ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Izmetuši no laiviņas itin visu, braucēji guva iespēju dažas stundas ilgāk noturēties gaisā. Bet tā viņi tikai pa­ildzināja laiku līdz nenovēršamai katastrofai. Ja pirms nakts nebūs redzama kāda cietzeme, pasažieriem, laiviņai un balonam uz visiem laikiem jāpazūd viļņos.

Patlaban tika darīts beidzamais, kas vēl bij iespējams. Acīmredzami aerostata pasažieri bij drosmīgi cilvēki un prata nāvei acis lūkoties. Nevienu nopūtu nedzirdēja iz­laužamies viņien\pār lūpām. Viņi bij noņēmušies cīnīties līdz pēdējam acumirklim un darīt visu, lai aizkavētu lejup- krišanu. Laiviņa bij tikai sava veida grozs, pīts no kārkla klūgām, tātad nederīgs braucienam pa ūdeni; ja nogāztos, nekādi nebūtu iespējhms noturēt to virspusē.

Ap diviem aerostats bij vairs tikko ap četri simti pēdu virs ūdens līmeņa.

Šajā acumirklī atskanēja kāda vīrišķīga balss — tāda cilvēka balss, kura sirds nepazina baiļu. Tai atsaucās pā­rējās, tikpat drosmīgas.

— Vai itin viss ir izmests laukā?

— Nē! Vēl paliek desmittūkstoš franku zelta!

Un tūliņ smags maiss nolidoja jūrā.

— Vai balons ceļas?

— Mazliet, bet nupat atkal slīgst atpakaļ.

— Vai vēl kas palicis ko izmest?

— Itin nekā!

— Tātad … tikai laiviņa!

— Pieķersimies pie virvēm! Un laiviņu jūrā!

Tas patiešām bij vēl vienīgais līdzeklis atvieglot aerostatu. Virves, kuras laiviņu turēja pie loka, tika pārgriez­tas, un zemu noslīgušais aerostats atkal pacēlās divtūkstoš pēdu augstumā.

Pieci pasažieri bij parāpušies pītenī virs loka un, virvju režģos turēdamies, lūkojās bezdibenī.

Visiem zināms, cik aerostats ir jutīgs pret statisku svaru. Pietiek ar vieglāko priekšmetu, lai mainītu tā gaitu vertikālā virzienā. Balons gaisā turas ar tīri matemātisku līdzsvaru. Tāpēc būs saprotams, ka, zaudējis diezgan ievē­rojamu svaru, tas piepeši un strauji paceļas gaisā. Tā tas notika arī šoreiz.

Bet, kādu laiciņu lidojis augstākos gaisa slāņos, balons atkal sāka grimt lejup. Gāze joprojām izplūda pa plīsumu, kuru aizlāpīt nebij iespējams.

Braucēji bij darījuši visu, ko varēja. Tagad nekāds cil­vēka spēks viņus vairs nespēja glābt. Atlika tikai vēl cerēt uz dieva palīdzību.

Ap četriem balons bij vairs pieci simti pēdu virs jūras līmeņa.

Atskanēja skaļa riešana. Pasažieriem līdzi bij suns; pa­rāpies uz augšu, viņš turējās līdzās savam kungam, ieķē­ries režģī.

— Tops ir kaut ko ieraudzījis! — kāds no pasažieriem iesaucās.

Kāda cita spēcīga balss to pārkliedza:

— Zeme! Zeme! .

Vēja nemitīgi dzīts, balons no rīta ausmas līdz šim bij nolidojis simtiem jūdžu pret dienvidrietumiem, un tajā pusē nu patlaban tiešam bij redzama kalnaina cietzeme paceļamies virs jūras līmeņa.

Bet šī zeme vēl atradās jūdzes trīsdesmit attālu pa vē­jam. Lai to sasniegtu, bij vajadzīga krietna stunda, turklāt tikai tādā gadījumā, ja nenolido garām. Vesela stunda! Vai līdz tam laikam no balona nebūs izplūdusi visa gāze?

Tāds bij drausmīgais jautājums! Braucēji skaidri sare­dzēja cieto vietu, kas jāsasniedz par katru cenu. Viņi ne­zināja, kas tur bij — sala vai kontinents, tikai pa pusei noģida, uz kādas pasaules daļas pusi viesulis viņus aiz­dzinis. Bet zeme bij jāaizsniedz, vienalga, vai tā apdzīvota vai ne, viesmīlīga vai naidīga!

Pēc pulksten četriem bij redzams, ka balons ilgāk vairs nejaudā turēties gaisā. Tas jau skāra jūras līmeni. Milzīgo viļņu galotnes vairākkārt apšļakstīja virvju apakšgalus, padarot balonu vēl smagāku, — tas tikai pa pusei vairs lurejas virs ūdens kā putns ar aizšautiem spārniem.

Pēc pusstundas zeme atradās vairs tikai jūdzi attālu, bet balons bij paguris, sakļāvies, savilcies lielās krokās — gāze turējās vienīgi augšējā daļā. Virvēs saķērušos pasa­žieru smagums tam vēl vienmēr bij par lielu; pa pusei jūrā nogrimušus, ūdens vāli nikni kapāja šos cilvēkus. Ba­lona apvalks bij pārvērties par tukšu maisu, un vējš to, arvien dziļāk iegremdēdams, dzina kā kuģi uz priekšu. Varbūt tam izdosies aizsniegt krastu!

Balons bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālumā, kad it kā no vienas krūts reizē izlauzās šausmu kliedziens. Ba­lons, kas šķita jau pavisam noguris, spēcīga viļņa trie­ciena pasviests, taisīja negaidītu lēcienu. Itin kā piepeši vēl atsvabinājies no pēdējā svara, tas pacēlās tūkstoš pieci simti pēdu augsti un, vēja virpuļa nests, netraucās vis pret krastu, bet tam līdztekus. Dažas minūtes vēlāk tomēr pavērsās iešķērsu pret to un pēdīgi nokrita smilktīs viņ­pus viļņu apskalojamās joslas.

Braucēji, cits citam palīdzēdami, raisījās laukā no virvju režģa. No smaguma atbrīvojies, vēja trenkts, balons kā ievainots putns, kas uz acumirkli vēl atgūst dzīvību, pa­cēlās gaisā un pazuda izplatījumā.

Laiviņā bij pieci pasažieri un suns, krastā balons izmeta vairs tikai četrus.

Pazudušo pasažieri acīm redzami bij aizskalojis vilnis, kas trāpīja režģi, un tā balons bij ticis vieglāks un iespējis vēl pēdējo reizi pacelties gaisā, lai pēc dažiem acumir­kļiem nolaistos uz cietzemes.

Tikko šie četri avāriju cietušie — tā viņus droši var saukt — bij nostājušies uz cieta pamata un iedomājušies trūkstošo biedru, viņi izsaucās:

— Varbūt viņš vēl mēģinās glābties peldus! Glābsim viņu! Glābsim viņu!

Tie, kurus vētra atdzina šajā krastā, nebij ne profesio­nāli gaisa kuģotāji, ne kādi aerostata ekspedīcijas dalīb­nieki, Viņi bij kara gūstekņi, aiz pārdrošības aizbēguši pa­visam sevišķos apstākļos. Simtiem reižu viņi varēja aiziet bojā! Simtiem reižu saplosītais balons bij gatavs nogrem­dēt viņus bezdibenī! Bet liktenis saudzēja viņus dīvainiem piedzīvojumiem, un tā divdesmitajā martā, izbēguši no ģenerāļa Jūlisa Granta karaspēka ielenktās Ričmondas, viņi nu atradās septiņi tūkstoši jūdžu tālu no Virdžīnijas galvaspilsētas —« separātistu galvenās nometnes briesmīgā pilsoņu kara laikā. Viņu gaisa ceļojums bij ildzis piecas dienas.

Bet, lūk, kādos savādos apstākļos bij notikusi šī gūs­tekņu bēgšana, kura beidzās ar mums jau zināmo kata­strofu.

Tā paša 1865. gada februārī, kad ģenerālis Grants atkal reiz nesekmīgi mēģināja nejaušā uzbrukumā ieņemt Rič- mondu, vairāki viņa oficieri krita ienaidnieka rokās un tika aizvesti gūstā pilsētā. Starp tiem ievērojamākais bij no federālā galvenā štāba un saucās Sairess Smits.

Sairess Smits, dzimis Masačūsetsā, bij inženieris un ievē­rojams zinātnieks. Savienoto Valstu valdība viņam kara laikā bij uzticējusi pārzināt dzelzceļus, kuriem tik ārkār­tīgi svarīga stratēģiska nozīme. Tas bij ī«ts ziemeļameri- kānis, kaulains un izkaltis, četrdesmit piecus gadus vecs, jau sirmiem apcirptiem matiem un kuplām ūsām. Viņam bij skaista galva, it kā radīta attēlam bronzas medaļā, spul­gas acis, nopietna mute un militāro zinātņu vīra seja. Viens no tiem inženieriem, kas savas studijas iesāk ar āmuru un kapli, gluži kā tie ģenerāļi, kuri iesāk karjeru kā vienkārši kareivji. Līdz ar augsti attīstītu prātu viņam bij arī ārkārtīgi veiklas rokas. Visi viņa muskuļi bij ap­brīnojami vingri. Domātājs un reizē arī īsts darba cilvēks, ilgajos gados viņš bij ieguvis to rīcības veiklību un spraigo izturību, kas nevairās nekādu kavēkļu. Augsti mā­cīts, pie tam dzīvē praktisks un apķērīgs, viņš bij no tiem cilvēkiem, kuri spēj orientēties jebkādos apstākļos un ku­riem vislielākā mērā piemīt cilvēka enerģiju radošas īpa­šības: gara un miesas možums, tieksmju straujums un gri­bas stiprums. Viņa devīze varēja būt tāda pati kā Orānijas Vilhelmam XVII gadu simtenī: «Man nav vajadzīgs daudz cerēt, lai ķertos pie darba, ne ari gūt panākumus, lai būtu izturīgs.»