ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

NOSLĒPUMU SALA

ŽILS VERNS

Otrais izdevums

izdevniecība «Liesma»Rīga 1978

.

— Vai mēs vēl ceļamies gaisā?

— Nē! Gluži otrādi! Mēs slīgstam lejup!

— Vēl ļaunāk, Sairesa kungs! Mēs krītam!

— Dieva dēļ! Metiet laukā balastu!

— Tā, pēdējais maiss iztukšots!

— Vai balons sāk celties augšup?

— Nē!

— Es dzirdu itin kā viļņu šļakstoņu!

— Zem laiviņas ir jūra!

— Mēs esam tikko vairs pieci simti pēdu virs līmeņa!

Tad atskanēja kāda spēcīga un valdonīga balss:

— Laukā visu smago!… Visu! Un tad — ar dieva pa­līgu!

Tādi saucieni bij dzirdami gaisā virs Klusā okeāna bez­galīgā, tuksnesīgā ūdens plašuma ap četriem novakarē 1865. gada divdesmit trešajā martā.

Droši vien visi vēl atminēsies briesmīgo ziemeļaustrumu viesuli, kāds tajā gadā sacēlās dienas un nakts vienga- ruma laikā, kad barometrs bij nokrities līdz septiņi simti desmit milimetriem. Viesulis bez pārtraukuma plosījās no astoņpadsmitā līdz divdesmit sestajam martam. JTas noda­rīja briesmīgus postījumus Amerikā, Eiropā un Āzijā, tūk­stoš astoņi simti jūdžu platā joslā iešķērsu pāri ekvatoram no trīsdesmit piektās ziemeļu paralēles līdz pat četrdesmi­tajai dienvidu paralēlei. Sagrautas pilsētas, ar visām sak­nēm izrauti koki, milzīgu viļņu nopostītas krastmalas, pēc «Veritas biroja» aprēķina, simtiem apgāztu kuģu, plaši, virpuļaukas pilnīgi izpostīti apgabali, vairāki tūkstoši saus­zemē nogalinātu vai jūrā noslīcinātu cilvēku — tādi bij to

drausmīgo pēdu liecinieki, ko briesmīgais viesulis pameta aiz sevis. Ar postošu brāzmu tas pārsniedza vētras, kas gada divdesmit piektajā oktobrī nopostīja Havannu un 1825. gada divdesmit sestajā jūlijā Gvadelupu.

Bet, kamēr uz cietzemes un jūras norisinājās tik daudz katastrofu, ari saviļņotajā gaisā notika tikpat satricinoša drāma.

Kāds balons kā viegla bumba virpuļaukas galotnē šāvās pa gaisu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nemitīgi griezdamies, it kā to būtu sagrābis gaisa Malstrēms.

Balona lejasgalā šūpojās laiviņa ar pieciem pasažieriem, tikko saskatāmiem biezo tvaiku un sīko ūdens lāšu miglas jūklī, kurš sniecās līdz pat okeāna līmenim.

No kurienes gan bij cēlies šis aerostats, — īsta rotaļ­lietiņa šausmīgā viesuļa varā? No kādas pasaules malas tas traucās? Acīm redzami pa vētras laiku tas nebij de­vies ceļā. Viesulis ilga jau piecas dienas, pirmie tā sim­ptomi bij samanāmi astoņpadsmitajā martā. Jādomā, ka balons nāca no ļoti tālas vietas, jo divdesmit četrās stun­dās bij noskrējis, mazākais, divi tūkstoši jūdžu.

Katrā ziņā pasažieriem pašiem nebij nekādas iespējas aprēķināt kopš ceļojuma sākuma nobraukto gabalu, jo te nekur visapkārt nevarēja saskatīt neviena pieturas punkta. Bij pat jāatzīst tas dīvainais fakts, ka, viesuļa virpuļu griezti, viņi paši to nemaz nesajuta. Viņi bez apstājas brauca uz priekšu, nemitīgi griezdamies riņķī, bet nesama­nīja ne šo griešanos, ne slīdēšanu horizontālā virzienā vienmēr tālāk. Viņu skatieni nespēja izspiesties cauri zem laivas sablīvētajai biezajai miglai. Migla viņus apņēma no visām pusēm. Mākoņu blīvumā viņi pat nevarēja no­teikt, vai patlaban V diena vai nakts. Neviena gaismas stara, neviena trokšņa no apdzīvotas zemes; viņi atradās tik augstu gaisā un bezgalīgā tumsā, ka pat jūras šalkoņa viņus nesniedza. Tikai straujā slldoņa lejup lika apjaust tuvojošās viļņu briesmas.

Bet tad no munīcijas, ieročiem un pārtikas krājumiem atvieglotais balons atkal pacēlās virsējos gaisa slāņos, četri tūkstoši pieci simti pēdu augstumā. Samanījuši jūras līmeni zem laivas un apjēguši, ka augšā briesmas mazākas nekā lejā, pasažieri nebij vilcinājušies izmest laukā pat visnepieciešamākos priekšmetus un pūlējās noturēt balonā gāzi, kas viņus nesa virs jūras bezdibeņa.

Nakts pagāja nemitīgā uztraukumā, kas katrā ziņā būtu pieveicis nespēcīgākas būtnes. Tad atkal atausa diena, un šķita, it kā viesulis mazinātos. Divdesmit ceturtā marta rītā vētra sāka mazliet atslābt. Rīta ausmā mākoņu blīva saplaisāja un pacēlās augstāk gaisā. Dažu stundu laikā virpuļauka aprima pavisam. Viesuļa vējš izvērtās spēcīgā vienlaida pūsmā, gaisa slāņu trakojošās birgas pa pusei samazinājās. Lai gan «pūta vēl krietna brīze», kā mēdz sacīt jūrnieki, tomēr laika apstākji ievērojami uzlabojās.

Ap pulksten vienpadsmitiem gaiss bij kļuvis manāmi skaidrāks. Atmosfēra pamazām zaudēja tvaikaino mik- lumu, kas bij redzams, kas pat bij saožams, kad garām aiztraucās lielie meteori. Likās, ka viesulis vairs nebrāžas tā­lāk pret rietumiem, ka tas pats sevi iznīcina. Varbūt tas izklīda elektriskās plīvās, kā tas dažkārt notiek ar Indijas okeāna taifūniem.

Bet ap to pašu laiku bij samanāms, ka balons no jauna lēnām, taču nemitīgi grimst lejup gaisa apakšējos slāņos. Varēja pat sajust, ka apvalks izstiepjas garāks un no bumbveidīga pārvēršas ovālā.

Ap pusdienas laiku aerostats vairs tikai tūkstoš pēdu augstumā lidinājās pār jūras līmeni. Balons bij piecdesmit tūkstoši kubikpēdu liela tilpuma un, pateicoties tam vai ari horizontālā virziena gaitai, šķita spējīgs vēl labi ilgi noturēties gaisā.

Sajā acumirklī braucēji izmeta pašus beidzamos priekš­metus, kas atradās laiviņā, — vēl paglabātos pārtikas krā­jumus, pat personīgām vajadzībām lietojamos, kabatās gla­bājamos daiktus. Viens no viņiem, parāpies lokā, kur sa­vienojās apvalka virves, mēģināja ciešāk piesaistīt aero- stata apakšējo nokāri.

Bij skaidri redzams, ka balonam sāk pietrūkt gāzes un ka pasažieriem vairs nav iespējams noturēt to augstākos gaisa slāņos.

Tātad viņiem tomēr jāaiziet bojā!

Patiešām — tas nebij kontinents, pat ne sala, kas izsliecās tur lejā zem viņiem. Tur nebij neviena laukuma, kur nolaisties, nevienas citas vietas, kur viņu enkuram aiz­ķerties.

Tikai bezgalīgajā jūras plašumā vēl vienmēr bangoja ļoti lieli viļņi. Visapkārt — okeāna klajš, nepārredzams ari tiem, kas lidoja augsti tam pari un varēja parskatīt okeānu četrdesmit jūdžu tālumā. Nežēlīgi sakultais, viesuļa satrakotais ūdens klajums, kurā slaistījās baltās putās sakultu galotņu mežģiem pārklāti krēpjaini- viļņi! rtekur nav saskatāma cietzeme, nekur neviena kuģa!

Tomēr katrā ziņā bij jāgādā, lai aerostats neslīgtu lejup un nenogrimtu viļņos. Acīm redzami laiviņā sēdētāji pat­laban arī ķērās pie šā neatliekamā mēģinājuma. Bet, par spīti visām viņu pūlēm, balons slīga arvien zemāk, tai pašā laikā milzīgā ātrumā slīdēdams arī pa vējam uz priekšu, proti, no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietu­miem.

Šie nelaimīgie atradās drausmīgā stāvoklī. Viņi vairs nebij pavēlnieki savā aerostatā. Viņu pūles palika bez pa­nākuma. Balona apvalks atslāba arvien vairāk un vairāk. Gāzes izplūdujnu nekādi nespēja aizkavēt. Lejupslīdoņa pieņēmās arvien ātrāk, vienos pēc pusdienas laiviņa bij vairs tikai seši simti pēdu virs jūras līmeņa.

Gāze nebij atturama jau tāpēc vien, ka tā aizplūda pa kādu plīsumu balona apvalkā.