Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Lai cik augstu amatu ieņēma profesors Sulce, pēc pirmā acu uzmetiena viņš nelikās nekas sevišķs. Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs cilvēks, diezgan smagnēja auguma; stūrainie pleci liecināja par spēcīgu ķermeņa būvi. Viņš bija gandrīz plikpauris, tikai ap deniņiem un uz pakau­ša manīja nedaudz gaišdzeltenu matu. Acis bija bāli zilas, tādā nenoteiktā zilumā, kas nekad neiz­pauž nevienu domu. Tās nekad neiedzirkstījās, un tomēr to blāvais skatiens lika cilvēkam justies it kā neērti. Mute profesoram Sulcem bija liela, ar divām rindām pamatīgu zobu, kas, liekas, nekad nepalaida vaļā savu laupījumu, bet lūpas bija plānas un cieši sakniebtas; tās laikam pavērās tikai tāpēc, lai kā skaitīt noskaitītu nedaudzus vārdus. Tas viss kopā radīja diezgan nepatīkamu

un pat atbaidošu iespaidu, par ko profesors pats acīmredzot bija ļoti apmierināts.

Izdzirdis ienākošā sulaiņa soļus, viņš pacēla acis pret kamīnu, paskatījās ārkārtīgi skaistajā Barbedjenas sienas pulkstenī, kas, likās, nebija īsti vietā istabas bezgaumīgo mēbeļu vidū, un sacīja bargā balsī:

— Bez piecām minūtēm septiņi! Mans pasts pienāk vēlākais pusseptiņos. Jūs to šovakar uzne- sāt ar divdesmit piecu minūšu nokavēšanos. Nākamreiz, kad pasts nebūs uz mana galda tieši pusseptiņos, pulksten astoņos jūs jau būsit atlaists.

Iziedams no istabas, sulainis pajautāja:

— Vai kungam pasniegt vakariņas tūlīt?

— Patlaban ir seši un piecdesmit piecas minū­tes, bet es ēdu vakariņas septiņos! Jums tas zināms jau trīs nedēļas, kopš kalpojat man. Iegau­mējiet reizi par visām reizēm, ka es nekad nemainu savu dienaskārtību un nekad neatkārtoju savus rīkojumus!

Viņš nolika avīzi uz galda malas un atkal ķērās pie sava raksta, kuram parīt vajadzēja parādīties «Fizioloģijas hronikā». Nebūt nav netaktiski pie­bilst, ka raksta temats bija «Kālab visos francū­žos lielākā vai mazākā mērā vērojamas iedzimtas deģenerēšanās pazīmes?».

Kamēr profesors rakstīja, uz maza, apaļa gal­diņa stūrī pie kamīna tika nemanīti servētas vaka­riņas: liels šķīvis ar desiņām un kāpostiem un milzīga krūze alus. Profesors nolika pie malas spalvu un ķērās pie azaida, notiesādams ēdienu ar lielāku baudu, nekā piederētos tik nopietnam cilvē­kam. Tad viņš piezvanīja, lai sulainis pasniedz kafiju, aizkūpināja garu porcelāna pīpi un turpi­nāja darbu.

Ap divpadsmitiem naktī pēdēja lappuse bija uz­rakstīta, un viņš devās uz guļamistabu, lai bau­dītu pelnītu atpūtu. Tikai gultā viņš atvēra avīzi un pirms iemigšanas sāka to pārskatīt. Acis jau vērās ciet, kad pēkšņi viņa uzmanību saistīja ār­zemnieku uzvārds «Lanževols» ziņojumā par ko­losālo mantojumu. Bet velti viņš sasprindzināja atmiņu, cenzdamies atcerēties, ko šis uzvārds at­gādina. Pēc vairāku minūšu neauglīgām pūlēm profesors nometa avīzi, nopūta sveci, un drīz vien no viņa istabas bija dzirdama skaļa krākšana.

Tomēr laikam jau ir tāds fizioloģisks process, kuru profesors pats kādreiz bija pētījis un mēģi­nājis izskaidrot garos izklāstos; varbūt tāpēc Lan­ževola uzvārds nedeva viņam miera pat sapņos. Un, otrā rītā pamodies, profesors Sulce ar izbrīnu konstatēja, ka vēl arvien mehāniski atkārto šo vārdu.

Bet tai brīdī, kad viņš grasījās paskatīties ka­batas pulkstenī, viņam pēkšņi kaut kas atausa at­miņā. Viņš paķēra gultas kājgalī nomesto avīzi un vairākkārt pēc kārtas pārlasīja rindkopu, kuru iepriekšējā vakarā nebija lāgā ievērojis, turklāt visu laiku berzēja pieri, it kā tas palīdzētu sa­kopot domas. Acīmredzot viņa smadzenēs kaut kas noskaidrojās, jo, pat neuzvilcis pukotos rīta- svārkus, viņš pieskrēja pie kamīna, noņēma no sienas mazo ģīmetni, kas karājās blakus spogu­lim, un, pagriezis to otrādi, ar piedurkni notrausa putekļus no kartona.

Profesors nebija maldījies. Portreta otrā pusē ar piecdesmit gados gandrīz izbalējušu, dzelte­nīgu tinti bija rakstīts: «Terēze Sulce, dzimusi Lanževola.»

Tai pašā vakarā profesors Sulce devās uz Lon­donu.

6. novembrī pulksten septiņos no rīta Sulces kungs izkāpa Čeringkrosas stacijā. Divpadsmitos dienā viņš jau iegāja Sauthemptonrovas 93. namā, lielā kantora telpā, kuru pārdalīja uz pusēm koka barjera: vienā pusē sēdēja kantora ierēdņi, otra bija domāta apmeklētājiem; tur stāvēja seši krēsli, melns galds, uz plauktiem — neskaitāmas mapes zaļos vākos un adrešu grāmata. Divi jaunekļi sē­dēja pie galda un mierīgi ēda maizi ar sieru — visu zemju tiesas darbinieku parastās brokastis.

— Notariāta kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps», vai ne? — jautāja profesors tādā pašā tonī, kādā mēdza pieprasīt pusdienas. — Vai kādu no šiem kungiem varētu sastapt?

— Misters Sārps ir savā kabinetā. Jūsu uz­vārds? Kādās darīšanās nākat?

— Profesors Sulce, no Jēnas. Esmu ieradies Lanževola lietā.

Jaunais ierēdnis atkārtoja šos vārdus akustis­kajā caurulē un saņēma paša auss klausulē at­bildi, ko neuzdrīkstējās skaļi atkārtot, bet kas va­rēja skanēt apmēram tā: «Pie velna Lanževola lietu! Atkal kāds trakais iedomājies pierādīt sa­vas tiesības!»

Jaunais ierēdnis čukstus sacīja:

— Cik var spriest, «iespaidīga persona». Pēc izskata neliekas patīkams, bet katrā ziņā tas nav parasts tips.

— Un viņš atbraucis no Vācijas?

— Tā viņš vismaz apgalvo.

Caurulē atskanēja nopūta:

— Lai ienāk …

— Otraja stava, durvis tieši pretī, — ierēdnis skaļi sacīja, norādīdams uz kāpnēm telpas dzi­ļumā.

Profesors uzkāpa otrajā stāvā un ieraudzīja polsterētas durvis, pie kurām bija piesista vara plāksnīte un uz tās ar melniem burtiem rakstīts «Misters Sārps».

Misters Sārps sēdēja pie liela sarkankoka galda kabinetā ar visparastāko iekārtu: mīksts paklājs uz grīdas, krēsli ar ādas atzveltnēm, plati plaukti ar nodalījumiem. Viņš, sveicinādams ienācēju, tik tikko piecēlās un pēc tam, kā parasti rīkojas visi pieklājīgi ierēdņi, lai izliktos ļoti aizņemti, vismaz piecas minūtes šķirstīja kaut kādus papīrus aktu vākos. Beidzot pievērsies profesoram Sulcem, kas sēdēja viņam iepretim, misters Sārps sacīja:

— Lūdzu, kungs, pastāstiet īsumā, kādā jau­tājumā esat ieradies. Mans laiks ir ārkārtīgi iero­bežots, tā ka varu jums ziedot tikai nedaudz mi­nūšu.

Profesors it kā pavīpsnāja, likdams noprast, ka vēsā uzņemšana viņu nebūt nemulsina.

— Varbūt, uzzinājis mana apmeklējuma iemeslu, jūs piešķirsit man vēl dažas minūtes papildus, — viņš sacīja.

— Es klausos, kungs.

— Runa ir par Barledikas pilsētiņā dzimušā Zana Žaka Lanževola mantojumu, jo es esmu viņa vecākās māsas Terēzes Lanževolas mazdēls. Te­rēze Lanževola 1792. gadā apprecējās ar manu vectēvu Mārtiņu Sulci, kas bija ķirurgs Braun- šveigas armijā un nomira 1814. gadā. Man sagla­bājušās trīs Zana Žaka Lanževola māsai rakstī­tas vēstules un vairākas citās vēstules, kurās pie­minēta viņa uzturēšanās mana vectēva mājās pēc Jēnas kaujas, turklāt varu uzrādīt likumīgus dzimtsarakstu dokumentus, kas pierada manu rad­niecību.

Nav vērts vārdu pa vārdam atkārtot profesora Sulces garos paskaidrojumus misteram Sārpam. Pretēji paradumam, viņš šoreiz runāja ļoti daudz. Tiesa gan, tas bija jautājums, kurā viņa runas dāvanas šķita neizsmeļamas. Vajadzēja taču pie­rādīt anglim misteram Sārpam, ka ģermāņu rase katrā ziņā ir pārāka par visām citām rasēm. Ja viņš pieteicot savas tiesības uz šo mantojumu, tad pirmām kārtām tādēļ, lai to izrautu no rokām francūzim, kurš to nepratīs lietderīgi izmantot. Visvairāk viņš neieredzot sava pretinieka tautību. Ja tas būtu vācietis, viņš, protams, neuzstātos pret to, un tā joprojām, un tā joprojām. Bet doma, ka francūzis, kaut kāds zinātnieks, varētu izlietot šo milzu kapitālu franču ideju popularizēšanai, esot viņam nepanesama, un tāpēc viņa pienākums esot līdz pēdējam aizstāvēt savas tiesības.