ŽILS VERNS: KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Matroži joprojām klusēdami noraudzījās «Forvardā», kura sagatavošanās ceļam gāja uz beigām; nevienam pat prātā nenāca, ka ekipāžas stūrmanis Džonsons jauno jūr­nieku varbūt tikai pazobojis.

Baumas par suni bija izplatījušās visā pilsētā, pūlī ne

mazums ziņkārīgu acu meklēja kapteini — suni, kuru visi bija gatavi uzskatīt par pārdabisku būtni.

Jāpiebilst, ka jau vairākus mēnešus «Forvards» saistīja vispārēju uzmanību; kuģa neparastā konstrukcija, noslē­pumainība, kas ap to vijās, kapteiņa inkognito, veids, kādā Ričardam Šendonam tika piedāvāta brigas sagata­vošana un rūpīgā ekipāžas izlase, ceļojuma neizdibinā­mais gala mērķis, ko tikai daži neskaidri minēja, — tas viss piešķīra «Forvardam» neparastu noslēpumainību.

Starp citu, nekas cits tā neierosina domātāja, sapņo­tāja vai filozofa fantāziju kā kuģis, kas gatavojas pacelt enkuru; iztēle labprāt seko jūrnieku cīņai ar okeānu un vētrām dēkainajā ceļojumā, kaut arī tas ne vienmēr lai­mīgi beidzas ostā, bet, ja vēl rodas neparedzēti sarežģī­jumi, kuģis acumirklī sāk likties fantastisks pat ļaudīm ar vājāku iztēli.

Tā tas notika arī ar «Forvardu». Ziņkārīgie skatītāji lielākoties neprata tik gudri spriest kā Kornhils, tomēr liverpūliešu valodām veselus trīs mēnešus netrūka vie­las.

Briga bija būvēta Liverpūles priekšpilsētā Birkenhedā, Mērsi upes kreisajā krastā, uz kurieni, uzturēdami satik­smi ar ostas pilsētu, nemitīgi šurpu turpu braukāja tvaika kuterīši.

Brigas konstruktori — viena no Anglijas lielākajām kuģu būvētāju firmām «Skots un Ko» — saņēma no Sen- dona tāmi un sīki izstrādātu projektu ar ļoti rūpīgi ap­lēstu brigas tonnāžu, dimensijām, kā arī modeli. Projekts liecināja par pieredzējuša jūrnieka tālredzību. Tā kā Šen­donam bija uzticēti prāvi līdzekļi, darbi nekavējoties tika uzsākti un pēc īpašnieka pieprasījuma ātri virzījās uz priekšu.

Briga rādījās neparasti izturīga: acīm redzot, tai būs lemts panest milzīgu spiedienu, jo korpuss bija darināts no Indijas ozola pasugas — tīkkoka, kurš ir ļoti ciets; pie­devām korpuss tika vēl nostiprināts ar stingriem dzelzs apkalumiem. Jūrniekiem radās jautājums, vai šo apka­lumu vietā kuģa korpusu nevajadzējis būvēt viscaur no dzelzs, līdzīgi citiem tvaikoņiem. Uz to viņi saņēma at­bildi, ka šādai noslēpumainā inženiera kuģa konstrukci­jai bijuši svarīgi cēloņi.

Pamazām briga būvētavā ieguva noteiktus apveidus, ar savu izturību un skaistajām, smalkajām līnijām pārsteig­dama lietpratējus. Kā jau ievēroja «Nautila» matroži, «Forvarda» priekšvadnis ar kuģa ķīli veidoja taisnu leņķi; viļņlauža vietā tas bija bruņots ar Ņūkāslā Hotorna darbnīcās izlietu tērauda asmeni. Saulē mirdzošais metāla priekšvadnis brigai piešķīra neparastu izskatu; tā nemaz neatgādināja kara kuģi, lai gan uz baka bija novietots sešpadsmitā kalibra lielgabals, kuru viegli varēja grozīt uz visām pusēm ap balsta asi. Runājot par lielgabalu, tā­pat kā par priekšvadni, tomēr jāpiebilst, ka tie abi šķita gluži lieki, to militārais raksturs bija gaužām apšaubāms.

1860. gada 5. februārī milzīga skatītāju pūļa acu priekšā dīvainais kuģis tika ielaists ūdenī, un tas izdevās lieliski.

Bet, ja briga nebija ne kara kuģis, ne tirdzniecības ku­ģis, ne ari izpriecu jahta, jo atpūtas braucienā neviens nedodas ar pārtikas krājumu sešiem gadiem, tad kas tā īstenībā bija?

Varbūt' tai jādodas meklēt sera Džona Franklina kuģi «Erebuss» vai «Terors»? Nekādā ziņā, jo iepriekšējā — 1859. gadā leitnants Maklintoks bija atgriezies no zie­meļu jūrām ar neapstrīdamiem pierādījumiem par šīs ne­laimīgās ekspedīcijas bojā eju.

Varbūt «Forvards» vēlreiz lūkos atklāt daudzināto Zie­meļrietumu jūras ceļu? Bet kālab tas vajadzīgs? 1855. gadā to taču jau atklāja kapteinis Maklūrs, bet viņa palīgam leitnantam Kresvelam pirmajam bija tas gods apbraukt Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Dē- visa jūras šaurumam.

Taču kompetenti cilvēki ne mirkli nešaubījās, ka «For­vards» gatavojas ceļojumam uz polārajiem apgabaliem. Varbūt tā mērķis ir Dienvidpols, vēl tālāk, nekā tur bijis vaļu mednieks Vedels, vēl tālāk nekā kapteinis Ross? Bet kāpēc, kādā nolūkā?

Vārdu sakot, kaut gan dažādu minējumu lauks bija ār­kārtīgi ierobežots, iztēle rada iespēju maldīties pat tajā.

Nākamajā dienā pēc «Forvarda» ielaišanas ūdenī no Ņūkāslas Hotorna darbnīcām tika atsūtīts tvaika dzinējs.

Šī simtdivdesmit zirgspēku mašīna daudz vietas neaiz­ņēma, šādas jaudas pilnīgi pietika simtseptiņdesmit tonnu kuģim, kuram bija ari daudz buru un ātra gaita. Izmēģi­nājuma brauciens to galīgi apstiprināja, un pat ekipāžas stūrmanis Džonsons uzskatīja par pienākumu izteikt sa­vas domas Kliftona draugam:

— Ja «Forvards» izmanto vienlaikus buras un skrūvi, tad tieši ar burām tas iet visātrāk.

Kliftons šos vārdus nesaprata, tomēr bija pārliecināts, ka no kuģa, kuru cilvēka vietā komandē suns, var sagaidīt visu.

Kad bija uzstādīts tvaika dzinējs, sākās produktu iekrau­šana, un tā nebija nieka lieta, jo briga taču ņēma līdzi pārtiku sešiem gadiem. Te bija sālīta un žāvēta gaļa, kū­pinātas zivis, sausiņi un milti; kā milzu lavīnas tieši kuģa noliktavās gāzās kafijas un tējas kalni. Šīs vērtīgās kravas pieņemšanu vadīja pats Ričards Šendons. Ļoti stingrā kārtībā visam tika atrasta sava vieta, pieliktas etiķetes un numuri, tāpat tika ielādēti lieli krājumi indi­āņu pemikāna [1] , kura niecīga deva satur daudz barojošu vielu.

Šādu uzturlīdzekļu izvēle nelika šaubīties par ceļojuma ilgumu. Taču uzmanīgs vērotājs, redzot citronsulas mu- čeles, kaļķu tabletes, sinepju paciņas, skābeņu un kohle- āriju sēklas, vārdu sakot, visu šo daudzumu pretcingas līdzekļu, kas tik nepieciešami kā dienvidjūrās, tā polār­jūras, acumirklī saprastu, ka «Forvards» gatavojas ceļam uz ziemeļiem. Šendonam par šo kravas daļu droši vien bija uzdots īpaši gādāt, jo viņš par to rūpējās ne mazāk kā par kuģa aptieku.

Ieroču uz klāja neredzēja daudz, bailīgajiem tas bija mierinājums; toties noliktavā pulvera netrūka. Vienīga­jam lielgabalam kuģa priekšgalā tik prāvi krājumi būtu lieki. Tas likās aizdomīgi. Turklāt kuģī atradās gigantiski zāģi un dažādas varenas ierīces, piemēram, sviras un svina bluķi, rokas zāģi, milzu cirvji, liels vairums cilindru ar sprāgstvielām, kuru eksplozija spētu uzraut gaisā Liver­pūles muitnīcu. Tas viss atstāja dīvainu, pat baismīgu iespaidu, nemaz nerunājot par raķetēm, signalizācijas aparātiem un neskaitāmiem dažāda veida kuģa lukturiem.

Krastmalas dokos skatītāju acis priecēja arī gara sar­kankoka laiva vaļu medībām, ar gutaperču klāta skārda piroga un kaučuka mēteļi un maisi, kurus, iepūšot tajos gaisu, varēja pārvērst laivās.

Ļaužu ziņkāre un nemiers augtin auga, jo ik mirkli līdz ar bēgumu «Forvards» varēja uzsākt savu noslēpumaino ceļojumu.

Lūk, kādu vēstuli pirms astoņiem mēnešiem saņēma Ri­čards Šendons:

«Eberdīriā 1859. gada 2. augustā.

Ričardam Šendona kungam Liverpūlē.

Godātais kungs!

Ar šo vēstuli daru Jums zināmu, ka Liverpūles bankā pie «Markvartiem un Ko» esmu noguldījis sešpadsmit tūk­stošus mārciņu sterliņu. Šeit pievienotie čeki ar manu pa­rakstu ļaus Jums brīvu rīcību minētās summas robežās.