Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Nu, man vienalga! Svarīgi ir rezultāti. Tātad eS noteikti un bez ierunām paziņoju: pusmiljards, kas laimīga gadījuma dēļ nonācis manās rokās, nepie­der man, tas pieder zinātnei! Vai vēlaties būt par­laments, kas sastādīs budžetu tā izlietošanai? Es neuzskatu sevi par pietiekami kompetentu, lai viens pats lemtu par tik liela kapitāla izmanto­šanu. Gribu ievērot jūsu spriedumu, jums jābūt tiesnešiem un jāizlemj, kā vislabāk likt lietā šo bagātību! («Urā» saucieni. Ovācijas. Vispārējs sa­traukums.)

Visi kongresa delegāti piecēlušies no savām vietām. Daži delegāti aiz sajūsmas uzkāpuši uz galda. Glāsgovas profesoru Tērnbullu gandrīz ķer trieka. Neapoles doktoram Čikonjam trūkst elpas. Vienīgi lords Glendovers saglabā cie­nīgu mieru un aukstasinību, kā piederas viņa aug­stajai kārtai. Starp citu, viņš ir pilnīgi pārlieci­nāts, ka doktors Sarrazens tikai joko un nebūt nedomā realizēt tik neprātīgu plānu.

Kad zāle kaut cik pieklusa, doktors Sarrazens turpināja:

— Atļaujiet man, kungi, ieteikt projektu, kuru būs viegli papildināt un pilnīgot. Mans plāns ir

šāds . . .

Pēc šiem vārdiem kongresa dalībnieki beidzot nomierinājās un klausījās doktorā ar bijīgu uz­manību.

— Kungi, slimībām, nabadzībai un nāves ga­dījumiem, ar ko savā apkārtnē sastopamies ik dienas, ir daudz cēloņu, taču viens no tiem, ma­nuprāt, ir sevišķi svarīgs, proti, — neciešamie hi­giēniskie apstākļi, kādos dzīvo lielākā daļa cil­vēku. Viņi dzīvo pārblīvētās pilsētās, šauros mi­tekļos, kur bieži trūkst gaisa un gaismas, šo divu dzīvībai nepieciešamo faktoru. Tādi ļaužu masu sablīvējumi bieži kļūst par īstiem infekcijas perēk­ļiem. Tiem, kas šādos apstākļos tomēr nenomirst, ir iedragāta veselība; viņu darbaspējas mazinās, un sabiedrība zaudē neaprēķināmus ražošanas spē­kus, kurus citādi varētu lietderīgi izmantot. Kā­lab, kungi, mums neizmēģināt visiedarbīgāko no pārliecināšanas līdzekļiem, tas ir, parādīt pa­raugu? Vai mēs nevarētu apvienot visas mūsu iz­tēles spējas, lai radītu plānu paraugpilsētai, ku­ras higiēniskie apstākļi atbilstu visstingrākajām zinātnes prasībām? (Saucieni: «Jā! Jā! Pareizi!») Un pēc tam mēs varētu izlietot mūsu rīcībā esošo kapitālu, lai uzceltu tādu pilsētu un parādītu to pasaulei kā tīri praktisku mācību … (Saucieni: «Jā! Jā! Taisnība!» Aplausu vētra.)

Kongresa dalībnieki, varena vispārējas sajūs­mas viļņa aizrauti, spiež cits citam roku, metas pie doktora Sarrazena, paceļ viņu uz pleciem un nes triumfa gājienā apkārt zālei.

— Kungi, — doktors turpināja, kad viņam bei­dzot atkal bija izdevies nostāties savā vietā, — šī pilsēta, kuru ikviens no mums jau redz iztēlē, skata ar savām gara acīm, dažos mēnešos var kļūt par realitāti. Tā būs veselības un labklājības pilsēta, un to apmeklēt mēs aicināsim visas tautas, mēs izplatīsim tās plānu un aprakstu visās valo­dās, mēs aicināsim tur apmesties krietnas ģimenes, kuras bezdarba un nabadzības dēļ neatrod sev vietu pārapdzīvotās zemēs. Arī tie, kam svešzem­nieku iekarotāju dēļ jādzīvo nežēlīgā trimdā, — nebrīnieties, ka es domāju arī par viņiem! — varēs atrast mūsu pilsētā savām spējām piemē­rotu nodarbošanos, viņi sniegs mums garīgās bagātības, kas ir tūkstošreiz vērtīgākas par visām zelta un dimanta raktuvēm. Mēs uzcelsim plašas skolas, kur jaunatne tiks audzināta pēc gudriem principiem, kas spēj attīstīt un līdzsvarot visas cilvēka morālās, fiziskās un intelektuālās dotības un sagatavot nākotnei garā un miesā stipras paaudzes!

Trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūsmas pilno troksni, ar kādu tika uzņemts doktora Sarrazena paziņojums. Veselu stundas ceturksni nenorima aplausi, «Urā!» un «Bravo!» saucieni.

Tikko doktors Sarrazens bija atkal apsēdies, lords Glendovers noliecās un, aci piemiedzis, čuk­stēja viņam ausī:

— Vērtīga ideja! Jūs cerat gūt labu peļņu no nodokļiem, vai ne? Tā ir droša lieta, vajag to tikai pareizi noorganizēt un izreklamēt ar iespaidīgu personu vārdiem! Visi, kas gribēs atspirgt pēc sli­mības vai tāpat uzlabot veselību, labprāt apme- tīsies jūsu paraugpilsētā. Es ceru, ka jūs man rezervēsit skaistu zemes gabaliņu, vai ne?

Nabaga doktoru dziļi aizvainoja šī neatlaidīgā cenšanās saskatīt viņa rīcībā vienīgi pašlabuma tīkojumu, un viņš jau grasījās atbildēt lordam Glendoveram, kad izdzirdēja viceprezidentu pie­prasām ar vispārēju balsošanu izteikt pateicību un piekrišanu nupat ierosinātā filantropiskā priekšlikuma autoram.

— Laiku laikos, — viceprezidents sacīja, —• ar cieņu un godbijību pieminēs Braitonas kongresu, kur radusies tik cēla doma. Tā varēja ienākt prātā tikai cilvēkam, kurā ass prāts apvienots ar īstenu drosmi un bezgalīgu augstsirdību. Un tagad, kad šis priekšlikums ierosināts, vai mums gandrīz nav jābrīnās, ka tas vēl līdz šim nav realizēts? Cik daudz neprātīgos karos izšķiestu miljardu, cik daudz bezjēdzīgās spekulācijās iztērēta kapitāla varēja ieguldīt tādā pasākumā!

Beidzot runu, orators ieteica dot jaunajai pilsē­tai nosaukumu «Sarrazena» — par godu tas dibi­nātājam.

Viņa priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma, taču, ievērojot paša doktora Sarrazena lūgumu, vaja­dzēja balsot vēlreiz.

— Nē, — doktors iebilda, — mans vārds te neder. Tāpat nemēģināsim iedēvēt nākotnes pilsētu kādā no nosaukumiem, kas, atvasināti no grieķu vai latīņu valodas, skan briesmīgi pedantiski. Tā būs Labklājības pilsēta, bet es lūdzu nosaukt to manas dzimtenes vārdā —.par Franču pilsētu.

Protams, doktora lūgums tika izpildīts.

Tā nu Franču pilsēta bija nodibināta — pagai­dām vārdos, bet sēdes noslēguma protokolā tai vajadzēja figurēt arī uz papīra. Kongresa dalīb­nieki nekavējoties sāka apspriest projekta galve­nos paragrāfus.

Bet atstāsim šobrīd kongresa dalībniekus pie šīs praktiskās nodarbības, kas tik ļoti atšķiras no parastās šādu sēžu dienaskārtības, un izsekosim soli pa solim vienā no tās daudzajiem izplatīšanās ceļiem ziņai, kura bija ievietota «Daily Telegraph» notikumu hronikā.

29. oktobra vakarā īsais rakstiņš, vārdu pa vār­dam pārdrukāts citās angļu avīzēs, sacēla sensā­ciju visos Apvienotās Karalistes nostūros. To iespieda arī «Gazette de Hull» otrās lappuses pašā augšā, un vienu no šīs necilās avīzītes numuriem trīsmastu ogļu burinieks «Mary Queen» 1. novem­brī aizveda uz Roterdamu.

Tur šīs rindas nekavējoties izgrieza «Echo nēerlandais» galvenā redaktora un vienīgā sekre­tāra veiklās šķēres, un, pārtulkota lielo gleznotāju Kuīpa un Potera valodā, ziņa par šo notikumu «ar pilnu tvaiku» sasniedza Brēmenes laikraksta redakciju. Tur tā tika ietērpta jaunās drēbēs un

tūlīt arī iespiesta vācu valodā. Jāpiebilst, ka tei- toņu žurnālists, uzrakstījis tulkojuma virsrakstu «Eine ūbergrosse Erbschaft»*, nekautrējās krāp­nieciski izmantot lasītāju lētticību un apakšā iekavās piemeloja klāt «Speciālkorespondence no Braitonas».

Tā, gluži vienkārši nozagta un pārtulkota vāciski, ziņa nonāca ietekmīgās «Ziemeļu Avīzes» redakcijā, kas to ievietoja trešās lappuses otrajā slejā, atmetot virsrakstu, kurš likās pārāk šarla- tānisks tik solīdai avīzei.

Pēc vairākkārtējas pārveidošanas īsais rakstiņš beidzot, 3. novembra vakarā, nonāca Jēnas uni­versitātes profesora Sulces dūšīgā sulaiņa resna­jās rokās un tika ienests telpā, kas profesora kungam bija vienlaikus darba kabinets, viesistaba un ēdamistaba.