ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Jūs mani nepazīstat. Nav svarīgi. Es pazīstu Jūs. Un tas ir galvenais.

Piedāvāju Jums kapteiņa palīga vietu uz brigas «For­vards», kurai būs jādodas ilgā un riskantā ceļojumā.

Ja Jūs piedāvājumu noraidīsiet — neko darīt. Ja pie­ņemsiet — ceļojuma laikā maksāšu Jums noteiktu mē­nešalgu — pieci simti mārciņu sterliņu apmērā, bet katra gada beigās Jūsu ienākumi pieaugs par desmito daļu.

Brigas «Forvards» pagaidām vēl nav. Jums jāuzņemas vadīt šā kuģa būvi tā, lai tas varētu iziet jūrā, vēlākais, 1860. gada aprīļa sākumā. Pielieku klāt sīki izstrādātu projektu un tāmi. Pie tiem Jums būs stingri jāturas. Ku­ģis jābūvē «Skota un Ko» darbnīcās, ar kurām Jums jā­stājas sakaros.

«Forvarda» ekipāžu ieteicu izvēlēties īpaši vērīgi. Tajā ietilps: kapteinis — es, kapteiņa vietnieks Jūs, trešais virsnieks, stūrmanis, divi mašīnisti, ziemeļu locis, astoņi matroži un divi kurinātāji — kopā astoņpadsmit cilvēku, ieskaitot doktoru Kloboniju, kurš pie Jums ieradīsies no­teiktā laikā.

Vēlos, lai personas, kuras aicināsiet «Forvarda» ko­mandas sastāvā, būtu angļu tautības, neprecējušies, brīvi bezģimenes cilvēki, atturībnieki, jo alkoholiskos dzērie­nus, pat alu, uz kuģa lietot būs aizliegts. Šiem cilvēkiem jābūt uzņēmīgiem, gataviem visu panest. Izraugoties ko­mandu, priekšroku dodiet sangviniķiem.

Piedāvājiet šiem cilvēkiem piecas reizes lielāku atal­gojumu nekā parasts; ik darba gada beigās viņu algas vienmēr tiks paaugstinātas par desmito daļu. Pēc ceļo­juma katram būs nodrošināti pieci simti mārciņu sterliņu, bet Jums pašam — divi tūkstoši. Šī nauda būs noguldīta iepriekš minētajā «Markvartu un Ko» bankā.

Ceļojums, kaut gan ilgs un smags, sagādās Jums slavu. Tātad nevilcinieties velti, Šendona kungs!

Atbildi sūtiet uz Gēteborgu Zviedrijā pieprasītājam ar iniciāļiem K. Z.

P. S. 15. februārī Jūs saņemsiet lielu dāņu dogu atka- renām lūpām, suns būs pelēcīgu spalvu, melnām svītrām. Turiet to uz klāja un lieciet barot ar miežu maizi, kas iejaukta treknā buljonā. Par suņa saņemšanu ziņojiet uz Livorno (Itālijā) adresātam ar minētajiem iniciāļiem.

«Forvarda» kapteinis ieradīsies un stādīsies Jums priekšā, kad tas būs nepieciešams. Jaunas instrukcijas saņemsiet kuģa izbraukšanas brīdī.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

Ričards Šendons bija labs jūrnieks; daudzus gadus va­dījis vaļu mednieku ekspedīcijas arktiskajās jūrās, viņš bija izslavēts visā Lenkasterā. Gluži dabiski, ka tāda ne­gaidīta vēstule varēja viņu pārsteigt, un Šendons patie­šām jutās pārsteigts, kaut gan kā jau daudz pieredzējis cilvēks nezaudēja savaldu.

Turklāt viņš atbilda visām nepieciešamajām prasībām: viņam nebija ne sievas, ne bērnu, ne vecāku. Tātad —

brīvs cilvēks. Un, tā kā nebija ari neviena, kam prasīt padomu, viņš devās taisnā ceļā uz «Markvartu un Ko» banku.

«Ja nauda būs,» viņš nodomāja, «tad viss kārtībā.»

Bankā Šendonu saņēma ar cieņu, kādu pelna cilvēks, kuru kasē gaida sešpadsmit tūkstoši mārciņu sterliņu; no­skaidrojis naudas jautājumu, Šendons palūdza papīra lapu un īsta jūrnieka rokrakstā lieliem, stūrainiem bur­tiem uz norādīto adresi uzrakstīja vēstuli, ka piedāvājumu pieņem.

Tajā pašā dienā viņš stājās sakaros ar Birkenhedas kuģu būvētājiem, un pēc divdesmit četrām stundām uz kuģu būvētavas stāpeļa jau gulēja «Forvarda» ķīlis.

Ričards Šendons bija gadus četrdesmit vecs, spēcīgs, enerģisks un drosmīgs; šīs trīs īsta jūrnieka īpašības iedveš uzticību, liecina par spēku un aukstasinību. Šen­donu uzskatīja par skaudīgu, smaga rakstura cilvēku; tieši tāpēc matroži viņu nemīlēja, drīzāk bijās. Šāda slava Šendonu tomēr netraucēja savervēt ekipāžu, jo kurš gan nezināja, cik veikli viņš prot tikt galā ar grūtībām.

Šendons gan nebija pārliecināts, vai pasākuma noslē­pumainais raksturs netraucēs viņu brīvi rīkoties.

«Labāk neko neizpaust,» viņš prātoja, «citādi vecie jū­ras vilki sāks mani sīki un smalki iztaujāt — kas, kāpēc, bet es, pats neko īsti nezinādams, nepratīšu paskaidrot. Kapteinis K. Z., bez šaubām, ir liels savādnieks, bet galu galā viņš pazīst mani, man uzticas — ar to pietiek. Par viņa kuģi jāsaka — to mēs uztaisīsim varenu, un lai es nesaucos Ričards Šendons, ja mēs nedosimies uz polāra­jām jūrām! Bet tam nu gan jāpaliek tikai starp mani un maniem virsniekiem.»

Tad, ievērodams kapteiņa prasības par matrožu ģime­nes stāvokli un veselību, Šendons sāka vervēt ekipāžu.

Viņš pazina kādu brašu, uzticamu puisi, pieredzējušu jūrnieku Džeimsu Vollu. Šim puisim varēja būt gadu trīs­desmit, un viņš ne reizi vien jau bija ceļojis pa ziemeļu jūrām. Kad Šendons viņam piedāvāja trešā virsnieka vietu, Džeimss Volls, ne mirkli nevilcinādamies, to pie­ņēma; viņš kaislīgi mīlēja savu darbu un vēlējās pēc iespējas drīzāk atkal doties jūrā. Šendons viņam, tāpat kā Džonsonam, kuru bija pieņēmis par stūrmani, sīki iz­klāstīja, ko zināja par ekspedīciju.

— Uz labu laimi jāmēģina, — Džeimss Volls noteica. — Vai nav vienalga, uz kurieni braukt? Ja runa ir par Ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanu, tad — cilvēki at­griežas arī no turienes.

— Ne vienmēr, — stūrmanis Džonsons iebilda. — Bet beigu beigās tas taču nav iemesls, lai neviens turp ne­brauktu.

— Turklāt, — turpināja Šendons, — ja vien mūsu hipo­tēzes nav maldīgas, jāatzīst, ka šim ceļojumam nodroši­nāti vislabākie apstākļi. «Forvards» ir lielisks kuģis un ar sava dzinēja palīdzību spēj veikt tālus ceļojumus. As­toņpadsmit vīru komanda — viss, kas mums nepiecie­šams.

— Astoņpadsmit vīru, — teica Džonsons, — 1 tieši tik­pat, cik bija uz amerikāņa Keina kuģa, kad tas devās slavenajā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.

— Tomēr savādi, — ieminējās Džeimss Volls, — ka at­kal radies kāds privātīpašnieks, kas nolēmis šķērsot Le­dus okeānu no Dēvisa šauruma līdz Bēringa jūras šau­rumam. Ekspedīcijas, kuras tika sūtītas meklēt admirāli Franklinu, Anglijas valdībai izmaksāja vairāk nekā simt sešdesmit tūkstošu mārciņu sterliņu, kaut gan, starp citu, nedeva nekādu praktisku rezultātu. Kāds velns vēlreiz iedrošināsies ieguldīt savu kapitālu tikpat riskantā pasā­kumā?

— Vispirms, Džeims, — Šendons atbildēja, — mūsu spriedumi ir tikai hipotēzes. Vai mēs patiesi dosimies uz ziemeļu vai uz dienvidu jūrām? Kas to lai zina? Varbūt tas būs mēģinājums atklāt ko jaunu. Jāpiebilst, ka šajās dienās pie mums ieradīsies kāds doktors Klobonijs, kurš droši vien zinās vairāk un kuram būs mūs sīkāk jāinformē. Gan redzēsim.

— Tādā gadījumā — jānogaida, — teica stūrmanis Džonsons. — Tikmēr lūkošu savervēt spēcīgus puišus; bet par viņu «iekšējo pulveri», kā kapteinis saka, varu jau iepriekš garantēt. Paļaujieties tik uz mani!

Džonsons bija vērtīgs vīrs, viņš labi pārzināja kuģo­šanu ziemeļu paralēlēs. Šis kādreizējais «Fēniksa» boc­manis bija piedalījies ekspedīcijā, kas 1853. gadā devās meklēt Franklinu; drosmīgais puisis bija pavadījis franču leitnantu Bello ekskursijā pa ledus laukiem un kļuvis par viņa nāves aculiecinieku. Labi pazīdams Liverpūles jūrnieku sabiedrību, Džonsons nekavējoties uzsāka ver­vēt ļaudis.

Šendonam, Vollam un Džonsonam veicās tik labi, ka jau pirmajās decembra dienās komandas sastāvs bija pilns; tomēr grūtību netrūka: augstais atalgojums vili­nāja daudzus, bet tajā pašā laikā ekspedīcijas liktenis vi­ņus biedēja, tāpēc dažs labs drosminieks, pieņēmis pie­dāvājumu, pēc pāris dienām no tā atteicās un atdeva at­pakaļ saņemto avansu, draugi bija viņu atrunājuši no piedalīšanās tik mīklainā ekspedīcijā. Tomēr ikviens, lū­kodams izdibināt tās noslēpumu, līdz apnikumam apbēra Šendonu ar jautājumiem. Viņš visus sūtīja pie Džonsona.