Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

Ceļojums uz Zemes centru.

Verns Žils

Kādā svētdienā - 1863. gada 24. maijā mans tēvocis profesors Lldenbroks straujā gaitā atgriezās savā mazajā namiņā Kēnigštrāsē 19 - vienā no visvecākajiem Hamburgas kvartāliem.

Lādzīgā Marta laikam gan iedomājās, ka ir stipri aizka­vējusies, jo pusdienas uz plīts tik tikko vēl sāka vārīties.

— Līdenbroka kungs jau klāt! - pavērusi ēdamistabas durvis, viņa, bezgala pārsteigta, iesaucās.

-Jā, Marta, bet pusdienām vēl nav jābūt gatavām, jo pulkstenis nav divi. Nupat svētā Mihaēla tornī nosita tikai pusdivi.

— Kāpēc tad Līdenbroka kungs nāk mājās?

— Jādomā, viņš mums to pateiks.

-Nupat jau viņš ir klāt! Es bēgu, Aksela kungs, jūs viņam pateiksiet, ka man taisnība!

Un Marta atgriezās savā kulinārijas laboratorijā.

Es paliku viens. Bet kaut ko iestāstīt visvieglāk aizkaiti­nāmajam profesoram pasaulē man nebija pa spēkam, jo pēc dabas esmu diezgan bikls. Tāpēc grasījos patverties savā augšstāva istabiņā, bet tajā brīdī iečīkstējās ārdurvis; zem smagajiem soļiem nostenējās koka kāpnes, un mājas saim­nieks, šķērsojis ēdamistabu, uzreiz metās uz darba kabinetu.

Tomēr, lai kā steigdamies, viņš paspēja pa ceļam iemest kaktā spieķi ar rokturi, kas bija izveidots kā riekstkodis, nomest uz galda pūkaino platmali un uzsaukt savam brāļa­dēlam:

— Aksel, nāc līdzi!

Nepaspēju ne pakustēties, kad profesors jau gluži nepa- čietīgi atkārtoja:

— Ko, vai tu vēl esi te?

Traucos uz sava draudīgā saimnieka kabinetu.

Oto Līdenbroks nebija ļauns cilvēks, to es atzīstu no visas sirds, bet, ja vien līdz mūža galam nenotiks kāds negaidīts pavērsiens, viņš nomirs kā diezgan neciešams savādnieks.

Viņš bija profesors Johaneumā, mācīja tur mineraloģiju un ik lekcijas laikā pāris reižu sadusmojās. Taču viņš nebē­dāja nedz par to, lai audzēkņi centīgi apmeklētu lekcijas, nedz par uzmanību, ko viņi veltīja priekšmetam, nedz panākumiem, kādus vēlāk varētu gūt; tādi sīkumi profesora prātu nepavisam nenodarbināja. Viņš mācīja "subjektīvi", kā izteicies kāds vācu filozofs, — pats sava prieka pēc, ne citu dēļ. Tas bija egoistisks zinātnieks, īsta gudrības ādere, bet, kad no tās kaut ko gribēja pasmelt, vinda pamatīgi čīkstēja; vārdu sakot, viņš bija sīkstulis.

Vācijā ir vairāki tādi profesori.

Nelaimīgā kārtā mans tēvocis nebija apveltīts ar daiļru­nību, viņam nevedās vārdu izrunāšana; paziņu lokā šis trū­kums bija mazāk manāms nekā publikas priekšā, un oratoram tas ir liels trūkums. Tiešām, izklāstot vielu Johaneumā, pro­fesors bieži aprāvās: tādos brīžos viņš cīnījās ar kādu spītīgu vārdu, kas negribēja nākt pār lūpām, ar kādu no vārdiem, kuri pretojas, piepūšas un galu galā izveļas pavisam nezināt­niskā veidolā - kā lamas. Un tad tēvocim uznāca lielās dusmas.

Taču mineraloģijā ir daudz grūti izrunājamu pa pusei grieķisku, pa pusei latīnisku nosaukumu, kas pat dzejnieka lūpās raisītos tikai ar lielām grūtībām. Es par šo zinātni ne­gribu teikt neko sliktu. Nepavisam ne! Bet, ja ir darīšana ar rombiskām kristalizācijām, minerālgeliem, svina molib- dēnskābes sāļiem un titanomagnetītiem, nav brīnums, ja sapinas pat visveiklākā mēle.

Pilsētā, protams, bija zināma šī mana tēvoča piedodamā vājība, to ļaunprātīgi izmantoja, gaidīja, kad viņš sadursies ar grūtībām, un tad viņš niknojās, bet audzēkņi smējās, kas gan neliecina par labu gaumi pat vāciešu vidū. Un, ja arī profesora Līdenbroka lekcijas vienmēr bija labi apmeklētas, daudzi uz tām ieradās galvenokārt tāpēc, lai uzjautrinātos par profesora dusmu lēkmēm.

Lai kā, mans tēvocis — gribu to atkal un atkal uzsvērt — bija īsts zinātnieks. Kaut arī reizēm viņš saplēsa savus parau­gus, pārāk strauji ar tiem eksperimentēdams, viņa ģeologa ģēnijam pievienojās arī liela mineraloga asredzība. Ar savu veserīti, tērauda adatu, magnetizēto stienīti, gāzes degli un slāpekļskābi viņš spēja izdarīt ļoti daudz. Spriežot pēc lauža- mības, izskata, cietības, kušanas temperatūras, skaņas, smaržas un garšas, viņš ikvienu minerālu nevilcinādamies spēja klasificēt pēc sešsimt veidiem, kādi mūsdienu zinātnei ir pazīstami.

Tāpēc Līdenbroka vārds tika godāts nacionālajās augst­skolās un zinātnieku apvienībās. Hamfrijs Deivijs, Hum- bolts, kapteiņi Franklins un Sabēns nekad neaizmirsa viņu apciemot, ja brauca caur Hamburgu. Bekerels, Ebelmens Breisters, Dimā, Melns-Edvardss, Senklērs—Devils labprāt ar viņu apspriedās par visaizraujošākajiem ķīmijas jautāju­miem. Sī zinātne viņam ir pateicību parādā par diezgan interesantiem atklājumiem, un 1835. gadā Leipcigā iznāca profesora Oto Līdenbroka Traktāts par transcendento krista­logrāfiju folio sējumā ar tabulām, taču jāteic, ka izdevumi tā dēļ bija lielāki par ienākumiem.

Turklāt mans tēvocis bija Strūves kunga - Krievijas vēstnieka - mineraloģijas muzeja fondu glabātājs, un tā bija dārga, visā Eiropā pazīstama kolekcija.

Lūk, kāds bija cilvēks, kas mani tik nepacietīgi sauca. Iedomājieties gara auguma kalsnu vīrieti ar dzelzs veselību un jauneklīgi gaišiem matiem, kas viņu, piecdesmit gadus veco, padarīja par saviem desmit gadiem jaunāku. Viņa lie­lās acis nemitīgi šaudījās aiz biezajiem briļļu stikliem, garais un plānais deguns atgādināja uzasinātu asmeni; ļaunas mēles pat melsa, ka tēvoča deguns esot magnetizēts un pievelkot dzelzs skaidiņas. Tās ir tīrās blēņas: tas pievilka vienīgi tabaku, taču jāatzīst, ka to gan viņš šņauca lielā daudzumā.

Ja es vēl piebilstu, ka mana tēvoča soļa garums bija gan­drīz vai metrs un ejot viņš cieši sažņaudza dūres, kas liecina par aizrautīgu temperamentu, viņu varētu pietiekami pazīt, lai nerastos vēlēšanās uzturēties vina sabiedrībā.

Tēvocis dzīvoja nelielajā Kēnigštrāses namiņā, kas da­ļēji bija celts no koka, daļēji — no ķieģeļiem un kam bija mežģīņota jumtgale; mājiņa atradās pie viena no līkumai­najiem kanāliem, kas krustojas visvecākajā Hamburgas kvartālā, kuru 1 842. gada ugunsgrēks, par laimi, ir sau­dzējis.

Tiesa, vecais nams bija mazliet greizs, un ielas pusē siena meta kūkumu; jumts bija nošķiebies uz vienu pusi gluži kā Tugendbunda studenta naģene; siluets tiešām būtu varējis būt lepnāks; tomēr kopumā māja turējās labi, jo to balstīja vecs, fasādē pamatīgi iespiedies vītols, kas pavasarī stiepa ziedošos zarus iekšā pa logiem.

Mans tēvocis nebija nekāds bagātnieks vācu profesoru vidū. Vienīgais, kas viņam piederēja, bija māja un viss, kas tajā. Tajā bija viņa krustmeita Graibena — septiņpadsmit gadus veca virlandiete, lādzīgā Marta un es. Būdams viņa brāļadēls un bārenis, kļuvu tēvocim par palīgu viņa pētī­jumos.

Atzīšos, ka ģeoloģijas zinātnes man likās tiešām intere­santas; manās dzīslās ritēja ģeologa asinis, un dārgo akmeņu vidū es nekad negarlaikojos.

Vārdu sakot, Kēnigštrāses ielas namiņā varēja dzīvot laimīgi, lai cik nepacietīgs bija tā īpašnieks, jo, kaut arī at­tieksme pret visu viņam bija parupja, viņš tāpēc mūs nemī­lēja mazāk. Taču šis cilvēks neprata gaidīt, un viņš pastāvīgi steidzās ātrāk par dabu.

Aprīlī tēvocis salona fajansa podos iestādīja rezēdas vai vīteņus un pēc tam ik rītu tos paraustīja aiz lapām, lai paāt­rinātu augšanu.

Tādam savādniekam varēja vienīgi paklausīt. Tātad es steigšus devos uz viņa kabinetu.