ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Bet tiešāk, tiešāk? — Šendons iesaucās.

— Tiešāk? — doktors turpināja. — Dzirdēju, it kā briga gatavojoties ceļā uz ziemeļu jūrām. Nu, ja uz zie­meļiem, lai tad iet uz ziemeļiem!

— Ceru, ka jūs vismaz pazīstat brigas kapteini? — Šendons vaicāja.

— Nepavisam! Bet, ticiet man, tas ir cienījams cilvēks.

Kad viņi izkāpa Birkenhedā un Šendons Kloboniju iepa­zīstināja ar apstākļiem, pasākuma noslēpumainība izrai­sīja doktora fantāziju. Ieraudzījis «Forvardu», viņš bija pagalam sajūsmināts. Kopš tās dienas doktors no Šendona nešķīrās un viņi kopā ik rītus devās apraudzīt brigas kor­pusu.

Starp citu, Klobonija īpašais uzdevums bija organizēt kuģa aptieku.

Viņš bija ārsts, pat lielisks ārsts, kaut gan praktizēja maz. Divdesmit piecu gadu vecumā Klobonijs, kā jau daudzi, bija kļuvis medicīnas doktors, bet četrdesmitajā dzīves gadā — īsts zinātnieks; plaši pazīstams visā pil­sētā, Klobonijs tika uzņemts literātu un filozofu savienībā par goda locekli. Nelielais kapitāls ļāva viņam bez atlī­dzības sniegt medicīniskus padomus, kuri tāpēc nebija mazāk vērtīgi; ļaužu iecienīts, augstākā mērā simpātisks, viņš nekad nedarīja pāri ne citiem, ne sev; straujš, pļā­pīgs, ja tā drīkst izteikties, taču sirsnīgs cilvēks, doktors arvien bija gatavs palīdzēt katram.

Kad pilsētā izplatījās vēsts par doktora Klobonija iera­šanos uz brigas, draugi darīja visu, lai atrunātu viņu no piedalīšanās ceļojumā, tādējādi tikai jo vairāk nostipri­nādami viņa apņemšanos; bet, ja reiz Klobonijs kaut ko cieši nolēma, atturēt viņu no tā nebija viegli.

Turpmākajās dienās dažādi minējumi, pieņēmumi un bažas pilsētā vairojās ar katru stundu; par spīti visam, 1860. gada 5. februārī «Forvards» tika ielaists ūdenī. Di­vus mēnešus vēlāk tas jau pilnīgi bija sagatavots ceļoju­mam.

15. februāri, kā bija minēts kapteiņa vēstulē, no Edin- burgas uz Liverpūli pa dzelzceļu Šendonam tika atsūtīts dāņu dogs. Suns likās nikns, bikls,, pat mazliet drūms, ērmots, savādu skatienu. Uz varā kaltās kakla siksnas bija rakstīts brigas nosaukums. Nekavējoties Uzvedis suni uz klāja, Šendons noslēpumainajam adresātam ar jau minē­tajiem iniciāļiem aizrakstīja uz Livorno vēstuli par suņa saņemšanu.

Tā «Forvarda» ekipāža, neskaitot kapteini, bija pilna. Tajā ietilpa:

1) kapteinis K. Z.; 2) kapteiņa vietnieks Ričards Šen­dons; 3) trešā ranga virsnieks Džeimss Volls; 4) ārsts Klobonijs; 5) stūrmanis Džonsons; 6) harpunētājs Simp- sons; 7) galdnieks Bells; 8) pirmais mehāniķis Brentons; 9) otrais mehāniķis Plovers; 10) pavārs Strongs (nēģeris); 11) locis Fokers; 12) ieroču meistars Volstens; 13) matro­zis Boltons; 14) matrozis Geriss; 15) matrozis Kliftons; 16) matrozis Gripers; 17) mitrozis Pens; 18) kurinātājs Vorens.

Beidzot pienāca aizbraukšanas diena — piektais aprīlis. Doktora ierašanās kuģa ļaudis mazliet nomierināja. Ja cienījamais ārsts nolēmis braukt, tad droši var sekot viņa paraugam. Taču vairums matrožu joprojām uztraucās, un tāpēc Šendons, bīdamies, ka daži no tiem neaizmūk, no­lēma nekavējoties doties jūrā. Tiklīdz krasts izzudīs no acīm, kuģa komanda paļausies liktenim.

Doktora Klobonija kajīte atradās jutā un aizņēma visu kuģa pakaļgalu. Turpat tuvumā bija kapteiņa un viņa vietnieka kajītes ar logiem uz klāju. Lai izpildītu nezi­nāmā kuģa īpašnieka pavēli, kapteiņa kajīte bija apgādāta ar dažādām ierīcēm, mēbelēm, ceļojuma apģērbu, grāma­tām, veļu un cieši aizslēgta. Atslēgu nosūtīja kapteinim uz Lībeku; tātad šajā kajītē varēja iekļūt vienīgi viņš.

Šis apstāklis Šendonu kaitināja, tas laupīja cerības kļūt par galveno pavēlnieku uz kuģa. Labi pazīdams polāro ekspedīciju vajadzības, viņš savu kajīti bija lieliski pie­mērojis gaidāmajam ceļojumam.

Trešā virsnieka kajīte atradās kubrikā, plašā matrožu guļamtelpā; puiši tur jutās lieliski; jāšaubās, vai tik ērtu iekārtojumu viņi kādā citā kuģī būtu redzējuši. Šeit par matrožiem rūpējās kā par dārgu,kravu; kopējās guļamtel- pas vidū atradās liela krāsns.

Doktors Klobonijs uz «Forvarda» šķita īsti savā jomā. Kajītē viņš bija pārcēlies jau sestajā februārī, t. i., nā­kamajā dienā pēc kuģa ielaišanas ūdenī.

— Ja gliemezis savu mājiņu varētu iekārtot pēc paša gaumes, tas būtu vislaimīgākais radījums pasaulē, — doktors mēdza teikt. — Pacentīšos tapt tāds prātīgs glie­mezis.

Un patiesi, doktora Klobonija kajīte, gliemežnīca, kurā tam ilgi nāksies uzturēties, ieguva ļoti pievilcīgu izskatu; izvietodams bagāžu, doktors priecājās tā, kā var priecāties tikai bērns vai zinātnieks. Grāmatas, herbārijus, mapes, zinātnisko eksperimentu piederumus, fizikas instrumen­tus, termometru kolekcijas, barometrus, higrometrus, no­krišņu mērītājus, tālskatus, kompasus, sekstantus, kartes, plānus, pudeles un pulverus, savas bagātīgās kuģa aptie­kas zāļu flakoniņus — it visu viņš tik priekšzīmīgi sakār­toja, ka šīs kārtības dēļ viņu varētu apskaust pat Britu muzejs. Sešas kvadrātpēdas lielajā telpā tika sakopoti ne­skaitāmi dārgumi. Doktoram atlika pastiept roku, lai vienā mirklī, neizkustoties no vietas, kļūtu par ārstu, matemā­tiķi, astronomu, ģeogrāfu, botāniķi vai konhiologu.

Atklāti sakot, viņš lepojās ar savu saimniecību un jutās laimīgs savā peldošajā svētnīcā, kurā vietas pietiktu ne vairāk kā trim viņa kalsnākajiem draugiem. Un draugi, protams, sanāca, turklāt tik kuplā skaitā, ka tas kļuva ne­patīkami pat tādam miermīlim kā doktors Klobonijs, tā­lab, pārfrāzējis Sokrāta vārdus, viņš beidzot teica:

— Mana māja nav liela, bet lai dievs dod, ka to apcie­motu mazāk draugu!

Lai «Forvarda» apraksts būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka tieši zem noslēpumainā kapteiņa kajītes loga atradās lielā dāņu doga būda; taču tās mežonīgajam iemītniekam labāk patika klaiņot pa starpklāju un kravas telpām; suni pielabināt šķita neiespējami, un neviens nemācēja iz­skaidrot šā dzīvnieka dīvaino raksturu. Nereti, galveno­kārt naktīs, skanēja žēli kaucieni, baismīgi atbalsodamies kuģa dzīlēs.

Varbūt tādā veidā suns pauda savas skumjas pēc ne­esošā saimnieka? Varbūt tās bija instinktīvas nojautas par gaidāmā ceļojuma briesmām? Matroži lielākoties tā ari domāja un, kaut arī daži par to smējās, uzskatīja suni par velnišķu izdzimteni.

Starp citu, matrozis Pens, ļoti rupjš cilvēks, reiz atvē­zējies grasījās sunim sist, taču, nelaimīgi klupdams, uz kabestāna vārpstas stipri pārsita galvu. Bez šaubām, arī šo gadījumu piedēvēja nešķīstajam garam, kas mīt fantas­tiskajā dzīvniekā.

Ekipāžas loceklis māņticīgais Kliftons bija ievērojis, ka suns uz juta vienmēr klaiņo vēja pusē, un arī vēlāk jūrā, kad kuģim nācās manevrēt un nemitīgi mainīt bu­ras, ērmotais dzīvnieks pēc katra kuģa pagrieziena kā īsts «Forvarda» kapteinis mainīja savu vietu, allaž spītīgi turēdamies pretī vējam.

Doktors Klobonijs, kura laipnība un glāsti, šķiet, spētu padarīt rāmu pat tīģeri, velti centās iedraudzēties ar suni, viņš tikai zaudēja laiku un pūles.

Jāpiebilst, ka suns neatsaucās ne uz vienu vārdu. Tā­pēc kuģa ļaudis beidzot sāka to saukāt par Kapteini, jo tas lieliski pārzināja kuģa kārtību. Acīm redzot, suns. ne­devās jūrā pirmoreiz.

Tagad kļūst skaidra bocmaņa jocīgā atbilde Kliftona draugam un tas, kāpēc šādam pieņēmumam neradās ap- šaubītāji; daudzi smejoties teica: tā vien liekoties, ka vienā jaukā dienā šis dzīvnieks pārvērtīšoties cilvēkā un uz kuģa skaļi atskanēšot kapteiņa komanda.