MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Meitene paskatījās uz šiem vārdiem, bet neko neatbildēja. Tagad zēns sāka uz tāfeles kaut ko zīmēt, aizsegdams to ar kreiso roku. Kādu brīdi meitene centās to neievērot, bet tad tikko nojaušamas pazīmes liecināja, ka viņā pamodusies cilvēciska ziņkāre. Zēns turpināja zīmēt, it kā neko citu ap sevi neievērodams. Meitene mēģināja neuzkrītoši paskatīties, bet zēns izlikās, ka to nepamana. Beidzot viņa padevās un atturīgi čukstēja:

— Ļauj man paskatīties!

Toms daļēji atsedza kādas divstāvu mājas bēdīgu karikatūru. No mājas dūmeņa pacēlās korķu viļķim līdzīga dūmu grīste. Tagad Toma zīmējums piesaistīja meitenes interesi, un viņa aizmirsa visu pārējo Kad zīmējums bija pabeigts, viņa mirkli skatījās, tad čukstēja:

— Cik jauki — uzzīmē kādu cilvēku!

«Mākslinieks» uzslēja mājas priekšējā pagalmā vīru, kas atgādi­nāja ceļamo krānu. Vīrs būtu viegli varējis pārkāpt mājai pāri, bet meitene nebija pārlieku kritiska — viņu šis briesmonis apmierināja, un viņa čukstēja:

— Tas ir skaists vīrs — tagad uzzīmē, kā es nāku!

Toms uzzīmēja smilšu pulksteni, uzvilka tam augšā pilnu menesi, pievienoja salmiņiem līdzīgas rokas un kājas un apbruņoja izplestos pirkstus ar milzīgu vēdekli. Meitene teica:

— Tas gan ir jauki — kaut es arī mācētu zīmēt!

— Tas ir viegli,— čukstēja Toms.— Es tevi iemācīšu.

— Tiešām? Kad?

— Pusdienas starpbrīdī. Vai tu ej mājās ēst pusdienas?

— Es palikšu, ja tu vēlies.

— Labi — lai notiek. Kā tevi sauc?

— Bekija Tečera. Bet tevi? A, es zinu — Tomass Sojers.

— Tādā vārdā viņi mani sauc, kad per. Bet, kad esmu rātns, mani sauc par Tomu. Tu sauksi mani par Tomu, vai ne?

-Jā.

Tagad Toms saka atkal kaut ko rakstīt uz tāfeles, neradīdams uzrakstītos vārdus meitenei. Bet šoreiz viņa vairs neatvirzījās. Viņa iūdzās, lai viņš atļauj paskatīties. Toms teica:

— Te nekā nav.

— Ir gan.

— Nē, nav, tu nemaz nevēlies to redzēt.

— Vēlos gan, patiesi. Lūdzu, parādi!

— Tu pastāstīsi citiem.

— Nē, nestāstīšu — patiesi, patiesi — divkāršs godavārds.

— Tu nestāstīsi nevienam? Kamēr vien dzīvosi?

— Nē, nestāstīšu nevienam. Parādi!

— Bet tu nemaz negribi redzēt!

— Ja tu pret mani tā izturies, tad es pati paskatīšos, Tom.— Un viņa uzlika savu mazo roku uz viņa rokas. Sekoja neliela cīņa. Toms izlikās, ka nopietni pretojas, bet palēnām ļāva savai rokai noslīdēt, līdz atklājās vārdi: «Es mīlu tevi.»

— Ak tu, nejaukais!— Viņa sāpīgi iesita Tomam pa roku, bet nosarka un tomēr izskatījās iepriecināta.

Tieši šajā izšķirīgajā mirklī zēns juta, ka viņa ausi lēni un liktenīgi sagrābj kāda roka un stingri pieceļ viņu no sola. Sādi, it kā spīlēs sagrābtu, viņu izveda cauri visai telpai skolēnu smieklu krustugunīs un nosēdināja paša solā. Tad skolotājs dažus baismīgus mirkļus stāvēja viņam blakus, bet beidzot aizgāja uz savu troni, nesacījis ne vārda.

Kaut gan Tomam auss sāpēja, viņa sirds gavilēja.

Kad klase norima, Toms.godīgi centās iedziļināties mācībās, bet viņa satraukums bija pārāk liels. Sākumā viņš piedalījās skaļajā koplasīšanā, bet netika citiem līdzi, ģeogrāfijas stundā ezerus pār­vērta par kalniem, kalnus par upēm un upes par kontinentiem, līdz atkal radās pilnīgs sajukums, tad Tomam bija jānosauc vārdi pa zilbēm, un viņam aizķērās mēle pie visvieglākajiem vārdiem; tā viņš sekmēs palika vispēdējais un zaudēja skārda žetonu, ko ar lepnumu bija nēsājis vairākus mēnešus.

Jo vairāk Toms centās piesaistīt savu uzmanību grāmatai, jo vairāk viņa domas klaiņoja apkart. Beidzot viņš nopūtās, nožāvājās un pārtrauca lasīšanu. Viņam šķita, ka pusdienas starpbrīdis nekad nepienāks. Gaisā bija nāves tveice. Nebija jūtama ne mazākā vēsma. Sī bija vismiegainākā diena. Divdesmit piecu skolnieku iemidzinošā murdoņa gurdināja dvēseli kā bišu dūkšana tālumā kvēlajā saules spulgā. Kārdifa kalns slēja savas maigi zaļās nogāzes cauri tveices mirgojošam plīvurim, kas iztālēm iezaigojās vieglā purpura nokrāsā; daži putni laiski laidelējās augstu gaisā. Nebija redzama neviena cita dzīva būtne — tikai dažas govis, bet tās gulēja.

Toma sirds alka brīvības vai arī kaut kā interesanta, kas palīdzētu izturēt garlaicīgo laika ritumu. Viņa roka iemaldījās kabatā, un viņa sejā atplauka pateicība, kas īstenībā bija lūgsna, lai gan viņš to neapjauta. Paslepeni Toms izvilka petaržu kārbu. Viņš izņēma no tās ērci un nolika to uz garā, lēzenā sola. Ērce šai brīdī, šķiet, arī iekvēlojās pateicībā, kas līdzinājās lūgsnai, bet tā bija pāragra, jo, kad tā priecīgi mēģināja aizrāpot projām, Toms pavirzīja to ar kniepadatu sāņus un lika doties citā virzienā.

Tomam blakus sēdēja viņa sirdsdraugs, kas garlaikojās tāpat kā Toms līdz šim brīdim, bet tagad arī viņš dziļi un pateicīgi ieinteresējās par šo laika kavēkli. Sirdsdraugs bija Džo Hārpers. Visu nedēļu zēni bija nešķirami draugi, tikai sestdienās viņi cīnījās divās naidīgās armijās. Arī Džo izvilka no savu svārku atloka kniepadatu un palīdzēja dīdīt gūstekni. Sis sports kļuva ar katru mirkli aizraujošāks. Drīz Toms ieteicās, ka viņi viens otru tikai traucējot un nevienam no viņiem neesot īsta labuma no ērces. Tāpēc viņš nolika uz pults Džo tāfeli un novilka tajā pa vidu no augšas līdz apakšai svītru.

— Tagad,— viņš teica,— kamēr ērce ir tavā pusē, tu vari viņu bikstīt, un es to neaiztikšu. Bet, kad tu ļausi tai aizbēgt un pārnākt mana pusē, tad tev ērce jāliek mierā, kamēr vien es varu viņu aiz­kavēt pāriet tavā pusē.

— Labi, sāc! Pabiksti viņu!

Ercē drīz aizbēga no Toma un pārgāja pāri ekvatoram. Džo viņu kādu laiku tirdīja, tad viņa aizbēga un atnāca atpakaļ pie Toma. Ērce bieži mainīja darbības lauku. Kamēr viens zēns ar saspriegtu interesi trenkāja ērci, otrs viņu vēroja ar tikpat lielu interesi; abas galvas noliecās pie tāfeles, un abas dvēseles aizmirsa visu apkārtni. Beidzot šķita, ka laime izvēlējusies Džo un paliek pie viņa. Ērce metās gan šurp, gan turp, tikpat satraukta un norūpējusies kā abi zēni, bet tieši tad, kad Toma uzvara jau bija tuvu un viņam jau niezēja pirksti atsākt ērces vajāšanu, Džo adata veikli aizvirzīja ērci projām un paturēja savā rīcībā. Beidzot Toms to vairs nespēja izturēt. Kārdinā­jums bija pārāk liels. Viņš izstiepa roku un mazliet piepalīdzēja ar savu kniepadatu. Džo vienā mirklī kļuva nikns. Viņš iesaucās:

— Tom, liec viņu mierā!

— Es tikai gribu viņu mazliet uzmundrināt, Džo.

— Nē, ser, tas nav godīgi. Liec viņu mierā!

— Pie joda, es taču viņu nedzenāšu ilgi.

— Liec viņu mierā, es tev saku!

— Nelikšu!

— Rimsties, viņa ir manā pusē!

— Paklau, Džo Hārper, kam pieder šī ērce?

— Man vienalga, kam viņa pieder, bet viņa ir manā pusē, un tu viņai nepieskarsies.

— Bet saderēsim, ka es tomēr to darīšu. Tā ir mana ērce, un es varu darīt ar viņu, ko gribu,— kaut arī es nobeigtos.

Drausmīgs sitiens trāpīja Toma plecu, un tādu pašu sitienu saņēma Džo Hārpers, tad divas minūtes putekļi kūpēja no abu svārkiem, un visi skolēni par to līksmoja. Zēni bija pārāk aizrāvušies, lai ievērotu, ka klasē bija iestājies klusums, kad skolotājs uz pirkstga­liem piezagās viņiem klāt un nostājās aiz muguras. Viņš bija diezgan ilgi vērojis viņu spēli, iekams ienesa tajā arī no savas puses zināmu dažādību.