ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Vispirms reportieris piekodināja jūrniekam gaidīt viņu šajā pašā vietā, kur viņš griezīsies atpakaļ, un, ne acu­mirkli nevilcinādamies, steidzās augšup krastā — tai pašā virzienā, kur pirms dažām stundām devās nēģeris Nebs. Drīz vien reportieris nozuda aiz kāda krasta izloka — tik strauji viņš traucās uzzināt kaut ko par inženieri.

Herberts vēlējās viņu pavadīt.

— Paliec vien šepat, mīļo zēn, — jūrnieks viņam teica. — Mums jāsarīko kāda pajumte un jāpalūko, vai še bez gliemežiem nav dabūjams kas labāks ko uzkost. Kad pār­nāks mūsu draugi, viņiem būs nepieciešams stiprināties. Katram savs uzdevums.

— Es esmu gatavs, Penkrof, — Herberts atbildēja.

— Labi! — atsaucās jūrnieks. — Tad lai notiek tā. Sāk­sim rīkoties pēc plāna. Mēs esam noguruši, mums ir auk­sti, mums gribas ēst. Tātad jāatrod pajumte, uguns un ēdamais. Mežā ir koki un ligzdas olas — atliek tikai uz­meklēt mājokli.

— Lai notiek! — Herberts sacīja. — Es pameklēšu kādu alu šajās klintīs un droši vien atradīšu caurumu, kur ērti varēsim ielīst.

— Pareizi! — Penkrofs piekrita. — Uz priekšu, mīļo zēn!

Un tā viņi abi devās gar milzīgo klints sienas pakāji, ko jūras bēgums bij atklājis platā joslā. Viņi nekāpa aug­šup pret ziemeļiem, bet gāja lejup uz dienvidu pusi. Pen­krofs bij ievērojis, ka dažus simtus soļu no tās vietas, kur viņi izkļuva malā, krastam šaurs iedobums; pēc viņa domām, tur vajadzēja būt kādas upes vai strauta ietekai. Pirmkārt, izdevīgi bij nomesties dzeramā ūdens tuvumā, un, otrkārt, — iespējams, ka straume iznesusi Sairesu Smitu taisni šajā krastā.

Kā jau minēts, klints siena pacēlās trīssimt pēdu augstu; bet visgarām tā bij ciets masīvs, pakājē jūras nogludināts, un nevarēja saskatīt ne mazākās plaisas, kur kaut pagai­dām patverties. Stāva, cieta granīta siena, ko pat viļņi nebij jaudājuši iegrauzt. Ap tās virsotni laidelējās neskai­tāmi jūras putnu bari, it sevišķi pleznaino sugas ar ga­riem, plakaniem un asiem knābjiem — spārnoti brēkuļi, kas daudz nelikās zinis par cilvēkiem, kuri, bez šaubām, pirmo reizi traucēja viņu vientulību. Starp tiem Penkrofs novēroja vairāku pasugu lielās laupītāju kaijas, tā sau­camās stercorarius, un mazās, rijīgās jūras kaijas, kuras perinās granīta iedobumos. Ar vienu pašu šautenes skrošu lādiņu šajā barā varētu iegūt veselu klēpi medījuma; taču, lai šautu, vispirms bij vajadzīga šautene, bet ne Penkro- fam, ne Herbertam tās nebij. Tomēr šo laupītāju un mazo kaiju gaļa gandrīz nebij ēdama, pat viņu olām ir pretīga piegarša.

Vairāk pa kreisi novirzījies, Herberts pamanīja dažas aļģēm apaugušas klintis, ko nedaudz stundu vēlāk atkal • pārklātu jūra. Uz šīm gludajām, jūras augu pārklātajām klintīm ņirbēja divvāku gliemeži, ko izsalcis cilvēks nebūt nevarēja nonicināt. Herberts pasauca Penkrofu, kas ari tūliņ piesteidzās klāt.

— A! — jūrnieks iesaucās. — Tās taču ir austeres! Pa­lūk, kas mums noderēs olu vietā!

— Tās nav nekādas austeres, — atbildēja Herberts, uz­manīgi aplūkojiš pie klintīm pielipušos gliemežus. — Tās ir litodomas.

— Vai viņas ir ēdamas? —Penkrofs vaicāja.

— Katrā ziņā.

— Nu, tad ēdīsim litodomas.

Jūrnieks varēja palaisties uz Herbertu. Jauneklis labi pārzināja dabas zinātnes un kaislīgi interesējās par tām. Tēvs viņu bij uzvadījis uz šā ceļa, sūtīdams noklausīties labāko Bostonas profesoru lekcijas, kuras pilnīgi sajūsmi­nāja apdāvināto un čaklo zēnu. Še arī turpmāk viņa zinā­šanas bieži vien noderēja, bet jau pašā sākumā viņš nebij kļūdījies.

Litodomas ir iegareni gliemeži, kuri dzīvo, saķērušies grīstēs, cieši klintīm pielipuši. Viņas pieder pie urbēju molusku pasugas un izdobj caurumus viscietākajā akmenī, viņu vāki abos galos noapaļoti, kas nav novērojams pie parastajām austerēm.

Penkrofs un Herberts krietni saēdās šīs saulē pusatvēru- šās litodomas. Eda gluži kā parastas austeres, un tās viņiem likās ar stipri piparotu piegaršu, tāpēc nebij jābēdājas, ka te nav ne piparu, ne citas kādas garšvielas.

Izsalkumu viņi nu bij apmierinājuši, bet ne slāpes, kas kļuva vēl skaudrākas pēc šī dabiski vircotā molusku mie­lasta. Tagad bij svarīgi atrast dzeramo ūdeni, un nebij domājams, ka tā trūktu tik untumaini izveidotā apvidū. Apgādājušies ar prāvu krājumu litodomu, ar kurām pie­pildīja kabatas un mutautiņus, Penkrofs un Herberts at­griezās atkal klints sienas pakājes joslā.

Divi simti soļu tālāk viņi nokļuva'tajā izdobumā, kur, pēc Penkrofa nojausmas, patiešām atradās kādas nelielas, bet dziļas upītes ieteka. Šajā vietā klints siena likās kāda spēcīga apakšzemes grūdiena pāršķelta. Lejas pusē bij izveidojies neliels līcis, kas beidzās ar diezgan smailu leņķi. Upe te bij ap simts pēdu plata, krasti abējās pusēs tikko divdesmit pēdu augsti. Upe gandrīz gluži taisnā līnijā bij izgrauzusies cauri divām klinšu sienām, kuras likās pamazām pazemināmies virzienā no iztekas līdz iete­kai, tad spēji nosliecās sāņus un pusjūdzi attālu pazuda meža smalksnājā.

— Še ir ūdens! Tur — mežs! — Penkrofs iesaucās. — Herbert, nu mums trūkst tikai maizes!

Ūdens upē bij dzidrs. Jūrnieks novēroja, ka atplūdu un jūras zema līmeņa laikā, kad jūras viļņi te nepiesniedzās, tas arī īsti salds. Pēc šī svarīgā secinājuma Herberts sāka meklēt kādu ieplaku, kas būtu noderīga patvērumam, bet velti. Klints siena visgarām bij gluda un ārkārtīgi stāva.

Taču pie pašas upes ietekas un virs tās līnijas, līdz ku­rai jūra sniedzās uzplūdu laikā, nogruvums bij izveidojis nevis alu, bet milzīgu klints sablīvējumu, kādi parasti ga­dās granītzemēs un kādus mēdz saukt par «kamīniem».

Penkrofs ar Herbertu iegāja diezgan dziļi klinšu sprau­gās — alās ar smilkšu paklāju, kur bij pietiekoši gaišs, jo gaisma še ieplūdapa spraugām starp granīta bluķiem, no kuriem daži turējās, neizprotama līdzsvara balstīti. Bet līdz ar gaismu ejās ieplūda arī vējš — īsts ziemeļu caur­vējš — un līdz ar vēju sīvs ārienes aukstums. Tomēr jūr­nieks domāja, ka, aizkraujot dažus gaiteņu caurumus ar akmens un smilkšu maisījumu, «kamīnu» varētu padarīt noderīgu apdzīvošanai. Šo alu plānu zīmējums līdzinājās tipogrāfijas zīmei &, kas apzīmē et caetera saīsinātā veidā, proti — un tā tālāk.

Atdalot šās zīmes augšējo daļu, kur ieplūda dienvidu un rietumu vējš, apakšējo daļu, bez šaubām, varēs iz­mantot.

— Tas ir mūsu atradums, — Penkrofs teica, — un, ja mēs vēl kādreiz sastapsim Smita kungu, šis labirints no­derēs arī viņam.

— Mēs viņu sastapsim, Penkrof! — Herberts iesaucās.

— Gādāsim par to, lai atgriezdamies viņš atrod še priekšā kaut cik ciešamu mājokli. Tādu mēs iegūtu, ja mums iz­dotos kreisajā alā ierīkot vietu ugunskuram un atstāt spraugu dūmu novadīšanai.

— To mēs iespēsim, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja.

— Iekārtot «kamīnu» (šo apzīmējumu Penkrofs saglabāja viņu pagaidu mītnei) ir mūsu uzdevums. Bet vispirms iesim ievākt kaut ko ugunskuram noderīgu. Man šķiet, ka koki mums derēs, lai aiztaisītu šos caurumus, pa kuriem svilpo velna vējš.

Herberts ar Penkrofu pameta «kamīnu» un, apgājuši ar līkumu, kāpa upes kreisajā krastā. Tur upe bij diezgan strauja un nesa lejup dažus nokaltušus kokus. Jūrā sākās paisums, to jau gluži skaidri varēja nomanīt, jo upē ūdens diezgan tālu plūda atpakaļ. Jūrnieks domāja, ka šos uz­plūdus un atplūdus labi varētu izmantot smagu priekš­metu pārvadāšanai.