Žils Verns: BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

— Sie angļu laikraksti patiešām nav zemē me­tami! — labais doktors nomurmināja savā no­dabā, atlaizdamies dziļā ādas atzveltnī.

Doktors Sarrazens bija visu mūžu itin bieži ru­nājis pats ar sevi: ari tas ir viens no izklaidēša­nās veidiem.

Viņam bija gadu piecdesmit, smalki sejas panti, možas un Skaidras acis aiz brillēm tērauda ietva­ros, sejas izteiksme nopietna un laipnīga reizē; viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, par kuriem pēc pirmā acu uzmetiena mēdz sacīt: «Tas ir lāga vīrs!» Lai gan viņa izturēšanās nebūt nelikās iz­smalcināta, šai agrajā rīta stundā doktors jau bija noskuvies un aplicis baltu kaklasaiti.

Braitonas viesnīcas istabā, kur viņš bija apme­ties, uz paklāja un krēsliem mētājās avīzes «Ti­mes», «Daily Telegraph», «Daily News». Pulkste­nis nosita desmit, kad doktors jau bija paguvis pastaigāties pa pilsētu, apskatīt slimnīcu, atgriez­ties viesnīcā un izlasīt galvenajos Londonas laik­rakstos sīku pārskatu par referātu, kuru viņš pirms divām dienām bija nolasījis plašajā starp­tautiskajā higiēnas kongresā, iepazīstinādams auditoriju ar savu izgudrojumu — «asinsķerme­nīšu skaitītāju».

Viņa priekšā uz paplātes, kas bija pārklāta ar baltu salveti, stāvēja tase kūpošas tējas, šķīvis ar gluži karstu kotleti un dažām sviestā grauzdētām maizītēm, ko angļu virējas prot brīnum labi pa­gatavot, jo maiznieki piegādā viņām speciāli šim nolūkam ceptas mazas bulciņas.

— Jā, — doktors atkārtoja, — Apvienotās Ka­ralistes avīzes tik tiešām nav zemē metamas, te nav ko iebilst! Viceprezidenta runa, neapolieša doktora Cikojas atbilde, mana referāta izklāsts — viss uztverts vārds vārdā, fiksēts gluži kā foto­grāfijā.

«Vārds zinātniekam Sarrazenam, kas ieradies no Duē. Cienījamais kongresa loceklis runās fran­ciski. Iesākdams savu runu, viņš saka: «Klausītāji man piedos, ja es atļaušos šo brīvību; bet viņi katrā ziņā labāk sapratīs manu dzimto valodu, nekā es mācētu izteikties viņu valodā …»»

— Un tālāk piecas slejas sīkā iespiedumā! Es pat nezinu, kurš mana referāta izklāsts ir la­bāks — vai tas, ko ievietojis «Times», vai «Daily Telegraph». Nemaz nav iespējams tiešāks un pre­cīzāks atreferējums!

Doktors Sarrazens bija tik tālu ticis savās pār­domās, kad pie durvīm pieklauvēja pats ceremo- nijmeistars (zemāku titulu neviens neuzdrošinātos piešķirt personai, kas bija ģērbusies nevaino­jami — melnā frakā) un jautāja, vai «monsjū» esot sastopams …

«Monsjū» ir parastā uzruna, kādā angļi uzskata par savu pienākumu godāt visus francūžus, tāpat kā, pēc viņu domām, būtu pārkāpti visi pieklājī­bas likumi, ja viņi itālieti nesauktu par «sin- joru» un vācieti par «Herr». Turklāt viņiem var-

būt ir taisnība. Sim rutinētajam paradumam neno­liedzami ir sava priekšrocība: uzreiz kļūst skaidra cilvēku tautība.

Doktors Sarrazens paņēma vizltkartīti. Viņš bija visai izbrīnījies, ka zemē, kur viņam nav neviena paziņas, kāds vēlas viņu apmeklēt, un brīnījās vēl vairāk, izlasījis uz mazās, četrstūrainās kartītes šādus vārdus:

«Mr. SHARP, solicitor, 93, Southampton Row, LONDON.»

Viņš zināja, ka angļu «solicitor» ir tas pats kas franču pilnvarotais jeb, pareizāk sakot, jurists, kurā apvienoti notāra, advokāta un lietveža pie­nākumi, tas ir — kādreizējais prokuratūras ierēd­nis.

«Kāda velna pēc es esmu vajadzīgs šim miste­ram Sārpam?» doktors Sarrazens vaicāja pats sev. «Vai es, pašam nezinot, būtu iepīts kādā bīstamā afērā?»

— Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas sa­tikt tieši mani? — doktors pārjautāja.

— O jā, monsjū.

— Labi, lai viņš ienāk.

Ceremonijmeistars ieveda vēl pajaunu cilvēku, kuru doktors pēc pirmā acu uzmetiena ierindoja lielajā «miroņgalvu» dzimtā. Viņa plānās jeb drī­zāk izkaltušās lūpas, garie, baltie zobi, iekritušie vaigi, iedobumi deniņos, kas bija pārvilkti ar per­gamentam līdzīgu ādu, mūmijas sejas krāsa un mazās, pelēkās ačteles deva pilnīgu pamatu šādai klasifikācijai. Viņa skelets no pakauša līdz papē­žiem pilnīgi pazuda zem platā, rūtotā mēteļa, un saujā viņš cieši turēja lakādas ceļasomas rok­turi.

Sis tips ienāca istabā, aši paklanījās, nolika uz

grīdas savu somu un cepuri, neprasījis atjauju, apsēdas un sacīja:

— Viljams Henrijs Sārps juniors, firmas «Bi- lovs, Grīns, Sārps un Ko» kompanjons. Vai man ir tas gods runāt ar doktoru Sarrazenu?

— Jā, kungs.

— Fransuā Sarrazens?

— Tā patiešām mani sauc.

— No Duē?

— Jā, es dzīvoju Duē.

— Jūsu tēvu sauca Izidors Sarrazens?

— Tieši tā.

— Tātad skaidrs, ka viņu sauca Izidors Sarra­zens.

Misters Sārps izvilka no kabatas piezīmju grā­matiņu, ieskatījās tajā un turpināja:

— Izidors Sarrazens nomira 1857. gadā Parīze, VI apgabalā, Tarannas ielā, 54. namā, tagad jau nojauktā ēkā, kur toreiz bija skola.

— Tieši tā, — doktors atbildēja, aizvien vairāk brīnīdamies, — bet varbūt jūs man paskaidrotu…

— Viņa māte bija Zilija Lanževola, — nesatri­cināmi mierīgs turpināja misters Sārps, — dzi­musi Barledikā. Zilijas Lanževolas tēvs Benedikts Lanževols savā laikā dzīvojis Loriola ieliņā un, kā atzīmēts minētās pilsētiņas municipalitātes sa­rakstos, miris 1812. gadā… Sie saraksti ir ļoti vērtīgi, mans kungs, ārkārtīgi vērtīgi! Hm… Hm… un Zilijai Lanževolai bija brālis Zans Zaks Lanževols, vecākais bundzinieks trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā …

Te doktors Sarrazens, pārsteigts par tik pama­tīgām zināšanām viņa ģenealoģijā, pārtrauca mis­teru Sārpu, sacīdams:

— Man jāatzīstas, ka jūs laikam gan visos šais jautājumos esat labāk informēts nekā es.

Manas vecmāmuļas uzvārds patiešām bija l.anže- vola, bet tas ir viss, ko es par viņu zinu.

— 1807. gadā viņa aizbrauca no Barledikas kopā ar jūsu vectēvu Žanu Sarrazenu, ar kuru bija apprecējusies 1799. gadā. Viņi abi apmetās Me- lonā, kur atvēra skārdnieka darbnīcu, un nodzī­voja tur līdz 1811. gadam, kad Zilija Lanževola, Sarrazena sieva, nomira. Viņu laulībā piedzima tikai viens bērns, Izidors Sarrazens, jūsu tēvs. Ar šo brīdi pavediens pārtrūkst, zināms ir vienīgi jūsu tēva nāves gads, ko mēs noskaidrojām Pa­rīzē …

— Es varu jums dot atkal rokā šā pavediena galu, — sacīja doktors, kuru neviļus bija aizrā­vusi šī gluži matemātiskā precizitāte. — Mans vectēvs apmetās Parīzē, lai varētu izglītot savu dēlu, kas bija izvēlējies ārsta profesiju. Viņš no­mira 1832. gadā Palezo, netālu no Versaļas, kur mans tēvs bija ārsts un kur arī es esmu dzimis 1822. gadā.

— Jūs esat tas cilvēks, kas man vajadzīgs, — misters Sārps turpināja. — Jums nav ne brāļu, ne māsu?

— Nē. Es biju vienīgais bērns, un mana māte nomira divus gadus pēc manas piedzimšanas . . . Bet, galu galā, vai jūs, kungs, nepasacītu man…

Misters Sārps piecēlās.

— Ser Bria Jovahir Motoranat, — viņš sacīja, izrunādams šos vārdus ar godbijību, kādu visi an­gļi izjūt pret aristokrātu tituliem, — esmu lai­mīgs, ka man izdevās jūs sameklēt un es pirmais varu apliecināt jums savu cieņu.

«Sis cilvēks ir jucis,» doktors nodomāja. «Tā bieži gadās ar šiem «iniroņgalvām».»

Pilnvarotais izlasīja šo diagnozi ārsta acīs.