jau vairākas stundas. Ai! Nerausti mani, Sid! Tu mani nogali­nāsi!

— Tom, kāpēc tu mani ātrāk nepamodināji? Ak, Tom, nevaidi taču! Man drebuļi skrej pa kauliem, kad dzirdu tavus vaidus. Tom, kas tev sāp?

— Es tev visu piedodu, Sid. (Vaids.) Visu, ko tu man kādreiz esi nodarījis. Kad manis nebūs vairs . . .

— Ai, Tom, tu taču nemirsi? Nevajag, Tom, nedari to. Varbūt. . .

— Es piedodu visiem, Sid. (Vaids.) Pasaki to viņiem, Sid! Manu loga rāmi, Sid, un vienacaino kaķi atdod tai meitenei, kas nesen atbrauca mūsu pilsētā, un pasaki viņai . . .

Bet Sids jau bija paķēris savas drēbes un izskrējis ārā. Toms tagad patiesi cieta, tik lieliski darbojās viņa iztēle, un tāpēc viņa vaidi skanēja gluži dabiski.

Sids skrēja lejup pa kāpnēm un sauca:

— Ai, krustmāt Pollij, nāc ātrāk! Toms mirst!

— Mirst?

— Jā. Nekavējies — nāc ātri!

— Blēņas! Es tam neticu!

Tomēr viņa uzskrēja pa kāpnēm, Sids un Mērija sekoja viņai pa pēdām. Ari krustmātes seja kļuva bāla, viņas lūpas drebēja.

Pieskrējusi pie gultas, viņa aizelsusies iesaucās:

— Tom! Tom, kas tev kait?

— Ai, krustmāmiņ, es . . .

— Kas tev kait, kas tev kait, bērns?

— Ai, krustmāmiņ, mans ievainotais kājas pirksts atmiris!

Vecā lēdija atkrita krēslā un mazliet iesmējās, tad mazliet parau-

dāja, pēc tam smējās un raudāja reizē. Tas viņu nomierināja, un viņa sacīja:

— Tom, kā tu mani nobiedēji! Tagad beidz muļķoties un kāp laukā no gultas!

Vaidi apklusa, un sāpes pirkstā izzuda. Zēnam kļuva mazliet neērti, un viņš teica:

— Krustmāt Pollij, man tiešām likās, ka pirksts atmiris, un tas tik ļoti sāpēja, ka pat neievēroju savu zobu.

— Tavu zobu? Kas tad noticis zobam?

— Viņš ir pavisam vaļīgs un briesmīgi sāp.

— Nu, nu, nesāc tikai atkal vaidēt. Atver muti! Jā, tavs zobs ir vaļīgs, bet tāpēc'tu nemirsi. Mērij, atnes man zīda diegu un degošu pagali no virtuves!

Toms iesaucās:

— Lūdzu, krustmāmiņ, neizrauj to — zobs nemaz vairs nesāp! Lai mani zibens sasper, ja tas vēl sāp. Nerauj, krustmāmiņ! Es negribu palikt mājās no skolas. >

— Ak tu negribi? Tātad viss šis tracis bija tāpēc, ka tu cerēji izpalikt no skolas un iet makšķerēt. Tom, Tom, es tevi tā mīlu, bet tu visvisādi centies ar savām palaidnībām lauzt manu veco sirdi.

Sai laikā zobu raujamie instrumenti bija sakārtoti. Vecā lēdija piesēja zīda diega vienu galu pie Toma zoba, bet otru pie gultas gala. Tad viņa sagrāba degošo pagali un spēji to piegrūda zēnam pie sejas. Zobs palika šūpojoties diegā pie gultas gala.

Bet visiem pārbaudījumiem ir arī sava alga. Kad Toms pēc brokastīm ieradās skolā, viņu apskauda visi zēni, jo robs augšējo zobu rindā ļāva viņam spļaut pavisam jaunā un neredzētā veidā. Ap viņu pulcējās liels zēnu bars, apbrīnodams viņa māku. Viens no zēniem, kas bija sagriezis pirkstu un līdz šim bija apbrīnas un cieņas viduspun­ktā, uzreiz pazaudēja visus savus cienītājus, un viņa slavas spožums apdzisa. Sī zēna sirds kļuva smaga, un viņš teica ar mākslotu nicību, ka tas neesot nekas sevišķs — spļaut tā kā Toms Sojers, bet kāds cits zēns iesaucās:— Vīnogas ir skābas!— un viņš atkāpās kā slavu zaudē­jis varonis.

Drīz pēc tam Toms sastapās ar pilsētiņas jauno pāriju - Haklbe- riju Finu, vietējā dzērāja dēlu. Haklberiju no sirds dziļumiem ienīda visas pilsētiņas mātes un arī baidījās no viņa, tāpēc ka zēns bija slinks, patvarīgs, izlaidies un ļauns — un tāpēc ka visi bērni apbrīnoja viņu un labprāt meklēja šo aizliegto sabiedrību, un vēlējās, kaut varētu iedrošināties būt tādi kā viņš. Arī Toms, tāpat kā citi cienījamo ģimeņu bērni, apskauda Haklberiju par šo spožo stāvokli — būt no sabiedrības izstumtam, un ari viņam bija stingri noliegts ar Finu rotaļāties. Tāpēc viņš rotaļājās ar viņu katrā izdevīgā reizē. Haklbe- rijs bija vienmēr ģērbies pieaugušu vīriešu novalkātajās drēbes un visos gadalaikos staigāja notriepies, skrandām plīvojot. Viņa cepure bija milzīga ļērpata, un tās apmalei bija izgriezts liels robs, svārki, ja tādi viņam bija mugurā, nokarājās gandrīz līdz papēžiem, un pogas mugurpusē bija daudz zemāk par muguru, bikses saturēja tikai viens bikšturis, bikšu dibens bija zemu nošļucis, un tajā nekā nebija, spurainie bikšu gali vilkās pa dubļiem, ja nebija atrotīti.

Haklberijs nāca un gāja, kā viņam iegribējās. Labā laikā viņš gulēja uz durvju kāpnēm, ja lija lietus — tukšās mucās, viņam ne­bija jāiet ne skolā, ne baznīcā, nevienu viņš negodāja par kungu, nevienam _ neklausīja— makšķerēja un peldējās, kur un kad vien patika, un palika ūdenī tik ilgi, cik pats vēlējās. Neviens Hakam neaizliedza kauties, un vakaros viņš varēja būt tik ilgi nomodā, cik vien labpatikās. Viņš bija pirmais zēns, kas pavasaros sāka staigāt basām kājām, un pēdējais, kas rudeni sāka valkāt apavus. Viņam nekad nevajadzēja mazgāties, ne uzvilkt tīras drēbes, viņš prata brīnišķīgi lamāties. īsi sakot, šim zēnam bija viss, kas dzīvi dara skaistu.

Tā domāja ikviens notramdīts, ierobežots, labi audzināts zēns Sentpītersbergā.

Toms uzrunāja šo romantisko, mazo klaidoni:

— Hello, Haklberij!

— Hello tev tāpat,— paskaties, kā tas tev patīk!

— Kas tev tur ir?

— Beigts kaķis!

— Ļauj paskatīties, Hak! Tas jau ir pavisam stīvs. Kur tu to dabūji?

— Nopirku no kāda puikas.

— Cik daudz tu par viņu devi?

— Vienu zilu biļeti un pūsli, ko dabūju lopkautuvē.

— Bet kur tu dabūji zilo biļeti?

— Nopirku pirms divām nedēļām no Bena Rodžersa par stīpas dzenamo nūjiņu.

— Klausies, Hak,— bet kam der nosprādzis kaķis?

— Kam der? Ar to var nodzīt kārpas.

— Nu? Patiesi? Es zinu labāku līdzekli.

— Varu saderēt, ka ne. Kas tas ir?

— Nu, ūdens no satrunējuša koka.

— Odens no satrunējuša koka? Es nedotu ne pigu par tādu ūdeni!

— Vai tiešām? Vai tu esi to kādreiz izmēģinājis?

— Nē, neesmu vis. Bet Bobs Taners mēģināja.

— Kas tev to teica?

— Viņš to pastāstīja Džefam Tečeram, Džefs — Džonijam Beke ram un Džonijs — Džimam Holisam, bet Džims — Benam Rodžersam un Bens — kādam nēģerim, un šis nēģeris pastāstīja man. Tā tas bija!

— Nu un tad? Viņi visi melo. Visi, ieskaitot nēģeri. Es viņu nepazīstu. Taču neesmu nekad saticis nēģeri, kas nemelotu. Blēņas! Bet tagad pastāsti man, Hak, kā Bobs Taners to darīja!