Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

— Tātad tevi, Aksel, biedē karstums?

— Protams! Ja nonāksim kaut vai tikai desmit ljē dzijumā, nokļūsim pie Zemes garozas robežas, jo tur temperatūra pārsniegs simt trīsdesmit grādus.

— Un tu baidies no izkušanas?

— Sī jautājuma izlemšanu atstāju jums, — es īgni atbildēju.

-Tad pateikšu, ko esmu izlēmis, - profesors Līden-

broks svinīgi vēstīja. - Nedz tu, nedz kāds cits skaidri nezina, kas notiek zemeslodes iekšienē, jo izpētīta ir tikai tūkstoš divsimtā daļa tās rādiusa. Tas vienīgi nozīmē, ka zinātne ir nemitīgi pilnveidojama un ka ik teoriju bez mitas sagrauj jauna teorija. Vai tad līdz Furjē atklājumiem nepastāvēja pārliecība, ka izplatījumā temperatūra nemitīgi pazeminās, un vai šodien nav zināms, ka viszemākā ētera temperatūra nepārsniedz četrdesmit līdz piecdesmit grādu zem nulles? Kāpēc lai tāpat nebūtu ar Zemes iekšējo karstumu? Kāpēc lai nebūtu tā, ka noteiktā dziļumā tas sasniedz nepārkāpjamu robežu, nevis ceļas līdz minerālu kušanas punktam?

Ja tēvocis sāka runāt par hipotēzēm, man nebija, ko atbildēt.

— Labi, es tev pastāstīšu par īstiem zinātniekiem, citu starpā — par Puasonu, kas pierādījuši: ja Zemes iekšienē būtu divsimttūkstoš grādu karstums, no izkusušās matērijas radu­šās gāzes sasniegtu tādu elastību, ka Zemes garoza nespētu tām pretoties un pārsprāgtu kā katla sienas no tvaika spiediena.

— Tas, tēvoc, ir tikai Puasona spriedums, nekas vairāk.

— Piekrītu, bet arī daudzi citi cienījami ģeologi domā, ka zemeslodes dzīlēs nav gāzes, ūdens vai tik smagu akmeņu, kādus nemaz nepazīstam, jo tādā gadījumā Zemes svars būtu desmitkārt mazāks.

— Nu, ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

— Bet vai ar faktiem, manu zēn, arī ir tāpat? Vai nav fakts, ka darbīgo vulkānu skaits kopš pasaules pirmsākumiem ir ievērojami samazinājies? Un, ja Zemes centrā nav siltuma, vai no tā neizriet, ka tam ir tendence samazināties?

-Tēvoc, ja jūs dodaties minējumu pasaulē, es neko pretī pateikt nevaru.

- Bet es varu sacīt, ka manas domas sakrīt ar loti kompetentu cilvēku viedokli. Vai atceries, ka 1825. gadā mani apciemoja angļu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs?

-Neatceros gan, jo esmu nācis pasaulē tikai deviņ­padsmit gadu pēc šī notikuma.

- Vārdu sakot, Hamfrijs Deivijs apmeklēja mani, kad pa ceļam iegriezās Hamburgā. Mēs ilgi diskutējām par dažādiem jautājumiem, arī par iespējamo šķidrumu Zemes centrā. Abi bijām pārliecināti, ka tāds šķidrums nav iespē­jams, un tam ir iemesls, ko zinātne nekad nav varējusi iz­skaidrot.

- Un kāds tas ir?

- Tāda šķidruma masa būtu pakļauta Mēness pievilk­šanas spēkam un tātad divreiz diennaktī notiktu iekšējs paisums, kas paceltu zemes garozu un izraisītu periodiskas zemestrīces.

- Taču šķiet neapšaubāmi, ka Zemes virsma ir bijusi pakļauta sadegšanai, tāpēc jādomā, ka vispirms atdzisusi Zemes garoza, bet siltums atkāpies uz centru, — es iebildu.

- Tie ir maldi, - tēvocis atbildēja. - Zemi sakarsēja tieši tās virsmas degšana, nekas cits. Tās virsu veidoja daudz dažādu metālu, tādi kā nātrijs un kālijs, kas spēj aizdegties, tikai saskaroties ar gaisu un ūdeni; šie metāli aizdegas, ja atmosfēras tvaiki nokrīt uz Zemes lietus veidā; un pamazām, ūdenim iespiežoties Zemes garozas spraugās, tie izraisa jaunus ugunsgrēkus ar eksplozijām un izvirdumiem. Tāpēc pasaules pirmsākumos bija tik daudz vulkānu.

- Tā nu gan ir atjautīga hipotēze! — es neviļus iesaucos.

- Un Hamfrijs Deivijs mani par tās patiesumu pārlieci­nāja ar vienkāršu eksperimentu. Viņš izgatavoja metāla lodi — galvenokārt no manis jau pieminētajiem metāliem; kad to apsmidzināja ar sīkiem ūdens pilieniem, tā uztūka, oksidējās un izveidoja pakalniņu, kura virsotnē radās krāteris; notika izvirdums, kas lodi sakarsēja tā, ka to nebija iespējams turēt rokā.

Tiešām, profesora argumenti sašķobīja manu neticību, turklāt viņš tos klāstīja ar parasto aizrautību un entuziasmu.

— Kā redzi, Aksel, - viņš turpināja, - pastāv daudzas ģeologu hipotēzes par Zemes kodolu; nekas nav mazāk pierādīts kā augstas temperatūras pastāvēšana Zemes iekšienē; manuprāt, tā nemaz nav, tāds karstums nevarētu pastāvēt. Gan jau paši to redzēsim, un, tāpat kā Arne Saknusems, zināsim, kā spriest par šo svarīgo problēmu.

— Nu labi, - es atbildēju, juzdams, ka tēvoša entuziasms pārņem arī mani. - Jā, mēs redzēsim, ja vien tur vispār kaut ko var redzēt.

— Kāpēc gan ne? Vai mēs nevaram cerēt uz elektrības parādībām, kas varētu dot gaismu, vai arī uz atmosfēru, kuru spiediens Zemes centra tuvumā varbūt padara mirdzošu?

-Jā, — es atbildēju, — galu galā tas tomēr ir iespējams.

— Tas ir pilnīgi droši, — tēvocis uzvaroši paziņoja. — Bet turi mēli aiz zobiem, vai dzirdi? Par to visu jāklusē, lai nevienam neienāk prātā atklāt Zemes centru pirms mums!

Tā beidzās mušu neaizmirstama saruna. Man no tās uznāca drudzis. Tēvoča kabinetu atstāju kā apdu llis, un Hamburgas ielās nepietika gaisa, lai es spētu atgūties. Tāpēc devos uz Elbas krastiem, uz tvaikoņa piestātni - no tās atgāja kuģītis, kas uzturēja pilsētas satiksmi ar Hārburgas dzelzceļu.

Vai tas, ko tikko biju uzzinājis, mani pārliecināja? Vai varbūt es tikai pakļāvos profesora Līdenbroka spēkam? Vai man jāņem nopietni viņa lēmums doties uz Zemes centru? Vai es nupat biju noklausījies ārprātīgā spriedelējumus vai liela ģēnija secinājumus? Kur visā Šajā lietā beidzās patiesība un sākās tīra fantāzija?

Es maldījos starp neskaitāmiem pretrunīgiem pieņē­mumiem, nespēdams nevienam no tiem pietverties.

Tomēr atceros, ka biju pārliecināts par tēvoča domu pareizību, kaut arī mana jūsma sāka mazināties; taču man būtu vajadzējis doties ceļā uzreiz, neatstājot laiku pārdomām. Jā, tobrīd man nepietrūktu dūšas sakravāt koferus.

Taču jāatzīstas, ka pēc stundas mans milzīgais uzbudi­nājums norimās; nervi atslāba, un es atgriezos no Zemes dzīlēm uz tās virsas.

"Tā ir bezjēdzība!" es iesaucos, " rādu priekšlikumu saprātīgam jauneklim nemaz nevar nopietni izteikt. Nekas tāds nav noticis. Laikam esmu slikti gulējis un redzējis nelāgu sapni."

Visu laiku biju gājis gar Elbas krastu un apmetis līkumu pilsētai. Pie ostas es nonācu uz Altonas ceļa. Laikam mani vadīja priekšnojauta, un tā bija pareiza, jo drīz ierau­dzīju savu Graibenu, savu mazo Graibenu naski nākam uz Hamburgu.

- Graiben! - es no tālienes saucu.

Meitene mazliet apmulsa un apstājās - laikam jau viņu pārsteidza tāds sauciens uz lielceļa. Traucos pie viņas.

— Aksel! — viņa izbrīnījusies mani uzrunāja. — Laikam jau tu esi nācis man pretī. Kā gan citādi!

Taču, manī lūkodamās, Graibena nevarēja nepamanīt bažas un satraukumu.

— Kas tev noticis? - viņa jautāja, sniegdama roku.

— Ak vai! - es atbildēju.

īsā mirklī dažos teikumos izskaidroju stāvokli skaistajai virlandietei. Viņa brīdi klusēja. Vai viņas sirds pukstēja tāpat kā mana sirds? To es nezinu, bet meitenes plauksta manā rokā nedrebēja. Apmēram simt soļu nogājām klusēdami.

— Aksel! - viņa beidzot mani uzrunāja.

— Mīļo Graiben!

— Tas nu gan būs skaists ceļojums!

Tādus vārdus izdzirdējis, es salēcos.

-Jā, Aksel, tas būs liela zinātnieka brāļadēla cienīgs ceļojums. Ir labi, ja vīrietis var sevi pierādīt kādā lielā pasā­kumā!

— Kā, Graiben, vai tad tu nemēģini mani atrunāt no piedalīšanās ekspedīcijā?