ŽILS VERNS: KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

ŽILS VERNS

KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1971

\

.

«Rīt, bēguma laikā, no Jaunajiem Prinča dokiem kap­teiņa K. Z. un viņa palīga Ričarda Sendona vadībā nezi­nāmā virzienā dosies briga «Forvards».»

Tā bija lasāms 1860. gada 5. aprīļa avīzē «Liverpool Herald».

Anglijas lielākās tirdzniecības ostas dzīvē kāda kuģa došanās jūrā nebūt nav neparasts notikums. Vai to maz var ievērot starp daudzajiem dažādu valstu un dažādas tonnažas kuģiem, kuriem plašajos dokos divas jūdzes vis­garām krastam gandrīz nepietiek vietas.

Taču sestajā aprīlī jau kopš agra rīta Jauno Prinča doku krastmalā pulcējās milzīgs ļaužu bars; šķita, ka visas ne­skaitāmās Liverpūles jūrnieku biedrības būtu šeit noru­nājušas tikšanos. Apkaimes kuģu būvētavu strādnieki pa­meta darbu, komersanti — savas drūmās kantortelpas, tir­gotāji — tukšos veikalus. Nemitīgi vezdami klāt jaunus un jaunus ziņkārīgo barus, gar dokiem brauca daudzkrā­saini omnibusi; visu pilsētu likās pārņēmusi viena vie­nīga vēlēšanās — būt klāt pie brigas «Forvards» atieša­nas.

Simtseptiņdesmit tonnu briga «Forvards» bija kuģis ar dzenskrūvēm un simtdivdesmit zirgspēku tvaika dzinēju. Šo brigu ostā itin viegli varēja samainīt ar citām. Bet, ja nezinātājs lajā neko sevišķu neievēroja, tad lietpratēja acs tomēr saskatīja zināmas īpatnības, kuras īstu jūrnieku nespēja maldināt.

Turpat netālu uz kuģa «Nautils» klāja stāvēja jūrnieku pulciņš un dažādi sprieda par «Forvarda» uzdevumu.

— Ko nozīmē šāda takelāža? — kāds no viņiem vaicāja.

— Tvaika kuģiem taču nemēdz būt tik daudz buru.

— Jādomā, — bocmanis, vīrs ar platu, sārtu seju, at­bildēja, — šis kuģis ļaujas vairāk vējam nekā savam dzi­nējam, bet augšējās buras droši vien tādēļ tik lielas, ka apakšējās nereti tiks aizsegtas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka «Forvards» dosies uz Arktikas vai Antarktikas jūrām, kur ledus kalni vēju aiztur vairāk, nekā labam, stipram kuģim vēlams..

— Jums, acīm redzot, taisnība, Kornhila tēt, — trešais matrozis sacīja. — Bet vai redzējāt, cik taisni krīt jūrā kuģa priekšvadnis?

— Turklāt, — bocmanis Kornhils piebilda, — tas bru­ņots ar asam bārdas nazim līdzīgu asmeni, kas spēj pār­šķelt uz pusēm katru trīsklāju kuģi, kam «Forvards» pilnā gaitā uzdrāztos virsū.

— Bez šaubām, — apstiprināja locis, — jo šim skrūves kuģim četrpadsmit mezglu stundā ir nieks. Patiesi, va­rēja pabrīnīties, kā tas plēsa viļņus izmēģinājuma brau­cienā! Ticiet man, šī briga ir varena skrējēja.

— Un tikpat veikli iet ar burām, — turpināja bocmanis Kornhils, — gaita tai ļoti līdzsvarota, un tā lieliski klausa stūrei. Ticiet man,- šis kuģis brauks pētīt polārās jūras, vai arī es neesmu Kornhils! Pag, vēl kāds sīkums! Vai manījāt, cik plata ir sprauga, caur kuru iet stūres ass?

— Nudien, tev taisnība, — sarunu biedri bocmanim piekrita. — Bet ko tas norāda?

— Tas norāda, mani draugi, — Kornhils lielīgi atteica,

— ka jūs neprotat ne redzēt, ne domāt. Šāda sprauga ne­pieciešama, lai stūre grieztos brīvi un lai to viegli varētu noņemt un atkal pielikt. Jūs taču paši labi zināt, cik bieži tas ledos jādara.

— Kas tiesa, tas tiesa, — «Nautila» matroži sacīja.

— Starp citu, — kāds atkal ierunājās, — par Kornhila domas pareizību liecina brigas krava. Es šo to uzzināju no Kliftona, kurš arī salīdzis uz šā kuģa. «Forvards» ņem līdzi pārtiku un ogļu rezerves pieciem sešiem gadiem. Ogles un pārtika — tā ir visa krava, ja neskaita vilnas drēbesrun roņādas.

— Tātad skaidrs, — sacīja Kornhils. — Bet, ja tu, drau­dziņ, pazīsti Kliftonu, vai tad viņš tev nestāstīja, kurp kuģis dosies?

■— To viņš nevarēja pateikt, jo pašam nav skaidrs; eki­pāža tā salīgta. Uz kurieni kuģis brauks, to viņi uzzinā­šot tikai gala punktā.

— Ko tur nu, — kāds skeptiķis piezīmēja, — viņi, kā man rādās, taisās braukt pie paša velna!

— Toties kāds atalgojums! — Kliftona draugs iekaisa. — Cik augsta samaksa! Piecas reizes lielāka nekā pa­rastā! Protams, citādi Ričards Šendons nevienu nesalīgtu. Noslēpumains kuģis, kas dodas nezināmā virzienā un kam, šķiet, nav sevišķas vēlēšanās atgriezties! Nu nē, tāds man nav pa prātam, es neparko nebūtu ar mieru braukt!

— Ir vai nav pa prātam, draudziņ, — Kornhils viņu pār­trauca, — «Forvarda» ekipāžā tevi tikpat neuzņemtu.

— Kāpēc?

— Tu neatbilsti nepieciešamajām -prasībām. Man stās­tīja, ka precētus vīrus uz kuģa nepieņemot. Bet tieši pie šīs sugas tu piederi. Tāpēc nav ko klīrēties; starp citu, tā tev patiesi būtu smaga problēma.

It kā apstiprinot Kornhila joka patiesību, matrozis kopā ar biedriem iesmējās.

— Itin viss uz šā kuģa, ieskaitot nosaukumu, ir ārkār­tīgi pārdrošs, — Kornhils pašapmierināti iesāka. — For- warcl! «Uz priekšu»! Jā, bet cik tālu? Nemaz nerunājot par to, ka brigas kapteini neviens nepazīst.

— Kā ne! To pazīst visi, — jauns matrozis ar panaivu seju iebilda.

— Tā? Pazīst?

— Bez šaubāmi

— Mazais, — Kornhils teica, — tu varbūt domā, ka «Forvarda» kapteinis ir Šendons?

— Bet… — matrozis grasījās viņu pārtraukt.

— Saproti taču, Šendons ir kapteiņa vietnieks, nekas cits; viņš ir brašs un drosmīgs jūrnieks, pieredzējis vaļu mednieks, lielisks biedrs, pilnīgi cienīgs būt par kuģa kapteini, bet galu galā viņš tomēr tas nav; ja atļauts sa­cīt, Šendons ir tāds pats kapteinis kā tu vai es. Un arī neko nezina, kas uz šīs brigas būs varenākais tūlīt pēc dieva. Kad pienāks īstais laiks, gan kapteinis atradīsies, tikai diezin kādā veidā un kurā no divu pasauļu piekras­tēm, jo par to, uz kādu zemes malu vedīs savu brigu, Ričards Šendons nav bildis ne vārda un nedrīkst to iz­paust.

— Un tomēr, Kornhila tēt, — jaunais matrozis neatlai­dās, — galvoju, ka uz brigas jau ir kapteinis, tas piemi­nēts vēstulē, kurā Šendonam tika piedāvāta kapteiņa pa­līga vieta!

— Kā? — Kornhils sarauca pieri. — T.u gribi man iestās­tīt, ka «Forvardam» jau ir kapteinis?

— Protams, Kornhila tēt!

— Un to tu saki man? Man?

— Protams, tāpēc ka uzzināju to no brigas stūrmaņa Džonsona.

— No Džonsona?

— Protams, viņš pats man teica.

— Džonsons pats tev teica?

— Ne vien teica, bet ari parādīja kapteini.

— Parādīja? — Kornhils pārsteigts atkārtoja.

— Jā gan!

— Un tu viņu redzēji?

— Pats savām acīm.

— Un kas viņš ir?

— Suns.

— īsts suns uz četrām kājām?

— Jā!

«Nautila» matrožu pārsteigums bija neizmērojams. Ci­tos apstākļos viņi būtu sākuši smieties. Suns simt septiņ­desmit tonnu brigas kapteiņa lomā! Tas nu ir joks! Bet «Forvards» patiesi bija tik neparasts kuģis, ka, lai smie­tos vai kaut ko noliegtu, vispirms vajadzēja krietni ap­domāt. Turklāt pat bocmanis Kornhils nesmējās.

— Tātad Džonsons tev parādīja šo dīvaino kapteini — suni? — viņš atkal pievērsās jaunajam matrozim. — Un tu to redzēji?

— Tāpat kā pašlaik redzu jūs, ja atļauts sacīt.

— Nu, ko jūs tagad teiksiet? — matroži vaicāja Korn- hilam.

— Neko, — tas strupi atcirta. — Varu teikt vienīgi to, ka «Forvardu» komandē vai nu pats nelabais, vai plānprā­tiņi, kuriem vieta trako mājā!