ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet, kad meklētāji bij izgājuši no klints sienas aizsarga klajumā, vētra viņiem uzbruka ar jaunu negantu sparu. Salīkuši, griezdami muguras pret vēju, viņi ātri sekoja Topam, kurš traucās uz priekšu stingri noteiktā virzienā. Viņi gāja pret ziemeļiem; labajā pusē, dobji šļakstīdamies, slaistījās robainie viļņu vāli, bet kreisajā pletās tumsā tīts nepārredzams sauszemes apvidus. Tomēr bij manāms, ka apvidus samēra līdzens, jo vējš, kas traucās pāri galvām, negriezās virpuļos kā iepriekš, kad bij atdūries granīta sienā.

Ap četriem rītā viņi bij jau nogājuši kādas piecas jū­dzes. Migla pacēlās mazliet augstāk un neslīga vairs tik cieši pār zemi Gaisa miklums vairs nebij tik skaidri ma­nāms, pūta spēcīgs, sausāks un aukstāks vējš. Plānā ap­ģērbā Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets stipri sala, bet neviens žēlabu vārds nenāca viņiem pār lūpām. Viņi bij noņēmušies sekol Topam tik tālu, cik tālu saprātīgais kustonis viņu:; vedis.

Ap pieciem saka ausi gaisma. Vispirms zenītā, kur bij mazāk samācies, mākoņu spraugās atsvīda pelēksnējas strēlas, bet drīz per tam starp jūras līmeni un debess melno joslu atspīda apvārām spilgta svītra. Viļņu krēpjainās ga­lotnes sāka laistīties sārtēnas, putu grīstes no jauna bal- snīja. Kreisajā pusē nespodriem apveidiem pamazām iz­nira krasta kraujas pelēksnējā masa pret melno fonu.

Sešos no rīta bij pilnīgi gaišs. Mākoņi ātrā skrejā vēlās ļoti augstu gaisā. Jūrnieks ar saviem biedriem atradās ap­tuveni sešas jūdzes tālu no «kamīna». Viņi gāja pa lēzenu krastu, kura apmalas klintis tikai vietumis vēl slējās laukā no paisumā uzplūdušās jūras. Kreisajā pusē pletās viet­vietām sīkiem krūmājiem apaudzis smilkšains kāpu kla­jums. Diezgan vienmuļo krastmalu pret okeāna vējiem aiz­sargāja robainu pazemu pauguru grēda. Šur un tur augšup slējās līki koki, zarus uz dienvidrietumu pusi izstiepuši. Vēl tālāk pret dienvidrietumiem pamalē zilgoja meža loks.

Šajā acumirklī Tops sāka izrādīt lielu satraukumu. Pa­skrēja uz priekšu, metās atkal atpakaļ pie jūrnieka un itin kā aicināja viņu steigties ātrāk. No krasta novērsies, brīnišķa instinkta vadīts, suns traucās augšup kāpās.

Gājēji viņam sekoja. Apvidus likās pilnīgi tuksnesīgs. Neviena dzīva radība nekur nebij manāma.

Platā kāpu josla bij pauguriem un pat paaugstiem uzkal­niem dīvaini izrobota, itin kā līdzīga kādai miniatūrai smilkšainai Šveicei, kurā tikai sevišķi attīstīts instinkts va­rēja sazīmēt īsto virzienu.

No krasta nogriezies, reportieris ar saviem biedriem pēc piecām minūtēm atradās pie alas veida iedobuma aug­stā kāpā. Tad Tops apstājās un skaļi ierējās. Spilets, Her­berts un Penkrofs devās alā iekšā.

Tur viņi ieraudzīja Nebu ceļos nometušos pie zāļu pa­klāja, uz kura bij izstiepies kāda cilvēka augums…

Tas bij inženieris Sairess Smits.

Nebs nepakustējās. Penkrofs pateica viņam vienu vārdu: — Dzīvs?

Nebs neatbildēja. Ģedeons Spilets un Penkrofs nobāla. Herberts saņemtām rokām stāvēja nekustēdamies. Bet no­protams bij, ka, izmisumā nogrimis, nēģeris neredzēja sa­vus biedrus un nebij dzirdējis jūrnieka saucienu.

Reportieris nometās pie inženiera nekustīgā auguma, atpogāja drēbes un piespieda ausi gulētājam pie krūtīm.

Pagāja minūte — nē, vesela mūžība! — kamēr viņš lū­koja saklausīt kaut to klusāko sirdspukstu.

Nebs bij pa pusei pagriezies un skatījās, nekā neredzē­dams. Nekad izmisums nebij tā pārvērtis cilvēka seju. Noguruma mocītu un sāpju salauztu, Nebu nemaz vairs nevarēja pazīt. Viņš domāja, ka viņa kungs pagalam.

Ilgi un uzmanīgi vērojis, Ģedeons Spilets piecēlās.

— Viņš ir dzīvs! — reportieris teica.

Penkrofs savukārt nometās ceļos pie Sairesa Smita; arī viņš saklausīja vājus sirdspukstus un tikko uztveramu čukstu no inženiera lūpām.

Reportiera rīkots, Herberts metās laukā meklēt ūdeni. Simts soļu atstatumā viņš atrada strautu ar dzidru, vakar- nakts lietū stipri uzplūdušu, smilkšu filtrā atskaidrotu ūdeni. Bet nebij kur to iesmelt, pat neviena gliemežvāka neredzēja šajās kāpās. Jauneklis varēja saslapināt tikai savu mutautiņu un tad ar to skriešus devās atpakaļ alā.

Par laimi, Ģedeonam Spiletam pietika arī šī samērcētā mutauta, jo viņš gribēja tikai apslacīt inženiera lūpas. Sī­kajām vēsā ūdens lāsēm bij necerēts panākums. Nopūta izlauzās Sairesam Smitam pār lūpām, likās pat, ka-viņš mēģina izrunāt kādu vārdu.

— Mēs viņu izglābsim! — reportieris izsaucās.

No šiem vārdiem Nebam atkal pamodās cerība. Viņš izģērba savu kungu, lai pārliecinātos, vai inženierim miesā nav kādi ievainojumi. Pārsteidzoši, ka ne Sairesa Smita galvā, ne rumpī, ne pārējos locekļos nebij manāms ne ievainojums, ne skramba, jo viļņi taču Sairesa Smita augumu bij mētājuši pa klinšu spraugām. Pat rokas bij pil­nīgi veselas, un grūti saprotams, kā tām nebij palikušas zīmes no pūlēm, kādas acīm redzami neizbēgamas, lai no­kļūtu pāri klinšu sēklim.

Tas viss noskaidrosies vēlāk. Atspirdzis tik tālu, ka va­rēs runāt, Sairess Smits pats izstāstīs visu. Acumirklī gal­venais uzdevums — dabūt viņu pie samaņas, un tāpēc bij jāmasē viņa sastingušie locekļi. Tas tad arī tika darīts ar Penkrofa kamzoļa palīdzību. Šīs straujās masāžas sasildīts, inženieris sāka mazliet kustināt rokas, un elpa kļuva vien­mērīgāka. Viņš bij pamiris aiz pārliecīga paguruma un bez reportiera un pārējo biedru palīdzības droši vien vairs neuzmostos.

— Jūs laikam turējāt savu kungu par mirušu? — jūr­nieks vaicāja Nebam.

— Jā, par mirušu! — Nebs atsaucās. — Un, ja Tops ne­aizsteigtos jums pakaļ, ja jūs neatnāktu palīgā, es būtu apracis kungu un pats nobeidzies turpat pie viņa kapa!

Tagad bij redzams, no kā atkarīga Sairesa Smita dzī­vība!

Nebs pārstāstīja, kā tas viss noticis. Vakarrīt ar gaismu izgājis no «kamīna», viņš devies pret ziemeļaustrumiem un sasniedzis to apvidu krastmalā, kur jau agrāk bijis.

Viņš atzinās, ka bez. kādām cerībām tur pa krasta klin­tīm un smilktīm meklējis kaut to vismazāko zīmi vai norā­dījumu. Galvenā kārtā izpētījis krasta joslu, līdz kurai ne­sniedzās jūras ūdeņi, jo zemāk paisums un bēgums bij iznīcinājuši katru pēdu. Nebs vairs nebij cerējis atrast savu kungu dzīvu. Tikai līķi viņš vēl meklējis, lai to ap­glabātu paša rokām.

Ilgu laiku Nebs tā meklējis. Visas viņa pūles bijušas veltas. Nekur nebijis manāms, ka šo krastmalu kāds cil­vēks jau būtu minis. Pilnīgi neskarti likušies gliemežvāku slāņi augšpus paisuma apskalotās jūrmalas joslas. Neviens samīts gliemezis nebijis ieraugāms. Divi trīs simti jardu [3] platā strēlā nevienas jaunas, ne vecas vietas, kur kāds jebkad būtu izcēlies malā.

Tomēr Nebs gājis vien augšup pa krastu vēl dažas jū­dzes. Iespējams, ka jūras straumes mirušo ķermeni aizne­sušas kur tālāk. Ja līķis peld netālu no krasta sēkļa, viļņi to agrāk vai vēlāk izskalo malā. Nebs to zinājis un gri­bējis redzēt savu kungu vēl pēdējo reizi.