MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Nu tā, viņš iemērca savu roku kāda satrunējuša celma dobumā, kur bija sakrājies lietus ūdens.

— Dienas laikā?

— Bez šaubām.

— Pievērsis seju celmam?

— Jā. Vismaz man tā šķiet.

— Vai viņš kaut ko teica?

— Manuprāt, nē. Es nezinu.

— Ahā! Tik muļķīgā veidā mēģināt nodzīt kārpas ar satrunējuša koka ūdeni! Tā gan ūdens nepalīdz! Jāiet vienam pašam liela meža vidū, kur ir satrunējis celms ar ūdeni, tieši pusnaktī jāpagriež celmam mugura, bet roka jāiegrūž ūdenī un jāsaka:

<���«Mieža grauds, mieža grauds, indiāņi miltus gūst, Nodzen kārpu, nodzen kārpu, ūdens, tāds, kas kokā pūst.»

Tad žigli jāiet vienpadsmit soļi ar aizvērtām acīm, trīsreiz jāapgriežas apkārt un jāsoļo mājās, nesakot nevienam ne vārda. Ja izrunā kaut vārdu, burvība pagalam.

— Jā, tas liekas varen labi. Bet Bobs Taners tā nedarīja.

— Nē, ser, varu derēt, ka viņš tā nedarīja, jo viņš ir viskārpainā­kais puika visā pilsētā, bet viņam nebūtu nevienas kārpas, ja viņš zinātu, kā jārīkojas ar satrunējušu ūdeni. Tādā veidā esmu sev no rokām nodzinis tūkstošiem kārpu, Hak. Es tik daudz spēlējos ar vardēm, ka man vienmēr ir daudz kārpu. Dažreiz es tās nodzenu ar pupām.

— Jā, pupas ir labas. Es tās esmu pielietojis.

— Tu arī? Bet kā tu darīji?

— Jāpaņem pupa un jāpāršķeļ vidū pušu, tad jāpārgriež kārpa, lai mazliet iztek asinis, tad asinis jāuzpilina uz pupas vienas puses, jāizrok bedre un jāapglabā tur pupa — pusnaktī uz krustceļa, kad mēness nespīd, bet pupas otrā puse jāsadedzina. Redzi, tā puse, kurā ir asinis, vilks un vilks pie sevis otru pusi, un tas palīdzēs asinīm izvilkt kārpu, un itin drīz tā pazudīs.

— Jā, tā ir pareizi, Hak, bet, kad pupu aprok, jāsaka: «Pupa zemē, kārpa projām — man vairs roku nesabojā!» Tā ir labāk. Tā dara Džo Hārpers, un viņš ir bijis gandrīz līdz Kunvilai un arī daudzās citās vietās. Bet saki — kā tu nodzen kārpas ar nosprāgušiem kaķiem?

— Jāpaņem beigtais kaķis un īsi pirms pusnakts jāiet uz kapsētu, kur apglabāts kāds ļaundaris. Pusnaktī atnāks velns, varbūt pat divi vai trīs velni, bet tu tos neredzēsi, tikai dzirdēsi tā kā vēja pūsmu vai arī viņu sarunu, bet, kad viņi mironi raus projām, tu svied viņiem pakaļ kaķi un sauc: «Velns pakaļ mironim, kaķis pakaļ velnam, kārpa pakaļ kaķim, esmu no jums brīvs!» Tā var nodzīt katru kārpu.

— Skan varen labi. Vai tu tā esi pamēģinājis, Hak?

— Nē, bet vecā Hopkinsa māte man to ieteica.

— Tad jau būs pareizi, jo ļaudis runā, ka viņa esot ragana.

— Runā! Es, Tom, zinu, ka viņa tiešām ir ragana. Viņa nobūra tēti. Tētis pats teica. Viņš vienu dienu gājis pa ielu un redzējis, kā viņa to nobur, pagrābis akmeni, un, ja viņa nebūtu pabēgusi sānis, viņš tai būtu trāpījis. Tai pašā naktī viņš nokrita no šķūņaugšas, kur gulēja piedzēries, un pārlauza roku.

— Tas taču ir šausmīgi! Kā viņš zināja, ka viņa to nobur?

— Ak kungs, tētis to var viegli pateikt. Tētis saka, ja viņas tevi cieši uzlūko, tad viņas buras, sevišķi, ja kaut ko bubina, jo bubināda­mas viņas skaita tēvreizi no otra gala.

— Klau, Hak, kad tu izmēģināsi kaķi?

— Šonakt. Manuprāt, viņi šonakt nāks pakaļ vecajam Zirgu Viljamsam.

— Bet viņu jau apglabāja sestdien, Hak. Vai tad viņi to nebūs parāvuši sestdienas naktī?

— Ko tu runā! Vai tad viņu burvība var iedarboties pirms pusnakts? Un pēc tam bija svētdiena. Velni vis daudz neblandās apkārt pa svētdienām, kā man šķiet.

— Par to es nemaz neiedomājos. Tā gan. Vai tu ņemsi mani līdzi?

— Protams — ja tev nav bail.

— Man bail! Nekas tamlīdzīgs. Vai ņaudēsi?

— Jā, un tu atņaudi pretim, ja iznāk. Pēdējo reizi tu man ļāvi tik ilgi ņaudēt, līdz vecais Hejs sāka man sviest ar akmeņiem un kliegt: «Lai velns parauj šo kaķi!» Tad es arī ielaidu viņam logā ķieģeli — tikai neizpļāpā to nevienam.

— Nē. Tai naktī es nevarēju ņaudēt, jo krustmāte mani uzmanīja, bet šoreiz es ņaudēšu. Paklau, Hak, kas tev tur ir?

— Nekas sevišķs — ērce.

— Kur tu viņu dabūji?

— Mežā.

— Ko tu gribi par viņu?

— Nezinu. Es negribu viņu pārdot.

— Kad ne — ne! Sī ērce tomēr ir briesmīgi maza.

— Ir jau viegli paļāt ērci, kas tev nepieder. Esmu apmierināts ar viņu. Man viņa ir laba diezgan.

— Phā! Ērces var dabūt vairumā. Es tās varētu dabūt tūkstošiem, ja vien gribētu.

— Kāpēc tad negribi? Jo tu labi zini, ka nevari tās dabūt. Sī ērce, es tā domāju, parādījusies ļoti agri. Pirmā, ko šogad esmu redzējis.

— Klau, Hak, es tev par viņu došu savu zobu.

— Parādi!

Toms izvilka no kabatas savīstītu papīru un rūpīgi to attina. Haklberijs vērīgi apskatīja zobu. Kārdinājums bija ļoti liels. Beidzot viņš jautāja:

— Vai tas ir īsts?

Toms pacēla virslūpu un parādīja tukšo vietu.

— Labi,— teica Haklberijs,— lai iet.

Toms ielika ērci petaržu kārbā, kas vēl nesen bija cietums vabolei-kodējai, un zēni izšķīrās, katrs juzdamies bagātāks nekā iepriekš.

Kad Toms sasniedza skolu — mazu savrup celtu baļķu ēku —, viņš ienāca strauji kā cilvēks, kas ieradies godīgā steigā, pakāra cepuri uz vadža un iemetās savā solā ar šķietami darbīgu centību. Skolotājs, sēdēdams kā augstā tronī lielajā atzveltnes krēslā ar pītu sēdekli, bija iesnaudies, klases dūkoņas ieaijāts. Ienācējs viņu uzmodināja.

— Tomas Sojer!

Toms zināja: ja skolotājs izrunā pilnu viņa vārdu, tad tas nozīmē nepatikšanas.

— Jā, ser.

— Panāciet šurp! Kāpēc jūs, ser, šodien atkal, kā parasts, nokavē­jāties?

Toms jau gribēja kaut kā izmeloties, bet ieraudzīja divas garas, dzeltenas matu pīnes pāri kādai mugurai, kuru viņš tūlīt pazina ar mīlas spriego nojausmu. Blakus šim stāvam bija vienīgā tukšā vieta tanī klases pusē, kur sēdēja meitenes.

Viņš tūlīt atbildēja:

— Es apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.

Skolotājs uz brīdi sastinga un bezpalīdzīgi skatījās Tomā. Klases dūkoņa apklusa, skolēni brīnījās, vai šis trakais puika nav sajucis prātā. Skolotājs teica:

— Ko — ko tu darīji?

— Apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.

Sī atbilde bija nepārprotama.

— Tomas Sojer, tā ir vispārsteidzošākā atzīšanās, ko esmu savā mūžā dzirdējis. Par tādu nekaunību ir par maz tevi sodīt tikai ar lineālu. Novelc svārkus!

Skolotāja roka pūlējās, līdz nogura, un tad žagaru saišķis bija jūtami sarucis. Sekoja pavēle:

— Tagad, ser, ejiet un apsēdieties pie meitenēm\ Un lai tas jums ir par brīdinājumu.

Smiekli, kas. nošalca telpā, likās, samulsināja zēnu, bet īstenībā šo mulsumu izraisīja pielūgsme un cieņa, ko viņš juta pret savu nepazīs­tamo elku, un baiļu pilnais prieks par šo lielo laimi. Viņš apsēdās uz priežukoka sola — pašā galā, bet meitene, atsviedusi galvu atpakaļ, atrāvās no viņa tālāk.

Visapkārt sābukņījās, samirkšķinājās un sačukstējās, bet Toms sēdēja klusu, atbalstījies pret garo, zemo skolas pulti, un šķietami lasīja grāmatu.

Pamazām vispārējā uzmanība no viņa novērsās un atkal atsākās parastā skolas čala. Tad zēns vairākkārt paslepšus paskatījās uz meiteni. Viņa to manīja, saviebās un kādu minūti pievērsa viņam savu pakausi. Kad viņa piesardzīgi atkal pagriezās, viņas priekšā bija nolikts persiks. Viņa to atgrūda, Toms to maigi nolika atpakaļ, viņa atkal augli atgrūda, bet jau ar mazāku naidu. Toms pacietīgi atkal to nolika atpakaļ, tad viņa ļāva tam palikt, kur tas bija nolikts. Toms uzšņāpa uz savas tāfeles: «Lūdzu, ņem to, man ir vēl.»