ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Mēs jau zinām, ka no pieciem pasažieriem, kuri divdes­mitajā martā izbrauca, četri divdesmit ceturtajā tika iz­mesti tuksnesīgā krastā vairāk nekā seštūkstoš jūdžu tālu no viņu zemes. [1]

Tas, kura trūka, kuram četri balonā izglābušies vispirms steidzās palīgā, bij viņu īstenais vadonis inženieris Sairess Smits.

Spēcīgs viļņa trieciens bij aizskalojis inženieri cauri ba­lona satrūkušajām auklām. Tāpat _ bij pazudis ari viņa suns. Uzticīgais kustonis bij labprātīgi steidzies palīgā sa­vam kungam.

— Uz priekšu! — reportieris iesaucās.

Un tad visi četri — Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs —, aizmirsuši nogurumu un nespēku, metās mek­lēt pazudušo.

Nabaga Nebs < raudāja no dusmām un izmisuma, iedomā­dams pazudušu'to, ko mīlēja vairāk par visu pasaulē.

Nebij pagājušas divas minūtes kopš tā acumirkļa, kad pazuda Sairess Smits un kad viņa biedri aizsniedza krastu. Vēl viņiem bij cerība, ka piesteigsies laikā izglābt inže­nieri.

— Meklēsim! Meklēsim! Nebs sauca.

— Jā, Neb! — Ģedeons Spilets atteica. — Un mēs at­radīsim viņu.

— Dzīvu?

— Dzīvu!

— Vai viņš māk peldēt? — Penkrofs vaicāja.

— Jā, — Nebs atbildēja. — Turklāt Tops ir pie viņa! .,,

Vērodams sabangoto jūru, jūrnieks pašūpoja galvu.

Viņi atradās krasta ziemeļpusē, ap pusjūdzi no tās vie­tas, kur balons nolaidās zemē un kur inženieris bij pazudis. Ja nu viņš būtu sasniedzis tuvākā krasta iekāri, tad mek­lējams aptuveni kādu pusjūdzi tālāk.

Bij jau gandrīz seši vakarā. Sacēlās migla, un nakts kļuva ļoti tumša. Izglābušies bēgļi gāja pret ziemeļiem pa svešās zemes krastu, kur gadījums viņus bij izmetis un par kuras ģeogrāfisko stāvokli viņiem nebij ne mazākās jausmas. Viņu kājas mina ar akmeņiem sajauktu smilkti, kur nebij saskatāmas ne mazākās zīmes no kaut kādiem augiem. Zeme bij ļoti nelīdzena un grumbuļaina, vietām sīkām plaisām sašņīpota; tas visai apgrūtināja iešanu. No šīm ieplakām augšup cēlās lieli, tumsā tikko saskatāmi putni un smagā skrejā klīda uz visām pusēm. Citi, veik­lāki, pacēlās veseliem bariem un aizlidoja kā mākoņi. Jūr­nieks sprieda, ka tās esot laupītāju kaijas un kurliki, kuru spalgie kliedzieni bij dzirdami cauri jūras šalkām.

Laiku pa laikam gājēji apstājās, skaļi kliedza un pēc tam klausījās, vai kāds neatsauksies no okeāna puses. Pa­tiešām bij iemesls domāt, ka viņi nokļuvuši tuvu tai vietai, kur inženieris būtu varējis izpeldēt malā, un, ja arī Sairess Smits vairs nebūtu spējīgs atsaukties, tad vismaz suņa riešanu viņi sadzirdētu. Bet neviena skaņa neizlauzās cauri jūras dūkoņai un viļņu šļakstoņai pret kāpām. Un mazais pulciņš atkal devās tālāk, vērīgi pētīdams krastmalas iz- lokus.*

Pēc divdesmit minūšu gājiena viņus piepeši apturēja putojošu viļņu josla. Sausas zemes vairs nebij zem kājām. Viņi atradās kādas asas iekāres galā, kur jūra nikni šļācās pāri.

— Tas ir augsts zemesrags, — jūrnieks teica. — Mums jāgriežas atpakaļ, un tad, vairāk uz labo pusi turēdamies, aizsniegsim atkal cietu zemi.

— Bet ja viņš ir tur! — atsaucās Nebs, norādīdams uz okeānu, kur milzīgi viļņi balsnīja tumsā.

— Labi, tad kliegsim vēl!

Un visi apvienoja savas balsis skaļā kliedzienā, bet ne- viens^heatsaucās. Viņi pagaidīja, kamēr vētra uz acumirkli norimst, un atsāka no jauna. Nekādas atbalss.

Tad avāriju cietušie novērsās gar augsto zemesragu, iedami uz pretējo pusi pa tādu pašu ar akmeņiem sajauktu smilkti. Bet Penkrofs novēroja, ka krastmala te kļūst stin­grāka un zeme paceļas augstāk, pēc viņa domām, slīpums veda uz stāvu krasta krauju, kuras masīvais apveids jau neskaidri bij saskatāms tumsā. Šajā krastmalas apvidū putnu vairs nebij tik daudz. Arī jūra te likās mazliet rā­māka un klusāka, varēja pat noģist, ka viļņu vāli kļūst manāmi mazāki. Tik tikko vairs sadzirdama bij šļakstoņa pret krastu. Bez šaubām, aiz šā augstā zemesraga iesniecas ieapaļš jūras līcis, ko stāvā iekāre aizsargāja pret klajās jūras viļņiem.

Bet, tādā virzienā iedami, viņi devās pret dienvidiem, tas ir, tieši uz pretējo pusi tai krastmalai, kur Sairess Smits varēja izpeldēt malā. Pusotras jūdzes tālu krasts vēl ne­būt neliecās tādējādi, ka atkal varētu doties pret zieme­ļiem. Bet augstajam zemesragam, kura iekārei viņi bij ap­gājuši apkārt, taču katrā ziņā kaut kur jāsavienojas ar cietzemi. Galīgi noguruši, gājēji tomēr dūšīgi turpināja ceļu, cerēdami, ka ik mirkli var gadīties kāds ass krasta izloka leņķis, pa kuru viņi izkļūs tieši pirmāk uzsāktajā virzienā.

Eet kāds bij viņu izmisums, kad, jūdzes divas nogājuši, viņi diezgan augstā, gludā klinšainā vietā atkal ieraudzīja jūru.

— Mēs atrodamies uz kādas saliņas, — Penkrofs iesau­cās, — un esam pārstaigājuši to no vienas malas līdz otrai!

Jūrnieka novērojums bij pareizs. Bēgļi nebij izmesti uz kontinenta, pat uz salas ne, bet gan uz mazas saliņas, kura nebij garāka par divām jūdzēm un pie tam acīm redzami visai šaura.

Vai šī tuksnesīgā, akmeņiem nobārstītā un neauglīgā saliņa, kurā tikai daži jūras putni patvērās, piederēja pie kāda lielāka arhipelāga? Tas nebij nosakāms. No laiviņas miglā cietzemi saskatījuši, balona pasažieri nebij paspē­juši pietiekoši apvērtēt tās lielumu. Tomēr Penkrofs ar savām pie^ tumsas pieradušām acīm šķita pret rietumiem saskatījis blāvas masas — tur laikam sākas augsta krasta krauja.

Tumsā nebij nosakāms, vai sala vientuļa vai pieder pie kādas grupas. Arī prom tikt no tās nebij iespējams, jo jūra pludoja visapkārt. Inženiera meklēšana bij jāatliek līdz rītam; viņš diemžēl ne ar vienu skaņu nebij darījis zināmu, ka atrodas kur tuvumā.

— Sairesa klusēšana nenozīmē nekā, — reportieris sa­cīja. — Viņš var būt paģībis, ievainots, acumirklī pat klie­dziena nevarīgs, bet tāpēc nezaudēsim cerību.

Reportierim pat ienāca prātā kādā salas augstākā vietā sakurt uguni, kas inženierim noderētu par ceļa rādītāju. Bet velti viņi te meklēja koku vai nokaltušu krūmāju. Ti­kai smilktis un akmeņi, cita te vairāk nekā nebij.

Viegli iedomājams, kādas sāpes sajuta Nebs un viņa pārējie biedri, kas tik ļoti bij pieķērušies bezbailīgajam Sairesam Smitam. Pārāk skaidri bij redzams, ka viņi vairs nespēj tam palīdzēt. Jānogaida līdz rītam. Vai nu inženie­ris bij izglābies paša spēkiem un nokļuvis kādā vietā salas krastmalā, vai arī uz visiem laikiem gājis bojā!

Lēni vilkās garās un smagās stundas. Laiks bij īsti auksts. Avāriju cietušie nejauki sala, bet paši to tikko manīja. Pat ne mirkli atpūsties viņi negribēja. Par savu vadoni domādami, aizmirsa paši sevi, cerēja, arvien joprojām vēlējās cerēt, staigāja turpu un atpakaļ pa tuksnesīgo sa­liņu, nemitīgi atgriezdamies tās ziemeļu galā, vistuvāk ka­tastrofas vietai. Viņi kliedza, klausījās, lūkoja uztvert kaut klusāko atsaukšanās skaņu; viņu balsīm vajadzēja sniegt krietni tālu, jo vētra sāka it kā norimt; viļņiem mazino­ties, jūras rūkoņa kļuva klusāka.

Piepeši Neba kliedziens it kā atbalsojās. Herberts par to iebilda Penkrofam: