ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

— Nu, mēs neļausim tām izšķilties citādi kā tikai om­letes pagatavošanai! — Penkrofs jautri piebilda.

— Bet kur tu domā izcept omleti? — Herberts vaicāja. — Savā cepurē?

— Tev taisnība! — jūrnieks atsaucās. — Par to es ne­biju pietiekoši domājis. Atstāsim pagaidām šīs olas ar čaumalām, mīļo zēn, un es uzņemos pagādāt citas, cie­tākas.

Penkrofs ar jaunekli rūpīgi pārmeklēja iedobumus klintī un dažos tiešām atrada olas. Vairākus dučus viņi savāca un novietoja jūrnieka mutautiņā, un, tā kā tuvojās brīdis, kad paisums būs sasniedzis visaugstāko pakāpi, Herberts un Penkrofs sāka doties lejup uz upi.

Kad viņi nokļuva upes līkumā, pulkstenis varēja būt ap vieniem pēcpusdienā. Straume jau sāka virzīties parastajā gaitā. Bij jāizlieto atplūdi, lai malkas plostu novadītu grī­vas līcī. Penkrofam nenāca ne prātā paļaut plostu bez stūr­maņa straumes varā, tāpat viņš nedomāja pats kāpt tam virsū un vadīt. Bet jūrnieks nekad nav jāmāca, kad runa ir par tauvām un Virvēm; tāpēc Penkrofs no sausām liā­nām uz ātru roku sasēja vairāku asu garu virvi un piesēja to plosta pakaļgalā. Pats viņš virves galu paturēja rokā, kamēr Herberts ar garu koku bīdīja plostu straumē.

Pasākums izdevās, ka labāk nevar vēlēties. Lielā malkas krava, ko jūrnieks, pa krastmalu iedams, saturēja virvē, slīda pa straumi lejup. Krasts te bij ļoti stāvs, tāpēc nebij jābaidās, ka plosts uzsēstos sēklī. Nepilnās divās stundās viņi bij jau grīvas līcī, dažus soļus no «kamīna».

Kad malkas plosts bij izkrauts, Penkrofs vispirms do­māja par to, kā padarīt «kamīnu» piemērotu dzīvei un aiztaisīt spraugas, pa kurām vējš spiedās alās. Ar saslacītu mālu sajauktām smilktīm, akmeņiem un zariem viņš cieši aizmūrēja visus dienvidvējam pakļautos sānu caurumus galvenajā alā un izolēja & zīmes augšējo galu. Pašā augšā atstāja šauru un līkumotu spraugu gaisa vilkšanai un dūmu novadīšanai. Tādā kārtā «kamīns» tika sadalīts trijās vai četras istabās — ja tā var saukt tās tumšās aizgaldas, ar kurām pat meža kustonis nebūtu pilnīgi apmierināts. Taču sauss te bij pietiekoši, arī stāvus piecelties iespē­jams, mazākais, lielajā — vidējā istabā. Grīdas vietu aiz­pildīja smalka smilkšu kārta, un pagaidām, kamēr gadī­sies kas labaks, te varēja iztikt.

Bez apstājas strādādami, Penkrofs un Herberts saru­nājās.

— Var būt, — Herberts teica, — ka mūsu biedri tur atraduši labāku mitekli.

— Tas ir iespējams, — jūrnieks teica, — tomēr tu tikai dari savu! Labāk zīle rokā nekā mednis kokā!

— Ak! — Herberts izsaucās. — Kaut jel viņi atrastu un atvestu šurp Smita kungu! Tad mums atliktu tikai pa­teikties dievam!

— Jā, — Penkrofs nopūtās. — Tas nu gan bij cilvēks!

— Bij, tu saki… — Herberts atsaucās. — Vai tu pa­tiešām domā, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim?

— Dievs lai pasargā! — jūrnieks atsaucās.

Iekārtošanas darbs drīz bij galā, uri Penkrofs apgalvoja,

ka ir pilnīgi apmierināts.

— Tagad mūsu draugi droši var nākt mājās, — viņš teica. — Pajumte viņiem te būs pietiekoši laba.

Atlika tikai iekurt ugunskuru un pagatavot vakariņas. Taisnību sakot, tas bij vienkāršs un viegls uzdevums. Krei­sajā pusē pirmās alas dibenā pie vaļā pamestās spraugas sakrāva plakanus akmeņus. Lai siltums neaizplūstu dū­miem līdzi, telpā bij tikai uzturama vienmērīga tempera­tūra. Malkas krājums tika novietots vienā istabā, jūrnieks sakrāva uz akmens pavarda malkas pagales līdz ar sausām lapām.

Kamēr Penkrofs rīkojās ap malku, Herberts apvaicājās, vai viņam esot sērkociņi.

— Zināms, — jūrnieks atbildēja, — un es teikšu: par laimi, jo bez sērkociņiem vai posa mēs būtu pavisam bez­izejas stāvoklī.

— Mēs tomēr varētu dabūt uguni, — Herberts piebilda, — arī pēc mežoņu paražas, berzēdami vienu pret otru divus sausus koka gabalus.

reportieris apsēdās uz klints bluķa

— Tā? Tad pamēģini, mīļo zēn! Es gribu redzēt, vai tur iznāks kas cits kā tikai tulznas tavās delnās!

— Tomēr tas ir visai vienkāršs līdzeklis, un to lieto visās Klusā okeāna salās.

— Es to nenoliedzu, — Penkrofs atbildēja, — bet man šķiet, ka mežoņi zina sevišķu veidu, kā rīkoties, vai arī šim nolūkam lieto īpašu koku, jo es vairākkārt jau esmu mēģinājis dabūt uguni tādā kārtā, bet nekaš tur neiznāca. Priekšroku es tomēr dodu sērkociņiem! Bet kur tad ir mani sērkociņi?

Penkrofs sāka pa svārku kabatām meklēt sērkociņus, no kuriem viņš kā kaislīgs smēķētājs nekad nešķīrās. Tomēr kārbiņa nebij atrodama. Viņš izmeklēja bikšu kabatas, un viņam par lielu pārsteigumu arī tās bij tukšas.

— Lūk, kur nelaime un vēl vairāk kā nelaime! — viņš teica, Herbertā lūkodamies. — Kārbiņa ir izkritusi no ka­batas, un es to esmu pazaudējis! Bet vai tev, Herbert, nav ne šķiltavu, ne cita kā, ko varētu lietot sērkociņu vietā?

— Nekā, Penkrof!

Penkrofs līdz ar jaunekli izgāja laukā un strauji ber­zēja pieri.

Abi viņi ļoti rūpīgi pārmeklēja upmalas smilktis un klin­tis, bet velti. Kārbiņa bij no vara, un nekādā ziņā to ne­varētu nepamanīt.

— Penkrof, — Herberts apvaicājās, — vai tu kārbiņu neizmeti no balona laiviņas?

— Nē, to es nēesmu darījis, — jūrnieks atbildēja. — Bet, ja tā purina kā mūs pirmīt, tad nav brīnums, ka tik mazs priekšmets var arī izslīdēt. Mana pīpe arī ir pagalam! Sa­sodītā kārba! Kur tā varēja palikt?

— Jūrā ir bēgums,— Herberts teica. — Steigsimies uz to vietu, kur mūs izmeta malā!

Bij maz ticams, ka tur varēs atrast kārbu, ko paisuma viļņi katrā ziņā bij valstījuši, pie tam varbūt aizskalo­juši jūrā, tomēr nebij par ļaunu pārmeklēt krastmalu. Herberts un Penkrofs ātri steidzās uz to vietu, kur vakar vakarā bij izkļuvuši malā, divi simti soļu attālu no «ka­mīna».

Sīki viņi pārmeklēja oļu spraugas un klinšu dobuļus, bet velti. Ja arī kārba izkritusi šajā vietā, viļņi to būs aizne­suši jūrā. Jūrai atkāpjoties arvien tālāk, jūrnieks izlūkoja pēdējo plaisu klintīs, bet neatrada nekā. Šādos apstākļos tas bij smags un šajā acumirklī pavisam neatsverams zaudējums.

Penkrofs nemaz neslēpa savu izmisumu. Piere viņam bij savilkusies dziļās grumbās. Viņš vairāk nesacīja ne vārda. Herberts mēģināja mierināt viņu, ka sērkociņi droši vien jūras ūdenī saslapuši un nepavisam nebūtu lietojami.

— Nebūt ne, mīļo zēn, — jūrnieks atbildēja. — Tie bij cieši aizvāžamā vara kārbiņā. Bet ko mēs tagad iesāksim?

— Gan izdomāsim kaut ko, kā tikt pie uguns, — Her­berts atteica. — Varbūt Smita kungs vai Spilets zinās pa­domu.

— Varbūt, — Penkrofs atbildēja, — bet gaidīdami mēs esam bez uguns, un mūsu draugi atgriezušies atradīs priekšā tikai negaršīgas, nevārītas vakariņas. '

— Bet, — Herberts žirgti iesaucās, — vai tad nevar ga­dīties, ka kādam no viņiem kabatā šķiltavas vai sērko­ciņi?

— Es šaubos, — jūrnieks atteica, galvu kratīdams. — Vispirms, Nebs un Smita kungs nesmēķē, un es baidos, ka Spileta kungs arīdzan būs glābis drīzāk savu piezīmju burtnīcu nekā sērkociņus.