MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Tagad mēs ar šo nolādēto būšanu esam galā, kaulu zāģeri, un dod mums vēl vienu piecnieku, vai arī viņš paliks šepat guļam.

— Pareiza runa!— piebalsoja indiānis Džo.

— Klausieties, ko tas nozīmē?— sacīja ārsts.— Jūs prasījāt naudu iepriekš, un es samaksāju.

— Jā, un jūs darījāt vēl ko vairāk,— teica indiānis Džo, tuvoda­mies ārstam, kas tagad bija piecēlies.— Pirms pieciem gadiem jūs mani kādā vakarā izdzināt no sava tēva virtuves, kad es tur biju iegājis lūgt kaut ko ēdamu, un jūs teicāt, ka ar labu nodomu es neesot nācis, un, kad es zvērēju, ka atriebšos jums kaut vai pēc simt gadiem, jūsu tēvs mani ietupināja cietumā par klaidonību. Vai jūs domā­jat, ka es to esmu aizmirsis? Ne velti manās dzīslās rit indiāņu asinis. Tagad jūs esat manās rokās, un jums par to jāsamaksā, sapratāt!

Viņš draudīgi piegrūda dūri ārstam pie sejas. Ārsts pēkšņi atvēzē­jās un ar vienu sitienu notrieca rupjo indiāni zemē. Poters nosvieda nazi un iesaucās:

— Es neļaušu sist biedru!— un nākošajā mirklī saķērās ar ārstu, abi cīnījās no visa spēka, nomīdīdami zāli un ar papēžiem izspārdī­dami zemi. Indiānis Džo pielēca kājās, viņa acis zvēroja naidā; viņš sagrāba Potera nazi un, līzdams kā kaķis, pieliecies lodāja apkārt cīnītājiem, gaidīdams izdevīgu mirkli. Pēkšņi ārsts atraisījās, sagrāba smago uzraksta dēli Viljamsa kapa galvgalī un ar to notrieca Poteru zemē — šis mirklis metisam šķita gaidītais, un viņš iegrūda nazi līdz spalam jaunā vīrieša krūtīs. Tas sagrīļojās un uzgāzās daļēji Poteram, applūdinādams viņu ar asinīm, šai pašā mirklī mākoņi aizsedza drausmo ainu, un abi pārbiedētie zēni tumsā . lika kājas pār pleciem.

Kad mēness atkal iznira, indiānis Džo stāvēja pie abiem ķerme­ņiem, tos vērodams. Ārsts kaut ko neskaidri nomurmināja, divas reizes dziļi ievilka elpu un tad apklusa. Metiss nomurdēja:

— Sis rēķins ir nokārtots —velns lai parauj!

Tad viņš aplaupīja nogalināto.' Pēc tam ielika liktenīgo nazi Potera atvērtajā plaukstā un apsēdās uz atlauztā šķirsta.

Trīs — četras — piecas minūtes pagāja, Poters sakustējās un ievai­dējās. Viņa rokas pirksti sažņaudza nazi, viņš pacēla to un aplūkoja, tad šausmās ļāva tam atkal nokrist zemē. Viņš piecēlās, nogrūzdams nogalināto no sevis, paskatījās uz to, samulsis aplaida skatienu visapkārt, un viņa acis sastapās ar Džo skatienu.

— Ak dievs, kā tas notika, Džo?— viņš jautāja.

— Nejauka būšana,— atbildēja Džo nepakustēdamies.— Kāpēc tu to darīji?

— Es? Es taču to neizdarīju!

— Paklau! Tādas runas nekur neder!

Poters sāka drebēt un nobālēja.

— Liekas, mans reibums pārgājis. Man nevajadzēja šonakt dzert! Bet vēl mana galva apmiglota — vairāk nekā tad, kad atnācām šurp. Man viss sajucis, gandrīz neko nevaru atcerēties. Saki man, Džo, godīgi, vecais zēn,— vai es to izdarīju? Džo … es to negribēju . . . pie manas dvēseles, goda vārds . . . nekad negribēju, Džo. Pastāsti man, kā tas notika, Džo. Ak, tas ir briesmīgi — viņš bija tik jauns un spējīgs cilvēks.

— Nu, jūs abi plēsāties, un viņš tev iezvēla ar dēli, un tu nokriti, tad tu atkal piecēlies grīļodamies un zvārodamies, pagrābi nazi un iegrūdi viņam ribās tieši tad, kad viņš deva tev otru šausmīgu trie­cienu,— un tā jūs abi gulējāt beigti kā bluķi līdz šim brīdim.

— Ak, es neaptvēru, ko darīju. Ja esmu to darījis, tad lai mirstu te uz vietas. Tas viss nāca no viskija un uztraukuma, man šķiet. Nekad savā mūžā vēl neesmu lietojis ieroci. Es esmu cīnījies, bet bez ieročiem. To visi var apliecināt. Džo, nesaki to nevienam! Apsoli, ka neteiksi, Džo, vecais puika! Tu man allaž esi paticis, Džo, un es tevi esmu visur aizstāvējis. Tu atceries! Tu taču mani nenodosi, Džo?— Un nabaga vīrs nokrita uz ceļiem rūdītā slepkavas priekšā un salika lūgdamies rokas.

— Tu vienmēr esi bijis pret mani godīgs un kārtīgs, Maf Poter, un eS tevi nenodošu. Tas ir godīgs vīra vārds.

— Ak, Džo, tu esi eņģelis! Par to es tevi svētīšu līdz sava mūža galam.— Un Poters sāka raudāt.

— Klausies — diezgan, pietiek! Te nav laika pinkšķēt. Ej tu pa vienu ceļu, un es pa citu. Taisies, ka pazūdi, un neatstāj aiz sevis pēdas.

Poters sāka rikšot, bet drīz vien jau skrēja, cik jaudas. Metiss noskatījās viņam pakaļ un nomurmināja:

— Ja viņš patiesi ir tā apdullis no sitiena un tā apreibis no ruma, kā viņš izskatījās, tad viņš par nazi neiedomāsies, bet, kad atcerēsies, tad būs jau aizgājis tik tālu, ka baidīsies viens atgriezties tādā vietā,— cāļa dvēsele!

Pēc divām vai trijām minūtēm nogalināto cilvēku, segā ietīto mironi, šķirstu bez vāka un atvērto kapu vēroja tikai mēness. Klu­sums bija atkal dziļš un netraucēts.

Abi zēni skrēja uz priekšu, uz priekšu vien pilsētas virzienā, no šausmām zaudējuši valodu. Sad tad viņi bikli atskatījās pār plecu, it kā baidīdamies, ka viņus kāds vajā. Katrs celms, kas gadījās ceļā, tiem šķita dzīvs cilvēks un ienaidnieks, un viņiem elpa aizrāvās; un, kad viņi auļoja garām piepilsētas zemnieku mājām, iztraucēto sētas suņu rējieni spārnoja viņu kājas.

— Kaut tikai varētu aizskriet līdz vecajai ādu ģērētavai, iekams zaudējam spēku,— saraustīti čukstēja Toms.— Man vairs nav jaudas.

Haklberijs tikai smagi elsa, un abi zēni pievērsa skatienu savu cerību mērķim un sasprindzināja visus spēkus, lai to sasniegtu. Viņi tam nemitīgi tuvojās un beidzot, plecs pie pleca, iedrāzās pa atvērta­jiem vārtiem un pateicīgi un pārguruši nokrita pie zemes, kur viņus apņēma glābēja tumsa. Pamazām viņu pulss kļuva lēnāks, un Toms čukstēja:

— Haklberij, kā tev šķiet, kā tas viss beigsies?

— Ja doktors Robinsons nomirs, tad, manuprāt, kādu pakārs.

— Tu tā domā?

— Es to zinu, Tom.

Toms kādu brīdi domāja, tad sacīja:

— Bet kas to pateiks? Mēs?

— Ko tu runā?! Bet, ja kaut kas misējas un indiāni Džo nepakar, tad viņš mūs agri vai vēlu nomušīs. Tad mums no nāves neizbēgt, tas ir tikpat skaidrs, kā mēs šeit guļam.

— Es tieši tāpat domāju, Hak!

— Ja kāds pastāstīs, tad tas būs Mafs Poters. Viņš ir pamatīgs muļķis. Turklāt viņš jau vienmēr ir piedzēries.

Toms neko neatbildēja — viņš joprojām domāja. Beidzot viņš čukstēja:

— Hak, Mafs Poters to nezina. Kā tad viņš var pastāstīt?

— Kāpēc tad viņš nezina?

— Viņu bija apdullinājis sitiens, kad indiānis Džo to darīja. Vai tu domā, ka Mafs varēja kaut ko redzēt? Vai tu domā, ka viņš varēja kaut ko saprast?

— Rauj tevi kociņš — tev taisnība, Tom!

— Un tad, padomā,— varbūt viņš no tā trieciena ir nobeidzies.

— Nedomāju vis, Tom. Viņš bija piedzēries: es to redzēju —tāds viņš ir vienmēr. Ja mans tēvs ir piedzēries, tad tu viņam vari gāzt pa galvu ar baznīcu un tomēr viņu nenositīsi. Viņš pats tā saka. Tāpat ir ar Mafu Poteru. Bet, ja cilvēks ir gluži skaidrā, tad, manuprāt, viņš no tāda trieciena būtu pagalam. Bet es labi nezinu.

Pēc pārdomu pilna klusuma Toms sacīja:

— Hakij, vai esi pārliecināts, ka spēsi turēt muti?

— Tom, mums abiem mute jātur ciet. To tu labi zini. Sis velna indiānis mūs noslīcinās kā divus kaķēnus, ja tikai iepīkstēsimies par visu to būšanu un ja tie viņu nepakārs. Paklau, Tom, dosim viens otram zvērestu — tas mums patiesi jādara —.zvērēsim, ka turēsim muti.