Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

Tēvoča kabinets bija īsts muzejs. Visiem mi­nerālu pasaules paraugiem bija uzlīmētas etiķetes, tie bija novietoti vislabākajā kārtībā saskaņā ar iedalījumu trijās lie­lās grupās - nedegošajos, metāliskajos un akmeņveidīgajos minerālos.

Cik lieliski pazinu šos mineraloģijas nieciņus! Nezin cik reižu es nevis izklaidējos kopā ar sava vecuma puišiem, bet slaucīju putekļus no grafītiem, antracītiem, brūnoglēm un kūdras paraugiem! Un kur vēl bitumi, sveķi, organiskie sāļi, kas bija jāpasargā no vissīkākā puteklīša! Un metāli, sā­kot ar dzelzi un beidzot ar zeltu, kura absolūtā vērtība pilnīgi pazuda zinātnisko paraugu pilnīgajā vienlīdzībā! Un vēl - neskaitāmie akmeņi, ar kuriem būtu pieticis, lai pārbūvētu

Kēnigštrāses namu, ierīkojot tajā pat vienu skaistu istabu vairāk, - tā man tiešām noderētu!

Taču, kabinetā ieejot, šie brīnumi man nemaz nebija prātā. Visas domas nodarbināja vienīgi tēvocis. Viņš bija ieslīdzis savā lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā atzveltnī un turēja rokā grāmatu, kuru apskatīja ar vislielāko apbrīnu.

- Kāda grāmata! Kāda grāmata! - viņš iesaucās.

Šos vārdus dzirdot, atcerējos, ka profesors Līdenbroks brīvajos brīžos ir arī bibliomāns, bet grāmata viņa acīs iegūst vērtību vienīgi tad, ja ir neatrodama vai vismaz neizlasāma.

- Kā, vai tad tu neredzi? - viņš jautāja. - Tas taču ir ne­novērtējams dārgums, ko šorīt atradu, rakņājoties ebreja Hevēliusa bodītē.

- Lieliska! — es atbildēju ar mākslotu sajūsmu.

Tiešām, kādēļ gan tik ļoti jūsmot par vecu sējumu, kura muguriņa un vāki, šķiet, bija darināti no rupji apstrādātas teļādas, - par sadzeltējušu grāmatu, no kuras karājās izbalē­jusi lente?

Tomēr profesora apbrīna saucieni nemitējās.

- Paraugi,- viņš teica, pats atbildēdams uz saviem jau­tājumiem, — vai tā nav skaista? Jā, tā ir brīnišķīga! Un kāds iesējums! Vai šo grāmatu ir viegli atvērt? Jā, jo tā paliek atvērta jebkurā lappusē! Bet vai to viegli aizvērt? Jā, jo vāki un lapas veido vienu veselumu, nekas te nešķiras vaļā un nepiepūšas! Un muguriņa, kas pēc septiņsimt gadiem nav ielauzīta nevienā vienīgā vietā! Jā, tas ir gan sējums, ar ko varētu lepoties Bozeriāns, Kloss vai Pūrgolds!

Tā runādams, tēvocis vēra grāmatu vaļā un ciet. Man atlika vienīgi apjautāties par sējuma saturu, kaut arī tas mani nemaz neinteresēja.

- Un kā šo brīnumaino grāmatu sauc? — es gaužām mākslotā aizrautībā jautāju.

-Tas ir Heims—Kringla, ko sarakstījis slavenais islan­diešu divpadsmitā gadsimta autors Snorrc Turlesons! Tā ir Norvēģijas valdnieku — tolaik tie valdīja pār Islandi — hronika.

— Kaut kas traks! - es iesaucos, cik jūsmīgi varēdams, - un laikam jau tas ir tulkojums vācu valodā?

— Tulkojums? — tēvocis pārjautāja. - Ko gan es iesāktu ar tulkojumu? Šis ir oriģināldarbs, sarakstīts islandiešu valodā — reizē brīnumaini vienkāršā un bagātā, kas ļauj veidot visdažā­dākās gramatiskās konstrukcijas un elastīgi pārveidot vārdus!

—Tāpat kā vācu valoda, - es iebildos.

— Jā, — tēvocis atbildēja, paraustīdams plecus, — starpība tikai tā, ka islandieši lietvārdus loka tāpat kā latīņu valodā.

-Ak tā, — es sacīju, un mana vienaldzība bija mazliet iedragāta. — Vai šīs grāmatas burti ir skaisti?

— Burti! Kas te runā par burtiem, nelaimīgo Aksel? Pro­tams, runa ir par rakstu zīmēm. Ak tā, tu iedomājies, ka šis ir kāds drukas darbs? Bet, nelaimīgais, tas taču ir manu­skripts, tuklāt rūnu manuskripts!

— Rūnu?

— Jā! Vai tagad tu lūgsi, lai tev šo vārdu izskaidroju?

— To gan ne, - es atbildēju aizvainota cilvēka tonī.

Taču tēvocis turpināja tādā pašā garā un skaidroja man lietas, par kurām es tiešām neko nevēlējos zināt.

— Rūnas, — viņš turpināja, — bija rakstu zīmes, ko savulaik lietoja Islandē un, kā teikas stāsta, tās izgudrojis pats Odins. Bet apskati taču, apbrīno, nejēga, šīs zīmes, ko radījusi paša dieva iztēle!

Goda vārds, atbildes vietā es jau grasījos krist uz vaiga, jo tāda rīcība laikam taču patīk gan dieviem, gan karaļiem: tādējādi viņus nevar samulsināt, ja maina sarunas virzienu.

Tajā brīdī atklājās netīrs pergaments — tas izslīdēja no grāmatas un nokrita uz grīdas.

Tēvocis tvēra šo lupatai līdzīgo priekšmetu ar viegli saprotamu alkatību. Viņa acīs vecam dokumentam, kas slē­pies vecā grāmatā kopš neminamiem laikiem, varēja būt tikai milzīga nozīme.

- Kas tad tas? — viņš iesaucās.

To sakot, viņš jau rūpīgi izklāja uz galda piecus sprīžus garu un trīs sprīžus platu pergamentu, uz kura stabiņos bija uzrakstītas nesaprotamas zīmes.

Te ir to faksimils. Man ir svarīgi parādīt šīs ērmotās zīmes, jo tās aizveda profesoru Līdenbroku un viņa brāļadēlu visdīvainākajā ekspedīcijā, kāda vien deviņpadsmitajā gad­simtā notikusi.

Profesors kādu laiku vēroja zīmju virknes, tad noņēma brilles un teica:

— Tas ir rūnu raksts; zīmes ir pilnīgi tādas pašas kā Snorres Turlesona manuskriptā! Bet… kas tur varētu būt rakstīts?

Biju pilnīgi pārliecināts, ka rūnu raksts ir gudro izdo­mājums nabaga ļautiņu muļķošanai, tāpēc man tīri labi pa­tika, ka tēvocis to nesaprot. Tā es spriedu vismaz pēc viņa pirkstu kustībām - tās bija pagalam drudžainas.

- Taču tā ir vecislandiešu valoda! - viņš murmināja.

Un profesors Līdenbroks laikam jau no valodām šo to saprata, jo tika uzskatīts par īstu poliglotu. Nevarētu apgal­vot, ka viņš tekoši runā divtūkstoš valodās un četros miljonos dialektu, ko lieto pasaulē, bet labu dalu valodu viņš tie­šām zināja.

Tātad šādu grūtību priekšā viņš droši vien izgāzīs visu savu niknumu, un es jau paredzēju vētrainu scēnu, kad ma­zais kamīna pulkstenis nosita divi.

Tajā pašā mirklī Marta atvēra kabineta durvis un pa­vēstīja:

— Pusdienas galdā!

— Pie velna pusdienas, - tēvocis iesaucās, — un pie joda tos, kuri ēdīs, un to, kas tās vārījusi!

Marta aizbēga. Es steidzos viņai pakal un nezin kā no­nācu savā parastajā vietā pie galda ēdamistabā.

Kādu bridi gaidīju. Profesors nenāca. Tā, cik spēju at­cerēties, bija pirmā reize, kad viņš izjauca pusdienu svinīgu­mu. Un kas tās bija par varenām pusdienām! Zupa ar pēter­sīļiem, omlete ar škinki, skābenēm un muskatriekstu, teļa mēle ar žāvētām plūmēm un saldajā — garneles ar cukuru, turklāt viss bija apslacināms ar labu Mozeles vīnu.

Redziet, ko tēvocis zaudēja veca dokumenta dēļ! Goda vārds, kā jau pašaizliedzīgs radinieks es uzskatīju par savu pienākumu ēst arī viņa vietā, un to es darīju pēc labākās sirdsapziņas.

— Kaut ko tādu es savu mūžu neesmu piedzīvojusi! — Marta teica. — Līdenbroka kungs neēd pusdienas!

— Tam gandrīz nav iespējams noticēt.

— Tas nozīmē, ka piedzīvosim kaut ko neparastu! — vecā kalpone turpināja, galvu purinādama.

Manuprāt, tas nepareģoja neko citu kā vien briesmīgu scēnu, kas sāksies, kad tēvocis pamanīs, ka viņa pusdienas ir notiesātas.

Es patlaban ēdu pēdējo garneli, kad pērkonīga balss mani atrāva no deserta. Vienā lēcienā nonācu no ēdamista­bas kabinetā.

— Tas neapšaubāmi ir rūnu raksts, - profesors sacīja, raukdams uzacis. - Bet tajā ir kāds noslēpums, un es to atklāšu, citādi…

Domu viņš pabeidza ar spēcīgu žestu.