Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

— Nē, dārgo Aksel, un es labprāt pavadītu tevi un tavu tēvoci, ja nabaga meitene nebūtu jums par apgrūtinājumu.

— Vai tu runā taisnību?

— Taisnību gan.

Ak, sievietes un meitenes, kuru sirdis nekad nav izdibi­nāmas! Ja jūs neesat visbiklākās no būtnēm, jūs esat visvaro­nīgākās! Prātam pār jums nav nekādas varas. Kā, vai tiešām šis bērns man iesaka doties tādā ekspedīcijā! Un viņa pati nebaidītos laisties šajā dēkā! Un viņa uz to mudināja mani, kuru tomēr mīlēja!

Jutos galīgi samulsis un, nav ko slēpt, arī nokaunējies.

— Graiben, — es sacīju, - redzēsim, vai rīt tu teiksi to pašu.

— Rit, dārgo Aksel, es runāšu tieši tāpat kā šodien.

Mēs ar Graibenu turējāmies rokās, bet turpinājām ceļu

dziļā klusumā. Dienā pārdzīvotais bija mani pilnīgi salauzis.

"Galu galā," es nospriedu, "jūlija kalendas vēl ir tālu, un pa to laiku var atgadīties daudz kas tāds, kas izdziedinās tēvoci no neprātīgās vēlmes ceļot pa apakšzemi."

Bija jau satumsis, kad nonācām Kēnigštrāses mājā. Nešaubījos, ka tur valdīs miers, ka tēvocis kā parasti būs aiz­midzis un Marta kā aizvien slaucīs putekļus ēdamistabā.

Bet es nebiju ņēmis vērā profesora nepacietību. Ieraudzīju viņu klaigājam un rosāmies starp nesējiem, kas priekšnamā izkrāva dažādus pirkumus; vecā kalpone nezināja, kur dēties.

— Nāc jel šurp, Aksel, pasteidzies, nelaimīgais! - tēvocis sauca, mani ieraudzījis. — Tavs koferis vēl nav sakravāts, mani papīri nav sakārtoti, manai ceļasomai nevar atrast atslēgu, un getras nav atsūtītas!

Paliku stāvam kā apstulbis. Man aizcirtās balss. Lūpas tikko spēja izdvest:

— Vai tiešām jau braucam?

— Jā, nelaimīgais, kas klejo apkārt, kad jābūt te!

— Vai braucam prom? - es vārgā balsī atkārtoju.

— Jā, parīt no paša rīta.

Es nespēju vairs ilgāk viņā klausīties un aizbēgu uz savu istabiņu.

Nebija nekādu šaubu. Tēvocis pēcpusdienā bija iegā­dājies daļu no ceļojumam nepieciešamajiem priekšmetiem un rīkiem; priekšnams bija pieblīvēts ar virvju kāpnēm, mezglotām virvēm, lielām blašķēm, dzelzs āķiem, cērtēm, apkaltām nūjām, kapļiem - ar šīm mantām varētu apkraut desmit vīrus.

Pavadīju drausmīgu nakti. Otrā rītā jau agri dzirdēju, ka mani sauc. Biju nolēmis nevert vaļa durvis. Bet vai gan iespējams pretoties maigajai balsij, kas izrunāja vārdus "dārgo Aksel!"?

Izgāju no savas istabas. Cerēju, ka mans sagurums, bālums, bezmiegā apsarkušās acis atstās uz Graibenu pietie­kamu iespaidu un mainīs viņas domas.

-Ak, dārgo Aksel, - viņa teica, - es redzu, ka jūties labāk un nakts tevi nomierinājusi.

- Nomierinājusi! — es iesaucos.

Piesteidzos pie spoguļa. Jā, es tiešām neizskatījos tik slikti, kā biju iedomājies. Bija grūti noticēt savām acīm.

- Aksel, es ilgi runāju ar savu aizbildni, — Graibena sacīja. - Viņš ir drosmīgs zinātnieks, ļoti vīrišķīgs cilvēks, un gan tu vēl pieminēsi, ka tavās dzīslās rit viņa asinis. Viņš man stāstīja par saviem plāniem un cerībām, par to, kāpēc un kā viņš cer sasniegt mērķi. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņš to arī sasniegs. Ak, dārgo Aksel, cik skaisti ir tik paš­aizliedzīgi kalpot zinātnei! Kāda slava Līdenbroka kungu gaida, kad viņš atgriezīsies, un tā metīs savus starus arī uz viņa ceļabiedru! Atgriežoties, Aksel, tu būsi īsts vīrs, viņa līdzinieks, tad tu varēsi brīvi runāt un brīvi rīkoties, galu galā brīvi…

Meitene nosarka un nepabeidza teikumu. Un tomēr man vēl negribējās noticēt mūsu aizceļošanai. Es aizvedu Graibenu uz profesora kabinetu.

- Tēvoci, vai tiešām ir pilnīgi izlemts, ka mēs braucam?

- Kā, vai tad tu vēl šaubies?

- Nē, - es atbildēju, lai nerunātu pretī. - Es tikai vēlos pajautāt, kāpēc tā steidzamies.

- Bet laiks! Laiks traucas neapturamā ātrumā!

- Vēl taču ir tikai divdesmit sestais maijs, un līdz jūnija beigām…

-Vai tad tu neesi apjēdzis, ka nokļūt Islandē nemaz nav tik viegli? Ja vakar tu nebūtu aizdrāzies kā neprātīgs, es tevi aizvestu uz Kopenhāgenas biroju pie Lifendera un biedriem. Tur tu pats redzētu, ka no Kopenhāgenas uz

Rcikjaviku atiet tikai viens pasažieru kuģis mēnesī — div­desmit otrajā datumā.

- Un tad?

-Ja mēs gaidītu 22. jūniju, mēs nonāktu Islandē pārāk vēlu, lai redzētu skartarisa ēnu noglāstām Snefelsa krāteri! Tāpēc jādodas uz Kopenhāgenu un jāmeklē kāds transport­līdzeklis. Ej un sakravā ceļasomu!

Man vairs nebija, ko atbildēt. Atgriezos savā istabā. Graibena man sekoja. Viņa salika koferī ceļojumam nepie­ciešamos priekšmetus. Viņa bija tik mierīga, it kā es grasītos braukt uz Lībeku vai Helgolandi. Graibenas mazās rokas kustējās pavisam lietišķi. Meitene rāmi tērzēja. Viņa man izteica vissaprātīgākos argumentus par labu mūsu ekspedī­cijai. Viņa mani apbūra, un es jutu pret viņu lielas dusmas. Reizēm gribējās eksplodēt, bet viņa to neņēma vērā un tur­pināja rūpīgi darīt savu darāmo.

Beidzot kofera pēdējā siksna bija aizsprādzēta. Es nokāpu pirmajā stāvā.

Todien fizikas instrumentu, elektrisko aparātu un ieroču tirgotāji ieradās vēl lielākā skaitā. Marta galīgi zaudēja galvu.

- Vai kungs būtu sajucis prātā? - viņa man jautāja.

Es piekrītoši palocīju galvu.

- Un vai viņš ved jūs līdzi?

Es atkal piekrītoši pamāju.

- Uz kurieni? — viņa jautāja.

Es ar pirkstu rādīju uz Zemes centru.

- Vai uz pagrabu? — vecā kalpone pārsteigta iesaucās.

- Nē, - es teicu, - vēl dziļāk!

Pienāca vakars. Es vairs nespēju aptvert laika plūdumu.

- Rīt no rīta, - tēvocis sacīja, - mēs izbrauksim tieši pulksten sešos.

Desmitos vakarā iekritu gultā kā maiss. Pa nakti bailes mani mocīja no jauna.

Nemitīgi sapņoju par bezdibeņiem. Es biju īstā delīrijā, jutu, ka mani sagrābusi profesora spēcīgā roka, tā mani rāva prom. Es gāzos neizmērojamos bezdibeņos ar paātrinājumu, kādu iegūst vaļā palaisti ķermeņi. Visa mana dzīve bija nebeidzams kritiens.

Pamodos pulksten piecos, noguruma un satraukuma salauzts. Nokāpu ēdamistabā. Tēvocis sēdēja pie galda. Viņš rītin rija. Es viņā nolūkojos ar šausmām. Bet Graibena arī tur bija. Es neteicu neko. Es nespēju ieēst ne kumosu.

Pussešos uz ielas ierībējās rati. Plata kulba ieradās aiz­vest mūs uz Altonas dzelzceļa staciju. Drīz pajūgu piekrāva ar tēvoča saiņiem.

— Un kur ir tavs koferis? - viņš jautāja.

— Tas ir sakravāts, — es atbildēju, pilnīgi zaudējis dūšu.

— Pasteidzies un nones to lejā, citādi vēl tavas vainas dēļ nokavēsim vilcienu!

Tad man šķita, ka nav vairs iespējams ilgāk cīnīties pret likteni. Atkal uzkāpu savā istabā un, noslidinājis koferi pa trepju pakāpieniem, drāzos tam pakaļ.

Tajā brīdī tēvocis svinīgi nodeva Graibenas rokās mājas "grožus". Mana daiļā virlandiete bija tikpat mie­rīga kā parasti. Viņa noskūpstīja savu aizbildni, bet, ar maigajām lūpām pieskaroties manam vaigam, nespēja novaldīt asaru.

— Graiben! — es iesaucos.

— Ej, dārgo Aksel, ej! — viņa sacīja. — Aizbraucot tu at­stāj līgavu, bet atbraucot atradīsi sievu!

Es cieši apskāvu Graibenu un iesēdos ratos. Uz sliekšņa stāvēdamas, Marta un jaunā meitene māja mums pēdējās ardievas. Pēc tam kučieris uzsvilpa zirgiem, un rati aizdrāzās pa Altonas ceļu.

AJtona, īsta Hamburgas priekšpilsēta, ir Ķīles dzelzceļa līnijas galastacija, no tās mums vajadzēja nonākt Belta krastos. Nepilnās divdesmit minūtēs sasniedzām Hol- šteinas teritoriju.