ŽILS VERNS: KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Ričards Šendons no tā nebijās, taču arī viņu mocīja ne­miers, un aizbraukšanas priekšvakarā, piektajā aprīlī, viņš par šo tematu apspriedās ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani Džonsonu.

Četri sarunu biedri tukšoja desmito un r protams, pē­dējo glāzi groka, jo saskaņā ar instrukciju, kas pienāca vēstulē no Eberdīnas, ekipāžas vīriem bija jābūt atturīb­niekiem, proti, ceļojuma laikā neviens, sākot ar kapteini, beidzot ar kurinātāju, nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne alu, ne arī citus alkoholiskus dzērienus; izņēmums būtu slim­nieki, lai gan arī tiem šie dzērieni bez ārsta atļaujas ne­tiks izsniegti.

Tātad jau veselu stundu viri sprieda par aizbraukšanu. Ja visi kapteiņa norādījumi īstenotos līdz galam, Šendo­nam nākamajā dienā būtu jāsaņem vēstule ar pēdējām pa­vēlēm.

— Ja arī šī vēstule, — teica Šendons, — neatklās kap­teiņa vārdu, tad tai vismaz vajadzētu mums pavēstīt bri­gas maršrutu. Citādi — kā lai zinām, kurp braukt?

— Jūsu vietā, Šendon, — doktors nepacietīgi atbil­dēja, — es brauktu prom, nesagaidījis vēstuli; galvoju, ka tā mūs tikpat panāks.

— Jūs nekad ne par ko nešaubāties, doktor! Bet uz kuru debess pusi stūrēt?

— Protams, uz Ziemeļpolu! Tas skaidrs bez vārdiem, šaubu nav.

— Šaubu nav? — iebilda Volls. — Bet kāpēc gan ne uz Dienvidpolu?

— Dienvidpolu? — iesaucās doktors. — Nemūžam! Vai tiešām jūs domājat, ka mūsu kapteinim varētu ienākt prātā sūtīt brigu pāri visai Atlantijai? Padomājiet tikai, dārgais Voll!

— Doktoram uz visu atbilde gatava, — tas teica.

— Pieņemsim, ka mums jābrauc uz ziemeļiem, — at­sāka Šendons. — Bet sakiet man, doktor, — vai uz Špic- bergenu? Uz Grenlandi? Labradoru? Hudzona līci? Kaut arī visi ceļi ved uz vienu mērķi, tā sakot, uz nepāreja­miem' lediem, tomēr šo ceļu ir tik daudz, ka ļoti grūti būtu izvēlēties. Vai varat dot man kategorisku atbildi, doktor?

— Nē, — doktors Klobonijs saīdzis atzinās savā neva­rībā. — Bet, ja vēstule tomēr nepienāks, ko jūs galu galā iesāksiet?

— Neko, nogaidīšu.

— Nebrauksiet? — bezcerīgi paceldams gaisā savu glā­zīti, Klobonijs iesaucās.

— Nē, nekādā gadījumā.

— Tas būtu visprātīgākais, — mierīgi piezīmēja Džon­sons, bet doktors, nespēdams satraukumā nosēdēt, saka staigāt ap galdu. — Jā, visprātīgākais, lai gan pārāk ilga gaidīšana var izraisīt nepatīkamas sekas: pirmkārt, paš­reiz ir piemērotākais gadalaiks; ja mums lemts braukt uz ziemeļiem, tad, lai tiktu pāri Dēvisa šaurumam, jāizmanto atkusnis; otrkārt, ekipāža kļūst aizvien nemierīgāka, draugi un biedri mūsu puišus musina «Forvardu» pamest, un viņu ietekmē matroži var izspēlēt ļaunu joku.

— Turklāt, — teica Džeimss Volls, — ja starp mūsē­jiem izraisītos panika, viņi aizbēgtu visi kā viens, un ne­zinu gan, vai tad vēl izdotos savervēt jaunu komandu.

— Bet kā lai rīkojas? — iesaucās Šendons.

— Tā, kā teicāt, — atbildēja doktors. — Mierīgi jā­nogaida, taču tikai līdz rītam, un nedrīkst pieļaut, ka iz­celtos panika. Pagaidām kapteinis savus solījumus kār­tīgi pildījis. Nav nekāda iemesla bažām, ka laikā netiks paziņots brauciena maršruts; ne mirkli nešaubos, ka jau rīt pat mēs kuģosim Īrijas jūrā, un tāpēc, mani draugi, iedzersim pēdējo groku par mūsu ceļojuma laimīgu iz­došanos; tas sākas gan mazliet mīklaini, taču ar tādiem jūrniekiem kā jūs mums ir drošas izredzes, ka viss beig­sies laimīgi.

Un četri vīri pēdējo reizi saskandināja glāzes.

— Bet nu, — pievērsdamies Šendonam, Džonsons teica, — atļaujiet sniegt kādu padomu: gatavojoties aizbrauk­šanai, ekipāžai jābūt pārliecinātai par jūsu spēku. Vien­alga, vai vēstule rīt pienāks vai ne, — paceliet enkuru; tvaika katlus nekuriniet. Vējš, kā redzams, pierimis; iz­braukt jūrā nebūs grūti; paņemiet loci, bēguma laikā at­stājiet dokus un noenkurojieties aiz Birkenhedas raga; tādā veidā mūsu vīriem zudīs sakari ar krastu, un, kad šī nolādētā vēstule beidzot pienāks, gan tā mūs tur atradīs ne sliktāk kā jebkurā citā vietā.

— Prātīgi vārdi, dārgais Džonson! — sniegdams roku vecajam jūrniekam, piezīmēja doktors.

Pēc tam katrs devās uz savu kajīti, kur nemierīgā miegā sagaidīja rītausmu.

Nākamajā dienā, kad pilsētā tika iznēsāts pirmais pasts, Šendons nekā vēl nebija saņēmis.

Par spīti tam, viņš tomēr rosīgi gatavojās aizbraukša­nai; vēsts par to acumirklī izplatījās visā Liverpūlē, un, kā jau zināms, uz Jauno Prinča doku krastmalu plūda milzīgi ziņkārīgo bari.

Daudzi devās tieši uz brigas klāju, dažs, lai pēdējo reizi apskautu biedru, dažs, lai pārliecinātu draugu nepiedalī­ties ekspedīcijā, cits, lai pavērtos noslēpumainajā kuģī, cits, gribēdams beidzot uzzināt kuģa ceļojuma mērķi; un, redzot Šendonu klusāku un noslēgtāku nekā jebkad, ļaudis sačukstējās.

Tam bija savs pamats.

Pulkstenis nosita desmit. Tad vienpadsmit. Bēgumam vajadzēja sākties ap vieniem. Šendons, stāvot uz juta, pameta apkārt bažīgu skatienu, pēc matrožu sejas izteik­smēm lūkodams uzminēt savu likteni. Taču velti. «For­varda» matroži klusēdami pildīja pavēles un, neizlaizdami no acīm kapteiņa vietnieku, nepacietīgi gaidīja vēsti, kura joprojām kavējās.

Džonsons beidza pēdējo sagatavošanos enkura pacel­šanai. Laiks bija apmācies; jūra aiz dokiem viļņojās, pūta diezgan spēcīgs dienvidaustrumu vējš, bet izbraukt no Mērsi jūrā nebija grūti.

Nekādu ziņu arī pulksten divpadsmitos. Doktors Klo­bonijs, rokas plātīdams, nemierīgi staigāja pa klāju, lūko­damies binoklī un, kā viņš ar zināmu latīnisku eleganci izteicās, «ilgodamies jūras». Viņš patiesi bija satraukts — ko tur lai dara! Šendons kodīja lūpas līdz asinīm.

Šajā brīdī pie viņa pienāca Džonsons un teica:

—.Kaptein, ja vēlamies izmantot bēgumu, jāpasteidzas; lai izbrauktu no dokiem, nepieciešama vismaz stunda.

Šendons pēdējo reizi pavērās apkārt un pameta acis pulkstenī. Pusdienlaiks bija pāri.

— Pacelt enkuru! — viņš bocmanim pavēlēja.

— Jūs visi, lasieties prom no kuģa! — likdams sveša­jiem atstāt klāju, Džonsons uzsauca.

Pūlis sakustējās, ļaudis metās uz trapu, lai sasniegtu krastu, bet brigas vīri raisīja pēdējās tauvas.

Tad atskanēja suņa rējieni, un ziņkārīgo pūlī, ko matroži, dzīdami prom, bez liekām ceremonijām grūstīja, pieauga kņada. Apslāpēti riedams, suns no kuģa priekš­gala pēkšņi ielēca skatītāju blīvajās rindās.

Pūlis pašķīrās; suns atkal uzlēca uz juta, un ļaudis ieraudzīja ko neticamu: Kapteinis — suns zobos turēja vēstuli, šim notikumam bija tūkstošiem aculiecinieku.

— Vēstule! — iesaucās Šendons. — Tātad viņš ir šeit!

— Droši vien bija, bet vairs nav, — teica Džonsons, norādīdams uz klāju, kas tagad jau bija tukšs.

— Kaptein, Kaptein! Šurp! — sauca doktors, pūlēda­mies atņemt sunim vēstuli, kuru tas, mežonīgi lēkādams, viņam nedeva. Šķita, ka suns vēstuli grib nodot tikai Šen­donam pašam.

— Šurp, Kaptein! — Šendons uzsauca.

Suns viņam tuvojās. Šendons bez grūtībām atņēma vēs­tuli, un pēkšņi dziļo klusumu, kas bija iestājies uz klāja un krastmalā, pārtrauca trīs skaļi Kapteiņa rējieni.

Šendons vēstuli turēja rokā, nevērdams vaļā.

— Lasiet taču! — nepacietīgi teica doktors.

Kapteiņa palīgs palūkojās aploksnē. Uz tās nebija no­rādīta ne adrese, ne datums, bija rakstīts vienīgi: