MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Kad pusdienas laikā mācības pārtrauca, Toms piesteidzās pie Bekijas Tečeras un iečukstēja viņai ausī:

— Uzliec galvā cepuri un izliecies, ka ej mājās. Kad nonāksi līdz stūrim, aizbēdz no pārējiem, apgriezies un nāc pa šķērsielu atpakaļ. Es iešu pa citu ielu un darīšu tāpat.

Tā viņa aizgāja ar vienu skolēnu baru un viņš ar otru. Pēc īsa brīža abi sastapās ielas galā, un, kad viņi atgriezās skolā, tur neviena cita vairs nebija. Abi nosēdās līdzās ar tāfeli priekšā, Toms iedeva Bekijai grifeli un turēja viņas roku savējā, vadīja to un tā uzzīmēja otru apbrīnojamu māju.

Kad interese par mākslu sāka zust, abi sāka tērzēt. Toms peldēja svētlaimē. Viņš jautāja: . — Vai tev patīk žurkas?

— Nē, es tās neieredzu.

— Es arī — dzīvās. Bet es runāju par beigtām, kuras aukliņā var griezt ap galvu.

— Nē, man nav nekādas patikas pret žurkām. Man patīk košļā­jamā gumija.

— Protams! Es vēlētos, kaut tā man tagad būtu!

— Tu vēlies? Man ir mazliet līdzi. Es tev ļaušu pakošļāt kādu brīdi, bet tad tev tā man jāatdod atpakaļ.

Tas bija pieņemami, un viņi košļāja gumiju pēc kārtas, šūpodami labpatikā kājas pret solu.

— Vai tu kādreiz esi bijusi cirkā?— jautāja Toms.

— Jā, un tētis mani vēl kādreiz aizvedīs turp, ja būšu rātna.

— Esmu bijis cirkā trīs vai četras reizes. Daudzreiz! Baznīca, salīdzinot ar cirku, ir nieks! Tur visu laiku kaut kas notiek. Kad izaugšu liels, būšu klauns cirkā.

— Patiesi? Tas būs jauki! Klauni ir tik brīnišķīgi raibi.

— Jā, tā ir. Un pelna naudu kaudzēm — parasti vienu dolāru dienā, tā teica Bens Rodžerss. Saki, Bekij,— vai tu kādreiz esi bijusi saderināta?

— Kas tas ir?

— Nu, saderināta, lai precētos.

— Nē.

— Vai tev tas patiktos?

— Laikam gan. Nezinu. Kā tas ir?

— Kā tas ir? Nekā. Tu tikai pasaki kādam zēnam, ka neņemsi nevienu citu — tikai viņu — nekad, nekad, nekad, tad jūs saskūpstā­ties, un tas ir viss. To var izdarīt katrs.

— Saskūpstīties? Kāpēc tad jāskūpstās?

— Zini, tāpēc — nu, visi tā dara.

— Visi?

— Jā, visi, kas iemīlējušies viens otrā. Vai tu atceries, ko uzrak­stīju uz tāfeles?

-Jā.

— Nu, ko tad?

— Es neteikšu.

— Vai lai tev pasaku?

— Jā . . . bet citreiz.

— Nē, tagad.

— Nē, ne tagad — ritu.

— Ai nē, tagad. Lūdzu, Bekij, es to pačukstēšu, pavisam klusu.

Bekija vilcinājās, bet Toms uzskatīja viņas klusēšanu par atjauju,

aplika roku viņai ap vidukli un klusi iečukstēja ausī zināmos vārdus. Un tad piebilda:

— Tagad pačuksti man — tos pašus vārdus.

Viņa brīdi pretojās, tad teica:

— Aizgriez seju un neskaties, tad es pateikšu. Bet nestāsti to nevienam—lūdzu, Tom? Vai ne, tu nestāstīsi?

— Nē, patiesi, patiesi—nestāstīšu. Nu, Bekij!

Viņš novērsa seju. Viņa bikli pieliecās, līdz viņas elpa skāra viņa cirtas, un čukstēja:

— Es — tevi — mīlu!

Tad viņa pielēca kājās un bēga apkārt soliem un pultīm, bet Toms dzinās viņai pakaļ. Beidzot viņa iebēga kādā kaktā un aizklāja seju ar savu balto, mazo priekšautiņu. Toms aplika viņai roku ap kaklu un lūdzās:

— Tagad viss kārtībā, Bekij, vēl tikai jāsaskūpstās. Nebaidies — tas ir tīrais nieks. Lūdzu, Bekij!

Viņš raustīja viņas priekšautiņu un rokas.

Pamazām viņa padevās un nolaida rokas, viņas seja, cīņā pietvī­kusi, pakjāvīgi atsedzās. Toms noskūpstīja viņas sārtās lūpas un sacīja:

— Tagad ir viss padarīts, Bekij. Un tagad tu nedrīksti mīlēt nevienu citu kā tikai mani, un arī apprecēt tu nedrīksti nevienu citu, tikai mani — nekad, nekad, nemūžam! Vai tā būs?

— Nekad nemīlēšu nevienu citu, tikai tevi, Tom, un nekad neprecēšu nevienu citu — tikai tevi, un arī tu neprecēsi nevienu citu, tikai mani.

— Protams. Bez šaubām. Tāda ir noruna. Un vienmēr tu nāksi uz skolu un iesi uz mājām kopā ar mani, ja neviens neskatīsies, un sarīkojumu rotaļās tu izvēlēsies mani un es tevi, jo tā mēdz darīt saderinātie.

— Cik jauki! Es nekad nebiju par to dzirdējusi!

— Tas ir varen jocīgi! Kad es gāju ar Emiju Lorensu . . .

Viņas ieplestās acis pateica Tomam, cik aplam viņš izrunājies, un

samulsis viņš apklusa.

— Ai, Tom! Tad es neesmu pirmā, ar ko tu esi bijis saderināts?

Meitene sāka raudāt. Toms iesaucās:

— Neraudi, Bekij! Es viņu vairs nemīlu.

— Nē, tu mīli, Tom,—tu pats zini, ka mīli.

Toms mēģināja aplikt viņai roku ap kaklu, bet Bekija viņu atgrūda, pagrieza seju pret sienu un turpināja raudāt. Toms mēģināja vēlreiz, runādams mierinošus vārdus, bet tika atkal atgrūsts. Tad viņā pamodās lepnums, viņš atkāpās un izgāja ārā. Kādu brīdi viņš stāvēja nemierīgs un samulsis, atkal un atkal pamezdams acis uz durvīm cerībā, ka viņa nožēlos savu rīcību un iznāks viņu meklēt. Bet viņa nenāca. Tad Toms kļuva bēdīgs un sāka baidīties, ka viņš ir vainīgs. Viņam bija jāizcīna smaga cīņa ar sevi, lai vēlreiz ietu lūgties, bet viņš saņēmās un iegāja iekšā. Bekija vēl arvien stāvēja kaktā šņukstēdama, pievērsusi seju sienai. Toma sirds bija satriekta. Viņš piegāja meitenei klāt, pastāvēja kādu brīdi, īsti nezinādams, ko darīt. Tad vilcinādamies sacīja:

— Bekij, es . . . mīlu tikai tevi, nevienu citu.

Atbildes nebija — tikai elsas.

— Bekij!—lūdzoši.—Bekij, saki taču kaut ko!

Tikai elsas.

Toms izņēma savu lielāko dārgumu — misiņa bumbuli — no ka­mīna režģiem, aplika ap Bekiju roku, lai viņa varētu bumbuli redzēt, un sacīja:

— Lūdzu, Bekij, vai tu to gribētu?

Viņa izsita bumbuli viņam no rokas, un tas nokrita uz grīdas.

Tad Toms izgāja no nama un devās pāri pakalniem tālu projām, lai šodien vairs skolā neatgrieztos. Pēkšņi Bekija nojauta ko nelabu. Viņa pieskrēja pie durvīm — Toms nebija redzams, viņa steidzās uz rotaļu laukumu — tur viņa nebija. Tad viņa sauca:

— Tom! Nāc atpakaļ, Tom!

Bekija saspringti klausījās, bet neviens neatsaucās. Viņai biedros tagad bija klusums un vientulība. Viņa apsēdās, lai atkal raudātu, un nosodīja sevi.

Bet pa to laiku skolēni atkal sāka pulcēties, un meitenei bija jāapslēpj savas bēdas, jānomierina salauztā sirds un jānes kā krusts visa šī garā, vienmuļā, sāpīgā pēcpusdiena, jo apkārt bija svešinieki, ar kuriem viņa nevarēja dalīties savās ciešanās.

Toms līkloču izlavījās pa ieliņām, līdz nokļuva tālu prom no ceļa, pa kuru bērni atgriezās skolā, tad saīdzis sāka skriet. Divas trīs reizes viņš pārlēca pāri maziem strautiņiem, jo pusaudži ticēja, ka, šķērsojot ūdeni, var nomaldināt vajātājus. Pēc pusstundas Toms pazuda aiz

Duglasa atraitnes mājas Kārdifa kalna virsotnē, un skolas nams bija tikko saskatāms tālu ielejā viņam aizmugurē. Viņš iegāja biezā mežā, bez taciņām, devās pašā biezokni un apsēdās sūnās zem platzarota ozola.

Ne vēsmiņa neiešalcās, dienasvidus nekustīgā tveice bija apklusi­nājusi pat putnu dziesmas. Neviena skaņa netraucēja dabas snaudu, tikai šad tad tālumā kala dzenis, un šīs skaņas vēl vairāk padziļināja apkārtējo klusumu un vientulību.

Zēna dvēsele bija iegrimusi grūtsirdībā, viņa jūtas pilnīgi saska­nēja ar apkārtni. Ilgi viņš sēdēja, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, zodu rokās iespiedis, dziļās pārdomās. Viņam šķita, ka dzīve labākajā gadījumā ir tikai raizes, un viņš gandrīz apskauda nesen mirušo Džimiju Hodžesu. Viņš domāja, ka ir liels miers tā gulēt un sapņot ! mūžīgi mūžam, vējam čukstot koka zaros un glāstot kapu puķes un zāli, tad vairs nebūtu ne rūpju, ne ciešanu. Ja viņam tikai būtu labas I atzīmes svētdienas skolā, tad viņš labprāt aizietu, lai visam ir beigas! Un šī meitene! Ko tad viņš bija nodarījis? Neko. Viņam bija vislabākie nodomi, kādi var būt šajā pasaulē, bet Bekija izturējās pret viņu kā pret suni — kā pret īstu suni. Kādreiz viņa to nožēlos — var­būt kad jau. būs par vēlu. Ai, kaut viņš varētu nomirt tikai uz kādu laiku!