ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Pagāja nakts no deviņpadsmitā uz divdesmito, bet pret rītu vētra vēl pieņēmās ar divkāršu spēku un niknumu. Aizlidot nebij iespējams.

Tajā dienā inženierim Sairesam Smitam kādā Ričmondas ielā pienāca klāt nepazīstams cilvēks. Tas bij jūrnieks Penkrofs, aptuveni trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, spēcīgi noaudzis, brūni nodedzis, spriganām, šaudī­gām acīm, bet labsirdīgu seju. Šis Penkrofs arī bij ziemeļ- amerikānis, apbraukājis visas pasaules jūras, piedzīvojis visbrīnišķīgākās dēkas, kādas iespējamas radījumam ar di­vām kājām un bez spārniem. Lieki vēl teikt, ka viņš bij uzņēmīgs cilvēks, gatavs uz visu, it nekas viņu nevarēja ne pārsteigt, ne izbrīnīt. Šā gada sākumā Penkrofs bij iera­dies Ričmondā nokārtot kādas darīšanas. Viņu pavadīja piecpadsmit gadus vecs jauneklis Herberts Brauns no Ņūdžersijas, kapteiņa dēls un bārenis, ko viņš mīlēja kā savu paša bērnu. Nepaguvis izkļūt no pilsētas pirmajā ap­lenkuma brīdī, viņš arī palika ieslēgts, skuma un nīka te un domāja tikai par to, kā aizbēgt. Viņam nebij svešs slavenā inženiera Sairesa Smita vārds. Viņš zināja, cik liela bij šā drosmīgā cilvēka nepacietība. Tajā diena viņš nevilcinājās pieiet tam klāt un uzrunāt bez liekiem ievadiem.

— Smita kungs, vai arī jums Ričmondā galīgi apnikusi?

Inženieris cieši paskatījās cilvēkā, kas viņu tā uzrunāja

un turklāt vēl paklusi piebilda:

— Smita kungs,, vai jūs gribat bēgt?

— Kad?… — inženieris strauji atsaucās. Var droši teikt, šie vārdi viņam paspruka tikai tāpēc, ka viņš vēl nebij iepazinis cilvēku, kas viņu tā uzrunāja.

Bet, vērīgi paraudzījies paļāvīgā jūrnieka sejā, inže­nieris nešaubījās, ka viņa priekšā ir godīgs cilvēks.

— Kas jūs esat? — viņš strupi vaicāja.

Penkrofs nosauca savu vārdu.

— Labi, — Sairess Smits atbildēja. — Un kādus līdzek­ļus jūs man ieteiksiet bēgšanai?

— Ar šo skaisto balonu, kas pamests gluži bez darba un, manuprāt, visai nepacietīgi mūs gaida!…

Jūrniekam nevajadzēja pabeigt teikumu. Inženieris bij sapratis no pirmā vārda. Viņš satvēra Penkrofu zem rokas un aizveda savā dzīvoklī.

Tur jūrnieks pārstāstīja savu patiesībā visai vienkāršo projektu. Mēģinājumā bij jāriskē tikai ar dzīvību. Tais­nība, vīfesulis plosījās pilnā spēkā, bet tāds izveicīgs un drošsirdīgs inženieris kā Sairess Smits gan pratīs vadīt aerostatu. Ja viņš, Penkrofs, zinātu, kā ar to rīkoties, skaidrs, ka viņš ne mirkli nevilcinātos laisties prom kopā ar Herbertu. Viņš savā mūžā bij piedzīvojis pavisam citu ko, tāda vētra viņu nemaz nebiedēja.

Sairess Smits, ne vārda neteikdams, klausījās, ko teica jūrnieks, bet acis viņam kvēloja. Gaidītais gadījums nu bij klāt. Viņš nebij tas cilvēks, kas to palaistu garām. Projekts bij gan visai bīstams, tomēr paveicams. Par spīti visai uzraudzībai, nakts tumsā bij iespējams nokļūt līdz balonam, ierāpties laiviņā un tad pārgriezt virves, ar ku­rām tas piesiets! Zināms, viņus varēja pamanīt un nošaut, varēja arī palaimēties, un bez šā viesuļa… Bez šā vie­suļa balons būtu jau aizbraucis un tik ilgi gaidītās nejau­šības šajā acumirklī vairs nebūtu!

— Bet es nčesmu viens pats! … — Sairess Smits iemi­nējās. ^

— Cik cilvēku jūs gribat ņemt līdzi? — jūrnieks vaicāja.

— Divus: manu draugu Spiletu un kalpu Nebu.

— Tas būtu trīs, — Penkrofs teica, — bet kopā ar Her­bertu un mani — pavisam pieci. Balons ir aprēķināts se­šiem …

— Tad viss kārtībā, mēs braucam! — Sairess Smits noteica.

Balons nokrita smilktīs

Šis «mēs» zīmējās arī uz reportieri, bet tas nu nebūt ne­bij cilvēks, kas vilcinātos, un, kad viņam paziņoja pro-' jektu, Spilets piekrita bez iebilduma. Viņš tikai bij pārsteigts, ka tik vienkārša ideja viņam pašam nav ienākusi prātā. Nebs bij gatavs itin visur sekot savam kungam.

— Tātad šovakar, — Penkrofs noteica, — visi pieci mēs sāksim šo dīvaino ceļojumu!

— Šovakar pulksten desmitos, — Sairess Smits piebilda. — Un liktenis lai dod, ka vētra nenorimtu pirms mūsu aizbraukšanas!

Penkrofs atstāja inženieri vienu un atgriezās savā dzī­voklī, kur bij pametis jauno Herbertu Braunu. Šis droš­sirdīgais jauneklis zināja jūrnieka nodomu un ar nepacie­tību gaidīja, kāds panākums būs sarunai ar inženieri. Kā redzams, visi šie pieci bij apņēmīgi un bezbailīgi cilvēki, ar mieru mesties drausmīgā viesulī un briesmās.

Nē! Vētra nenorima, un ne Džonatans Forsters, ne viņa biedri nevarēja iedomāties kāpt trauslajā laiviņā. Diena bij šausmīga. Inženieris baidījās tikai vienu: ka piesietais un no vēja zemei piekļautais aerostats nesaplīst tūkstoš gabalos. Vairākas stundas viņš klaiņoja pa gandrīz tukšo klajumu un vēroja balonu. Arī Penkrofs pievienojās viņam, rokas bikšu kabatās sabāzis, žāvādamies kā cilvēks, kurš nezina, kā nosist laiku, bet arī tāpat baiļo­damies, ka balons nepārplīst vai, virves pārrāvis, neaiz­lido gaisā.

Pienāca vakars. Nakts bij ļoti tumša. Bieza migla kā mākonis slīga līdz pašai zemei. Lija ar sniegu sajaukts lietus. Laiks bij auksts. Pār Ričmondu klājās it kā smaga sega. Likās, ka spēcīgā vētra bij piespiedusi aplenktos un aplencējus noslēgt pamieru un lielgabalus klusēt šajos drausmīgajos viesuļa dārdos. Pilsētas ielas bij tukšas. Šajā briesmīgajā laikā nebij pat ņzskatījuši par vajadzīgu ap­sargāt laukumu, kura vidū svaidījās aerostats. Acīm re­dzami visi apstākļilabvēlīgi gūstekņu bēgšanai; bet šāds ceļojums pa satrakotā gaisa bangām! …

— Nejauka vētra! — Penkrofs noņurdēja, ar dūri pie­spiezdams ciešāk cepuri, ko vējš grasījās noraut no gal­vas. — Bet lai! Mēs tik un tā nokļūsim pie mērķa!

Pusdesmitos Sairess Smits ar saviem biedriem izklaidus no dažādām pusēm zagās uz laukumu, kur vējš bij izdzēsis gāzes laternas, tāpēc tas bij tīts dziļā tumsā. Pat milzīgo uerostatu nevart'ja saredzēt, jo vējš to bij pavisam pie- kļāvis pie zemes. Balona uzkaramos virvju galus turēja smagi balasta maisi, bet laiviņa turklāt ar tauvu bij pie­sieta pie bruģī iestiprināta dzelzs gredzena.

Pieci gūstekņi sastapās pie laiviņas. Neviens viņus ne­bij pamanījis, tumsa bij tik liela, ka viņi paši cits citu nevarēja saredzēt.

Ne vārda nerunājuši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs un Herberts novietojās laiviņā, kamēr Penkrofs pēc inžepiera rīkojuma citu pēc citas atraisīja virves no ba­lasta maisiem. Tas.bij tikai dažu mirkļu darbs, tad jūrnieks iekāpa pie pārējiem biedriem.

Aerostats turējās vienīgi pie virves gala, Sairesam Smi- tam atlika tikai dot pavēli sākt ceļojumu.

Šajā acumirklī kāds suns ar slaidu lēcienu iemetās lai­viņā. Inženiera suns Tops, saiti pārrāvis, bij sekojis savam kungam. Baidīdamies lieka svara, Sairess Smits gribēja mest laukā nabaga kustoni.

— Ko niekus, būs vēl viens braucējs! — Penkrofs teica un izmeta no laiviņas divus smilkšu maisus.

Tad viņš pārgrieza tauvu, un balons ieslīpi šāvās gaisā — laiviņa trakajā ātrumā vēl atsitās pret diviem fabriku skursteņiem, tad balons pazuda tumsā.

.Viesulis pieņēmās šausmīgā spēkā. Visu nakti inženieris nevarēja ne domāt nolaisties zemē, bet, kad atausa diena, apkārt viss bij tīts necaurredzamā miglā. Tikai piektajā dienā kāds gaismas stars ļāva saskatīt bezgalīgo jūras klaju zem aerostata, ko vējš drausmīgi ātri trenca uz priekšu.