ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Jūrnieks visu laiku uzmanīgi vēroja apvidu un tā dabu. Šajā kreisajā krastā zeme bij līdzena un gandrīz nema­nāmi sliecās augšup pret zemes vidieņu. Vietām tā bij purvaina, dziļumā bij samanāms vesels tīkls pazemes strau­tiņu, kuri pa apakšzemes noteku plūda uz upi. Šur un tur biezoknī pagadījās arī kāda tērce, kurai viegli varēja tikt pāri. Otrais krasts rādījās viļņaināks, un ieleja, pa kuru plūda upe, bij skaidrāk saredzama. Piegāzē pakāpšļiem sa­auguši koki aizslēpa acīm apkārtni. Pa labo pusi arī iešana bij grūtāka, jo pauguri tur mainījās ar stāvām kraujām, bet pār ūdeni noliekušies koki ar stiprām saknēm turējās klintī.

Lieki būtu piebilst, ka šajā mežā, tāpat kā visā nostai­gātajā krastmalā, nebij ne zīmes no cilvēka pēdām. Bet svaigi iemītas pēdas Penkrofs te saskatīja — četrkāju kustoņu sliedi, tikai suga nebij nosakāma. Arī Herberts bij tādā pārliecībā, ka še staigājuši lieli plēsīgi zvēri, ar kuriem varēja iznākt sastapšanās; bet itin nekur cirvis nebij skāris kāda koka stumbru, nekur neredzēja izdzi­suša ugunskura plankumu, neviens cilvēks te nebij pāri gājis; varbūt tas arī bij vislabākais, jo šajās zemēs Klusā okeāna vidū drīzāk jābaidās nekā jāvēlas sastapt cilvēkus.

Herberts ar Penkrofu šad un tad pārmainīja tikai pa vār­dam, jo iešana bij ārkārtīgi grūta; viņi ļoti lēnām virzījās uz priekšu un stundas laikā tikko bij paguvuši noiet jūdzi. Nekāds medījums vēl nebij pagadījies. Tikai daži putni dziedādami laidelējās pa zariem un rādījās stipri uz­traukti, itin kā kad, cilvēkus ieraugot, viņus būtu pārņē­mušas instinktīvas bailes. Kādā purvainā meža vietā Her­berts starp citiem spārnaiņiem sazīmēja putnu ar garu, asu knābi; šis putns anatomiski atgādināja upju dzeni. To­mēr no tā šis te atšķīrās ar savām diezgan cietajām, metā­liski spīdīgajām spalvām.

— Tas laikam ir jakamars, — Herberts teica, mēģinā­dams piekļūt putnam tuvāk.

— Būtu tiešām vērts nogaršot šo jakamaru, — jūrnieks atbildēja, — ja putnam nekas nav pretī, ka viņu uzcep.

Tajā acumirklī jaunekļa veikli sviestais akmens trāpīja putnam pa spārnu; bet sviediens tomēr nebij pietiekoši stiprs, jo jakamars ar savām garajām kājām ātri aizmuka un acumirklī pazuda biezoknī.

— Ak, es neveiklis! — Herberts iesaucās.

— Nē, mīļo zēn! — jūrnieks teica. — Tas bij labi trā­pīts, dažs labs aizsviestu putnam garām. Nebēdājies, iesim tikai tālāk! Gan mēs viņu sastapsim citā reizē.

Pētīšana turpinājās. Jo tālāk, jo mežs kļuva retāks un koki krāšņāki, bet nekur neredzēja ēšanai noderīgu augļu. Penkrofs velti meklēja kādu no tām vērtīgajām palmām, kuras sniedz tik dažādas mājturībā lietojamas vielas un sastopamas līdz pat četrdesmitajai ziemeļu paralēlei, bet dienvidos tikai līdz trīsdesmit piektajai. Še bij vienīgi skuju koku mežs, kurā Herberts uzzīmēja deodarus un duglasus, līdzīgus tiem, kas aug arī Amerikas ziemeļaus­trumu novados, bez tam brīnišķīgas simt piecdesmit pēdu augstas egles.

Pēkšņi vesels bars sīku, skaistu putnu ar garām, plaik- snainām astēm uzspurdza koku lapotnē, kaisīdami vieglas spalvas, kas pārklāja zemi gluži kā dūnu sega. Herberts salasīja dažas spalvas un, tās aplūkojis, teica:

— Tie ir kuruku.

— Pērļvistai vai rubenim es dodu priekšroku, — Pen­krofs sacīja. — Vai šitie ir arī ēdami?

— Ēdami, un turklāt viņu gaļa ir visai garšīga, — Her­berts atbildēja. — Ja nemaldos, viņiem viegli tikt gluži tuvu un vienkārši ar nūju nosist.

Zālē slēpdamies, jūrnieks un jauneklis aizlīda līdz kā­dam kokam, kura zemie zari bij mazo putnu pilni. Kuruku te uzglūnēja lidojošiem kukaiņiem, kurus gūstīja barībai. Viņu spalvainās kājas bij cieši aptvērušas sīkos zarus, kas viņiem noderēja par atbalstu.

Mednieki ātri izslējās stāvus, ar savām nūjām kā izkap­tīm appļaustīdami veselas virknes šo kuruku, kuri nemaz nedomāja bēgt, bet gluži pārsteigti ļāvās nogalināties. Kāds simts jau gulēja zemē, kad pārējie iedomāja laisties pro­jām.

— Jauki! — Penkrofs iesaucās. — Lūk, kur medījums, taisni pa zobam tādiem medniekiem kā mēs! Tos jau ar pliku roku var paņemt!

Jūrnieks samauca kuruku kā cīruļus uz gara, lokana iesma, un izlūku gājiens turpinājās. Bij nomanāms, ka upe izliecas vēl vairāk pret dienvidiem, taču acīm redzami šis izliekums nevarēja būt garš, jo upe tecēja no kalna, iegū- dama savus ūdeņus centrālās virsotnes sniega klātajās no­gāzēs.

Mēs zinām, ka šī gājiena galvenais nolūks bij piegādāt pēc iespējas vairāk medījuma «kamīna» pārtikas krāju­miem. Nevar apgalvot, ka līdz šim šajā ziņā būtu sevišķi laimējies. Tāpēc Penkrofs joprojām turpināja savus mek­lējumus un rūca pikti, kad kāds kustonis, ko. pat nepaguva lāgā saskatīt, aizmuka pa garo zāli. Ja vēl te bijis suns Tops! Bet Tops bij pazudis līdz ar savu kungu un laikam gan kopā ar viņu dabūjis galu.

Ap trijiem pēcpusdienā viņi uzgāja jaunus putnu barus, kuri tur lēkāja pa kokiem, knābādami paegļu un citas smaržīgas ogas. Piepeši mežā atskanēja itin kā trompetes pūtiens. Brēcējs bij kāda sevišķa putnu pasuga, ko Savie­notajās Valstīs sauc par teteriem; tie bij redzami vairā­kiem pāriem, ar brūnām astēm un dažādu nokrāsu spal­vām — no tumšdzeltenas līdz sarkanbrūnai. Penkrofs bij cieši noņēmies sagūstīt kādu no šiem teteriem labas vistas lielumā; to gaļa pēc garšas līdzīga irbju gaļai. Tas tomēr bij grūti iespējams, jo putni nelaidās tuvumā. Pēc vairā­kiem veltīgiem mēģinājumiem, ar kuriem putnus tikai vēl vairāk iebiedēja, jūrnieks teica Herbertam:

— Ja nevaram nosist viņus skrejā, palūkosim notvert ar makšķeri.

— Gluži kā karpas? — atsaucās Herberts, no tāda priekšlikuma stipri pārsteigts.

— Gluži kā karpas, — jūrnieks nopietni atbildēja.

Zālē Penkrofs bij uzgājis kādu pusduci teteru ligzdu, katru ar divām vai trim olām. Viņš uzmanīgi sargājās pie­skarties ligzdām, uz kurām viņu īpašnieki katrā ziņā grie­zīsies atpakaļ. Ap tām viņš bij nodomājis izlikt savas makšķeres — nevis cilpas, bet īstas makšķeres. Abi ar Herbertu viņi aizgāja nostāk, un Penkrofs sāka sagatavot savus zvejas rīkus, rūpīgi kā makšķernieku skolotāja Izaka Valtona [2] cienīgs audzēknis. Herberts ar viegli saprotamu interesi vēroja šo darbu, šaubīdamies tomēr par jebkādiem panākumiem. Makšķeru auklas tika pagatavotas no ļoti ^smalkām liānām, kuras bij piesietas cita citai galā piec­padsmit vai divdesmit pēdu garumā. Aķu vietā Penkrofs auklu galos piesēja lielus pundurakāciju krūma dzelkšņus ar līkiem galiem. Par ēsmu dzelkšņos uzmauca prāvus sarkanus tārpus, kuri te ložņāja pa zemi.

To pabeidzis, Penkrofs, zāli pašķirdams un veikli rīko­damies, apstaigāja teteru ligzdas, auklu galus ar makšķe­rēm novietodams to tuvumā; otrus galus viņš paturēja rokā un līdz ar Herbertu paslēpās aiz kāda resna koka stumbra. Tur abi pacietīgi nogaidīja. Jāsaka tomēr, ka Herberts neko lielu vis necerēja no šā Penkrofa izgudro­juma.

Pagāja laba pusstunda; kā jūrnieks bij paredzējis, vai­rāki teteru pāri jau atgriezās pie savām ligzdām. Lēkāja ap tām, knābāja zemi un laikam nepavisam nenojauda, ka tepat tuvumā ir mednieki, kuri tomēr ar aprēķinu bij pa­slēpušies aizvēja pusē no ligzdām.

Skaidrs, ka Herberts ar lielu ziņkāri gaidīja, kas te iznāks. Viņš pat elpu aizturēja, kamēr Penkrofs ar izvalbī­tām acīm, vaļēju muti un izstieptām lūpām arī lūkoja dva­šot pēc iespējas klusāk un šķita jau iedomā baudām ga­balu tetera cepeša.