ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Par laimi, klinšu bluķi, kas izveidoja «kamīnu», izrādī­jās pietiekoši stipri. Tomēr daži milzīgie, šķautnainie gra­nīta bluķi, kam trūka stingrāka balsta, drebēja savos pa­matos. Penkrofs par to pārliecinājās, piespiezdams roku pie klints sienas un manīdams, ka arī tā trīsēja. Tomēr viņš nāca pie pareiza secinājuma, ka nekādas briesmas nedraud un ka viņa ierīkotais mājoklis nesabruks. Taču viņš dzir­dēja, ka viesuļa atplēstās akmens šķautnes no klinšu vir­sotnēm dārdēdamas drāzās lejup uz jūrmalu. Dažas no tām novēlās pat līdz «kamīna» virsējai daļai vai, taisni lejup mestas, aizripoja blākšēdamas. Divas reizes jūrnieks pie­cēlās un salīcis aizlīda līdz alas izejai palūkoties laukā. Bet, pārliecinājies, ka šie samērā nelielie nobrukumi nav bīstami, viņš atkal atlaidās savā vietā pie ugunskura, kur ogles klusu sprēgāja zem pelniem.

Par spīti vētras trakošanai, auriem un klinšu dār­doņai, Herberts gulēja cietā miegā. Arī visādus negaisus pārdzīvojušo Penkrofu miegs beigu beigās pievārēja. Ti­kai Spilets savā nemierā nevarēja aizmigt. Viņš pārmeta sev, ka nebij piebiedrojies Nebam. Mēs jau zinām, ka tas vēl nebij atmetis visas cerības. Arī viņam pašam bij tāda pati nojausma kā Herbertam. Visas viņa domas kavējās pie Neba. Kāpēc tas vēl negriezās atpakaļ? Nemierīgi viņš grozījās uz sava smilkšu paklāja, nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību dabas elementu trakošanai ārā. Lāgiem viņa acis aiz noguruma aizvērās, bet no kādas spējas iedomas gandrīz tūliņ atkal vērās vaļā.

Laiks ritēja joprojām. Varēja būt ap diviem pēc pus­nakts, kad Penkrofs, spēcīgi purināts, pamodās no dziļā miega.

— Kas ir? — viņš iesaucās atmozdamies, pēc jūrnieku paraduma tūliņ visu skaidri-apjauzdams.

Reportieris noliecās pār viņu un teica: ' — Paklausieties, Penkrof, paklausieties!

Jūrnieks vērīgi klausījās, bet nesadzirdēja nekādu sve­šādu troksni vētras auros.

— Tas ir tikai vējš, — viņš teica.

— Nē, — Spilets atbildēja, atkal uzmanīgi klausīdamies. — Man šķiet, ka es dzirdu…

— Ko?

— Suņa riešanu!

— Suņa! — Penkrofs iekliedzās un uzlēca kājās.

— Jā … riešanu …

— Nevar būt! — jūrnieks atsaucās. — Kā vispār tādā vējā varētu …

— Pagaidiet! … Klausieties!… — reportieris viņu pār­trauca. •

Penkrofs klausījās uzmanīgāk. Un patiešām — kādā pierimas acumirklī arī viņš domājās sadzirdis tālumā suņa rejas.

— Nu, — reportieris vaicāja, spiezdams jūrnieka roku.

— Jā … jā! … — Penkrofs atsaucās.

— Tas ir Tops! Tas ir Tops! … — tikko pamodies, iekliedzās Herberts. Visi trīs viņi metās uz «kamīna» izeju.

Viņiem bij jāsaņem visi spēki, lai izkļūtu laukā. Vējš dzina viņus atpakaļ. Beidzot viņiem izdevās, bet tad bij jāatbalstās pret klinti, lai noturētos kājās. Ne vārda ne­spēdami izrunāt, viņi skatījās tumsā.

Visapkārt bij melna nakts. Jūra, debess un zeme bij saplūdusi vienā biezā tumsas blīvā. Likās, ka vissīkākais gaismas stariņš nav manāms gaisā.

Labu brīdi reportieris ar saviem biedriem palika tur kā vētras satriekti, lietus mērcēti un smilkšu viesuļa aklināti. Bet tad atkal kādā klusākā aprimas acumirklī viņi vēl­reiz izdzirda suni kaut kur tālumā rejam.

Tikai Tops te varēja riet! Bet vai viņš bij viens pats jeb vai kāds nāca viņam līdzi? Drīzāk domājams, ka viens pats, jo, ja tur būtu Nebs, tas nāktu tieši šurp uz «kamīnu».

Cilvēka balss te nebij sadzirdama, tāpēc jūrnieks pa­spieda reportiera roku par zīmi uzgaidīt un ātri iestei­dzās alā.

Pēc acumirkļa viņš atkal iznāca laukā ar aizdedzinātu žagaru sauju rokā; skaļi svilpdams, viņš vēcināja to gaisā.

Šai, domājams, sengaidītai zīmei riešana atsaucās tuvāk, un pēc acumirkļa kāds suns metās pa ieeju «kamīnā». Pen­krofs, Herberts un Ģedeons Spilets traucās tam pakaļ.

Oglēm uzmeta klēpi malkas. Spoža liesma tūliņ apgais­moja alu.

— Tas ir Tops! — Herberts iekliedzās.

Patiešām tas bij Tops, lielisks anglo-normandiešu sugas krustojums; no saviem senčiem tas bij guvis žiglas kājas

un smalku ožas spēju — divas labākās medību suņa īpa­šības.

Tas bij inženiera Sairesa Smita suns.

Viņš bij viens pats! Ne viņa kungs, ne Nebs nenāca viņam līdzi!

Bet kā gan instinkts viņu bij atvadījis še uz «kamīnu», kuru suns nemaz nezināja? Tas nekādi nebij izprotams, se­višķi šajā melnajā naktī un briesmīgajā vētrā. Vēl neizprotamāk, ka viņš nebij ne nomocījies, ne ar dubļiem vai smilkti notraipīts! …

Herberts bij nometies zemē un spieda viņa galvu pie savām krūtīm. Suns ļāvās un glauda kaklu pie jaunekļa rokām.

—: Ja atradies suns, — reportieris sprieda, — tad atra­dīsim arī viņa kungu.

— Lai dievs dod — Herberts atsaucās. — Iesim! Tops mūs vedīs!

Penkrofs uz to neteica ne vārda. Topa ierašanās vien jau it kā apgāza viņa apgalvojumus.

— Uz priekšu! — jūrnieks iesaucās.

Rūpīgi viņš aprausa ogles ugunskurā. Arī pāra pagaļu malkas viņš pielika klāt zem pelniem, lai uguns neizdzistu, kamēr viņi nāks atpakaļ. Tad viņš paķēra līdzi vakariņu paliekas un kopā ar reportieri un zēnu sekoja sunim, kurš, it kā ceļu rādīdams, paklusu riedams, skrēja pa priekšu.

Vētra likās sasniegusi visaugstāko pakāpi. Augošais mē­ness, kas šajā laikā atradās vienā meridiānā ar sauli, ne uz acumirkli neparādījās mākoņu "spraugā. Taisnu ceļu iet bij visai grūti. Prātīgākais — paļauties Topa instinktam. Tā viņi arī darīja. Reportieris un jauneklis uz pēdām se­koja sunim, jūrnieks noslēdza gājienu. Ne vārda viņi te nevarēja pārmainīt savā starpā. Lietus gāze nebij pārāk stipra, jo vējš sakūla to putekļos, turpretim vētra bij šaus­mīga.

Tomēr kāds apstāklis bij jūrnieka un viņa biedru laba. Vējš pūta no dienvidaustrumiem, tātad tieši viņiem no mugurpuses. Smilkšu virpuļi nevērpās viņiem sejā, tāpēc viņi nebij spiesti novērsties un puslīdz netraucēti varēja turpināt savu ceļu. Viņiem vajadzēja iet pat ātrāk, nekā paši to vēlējās, lai vējš viņus nenotriektu zemē; pie tam vēl augoša cerība pavairoja viņu spēkus, jo šoreiz"viņi ne­gāja pa krastmalu neziņā un uz labu laimi. Viņi nešaubī­jās, ka Nebs atradis savu kungu un sūtījis pēc viņiem uzticamo suni. Bet jautājums — vai inženieris vēl dzīvs, vai Nebs neaicināja savus biedrus tikai tādēļ, lai apgla­bātu nelaimīgā Sairesa Smita līķi?

Tikuši apkarl stāvajam augstumam, Herberts, reportie­ris un Penkrofs apstājās atvilkt elpu. Klints nokare viņus aizsargāja prel vēju, viņi tur atpūtās labu brīdi pēc vairāk nekā ceturtdaļstundas gājiena, kas drīzāk bij līdzīgs skrē­jienam.

Te* viņi jau varēja dzirdēt cits citu un sarunāties. Kad Herberts minēja Sairesa Smita vārdu, Tops sāka saraustīti riet, itin kā gribēdams pateikt, ka viņa kungs vēl dzīvs.

— Viņš ir izglābies? — Herberts vaicāja. — Izglābies — vai nav taisnība, Top?

Un suns par atbildi ierējās atkal.

Tad viņi gāja tālāk. Bij apmēram pustrīs no rīta. Atkal sākās paisums, vētras trenktie līču loču viļņi grasījās visai augstu traukties krastā. Milzīgi vāli šļāca pret klinšu krau­jām un droši vien jau vēlās pāri tumsā neredzamajai sa­liņai. Augstais valnis vairs neaizsargāja krastmalu, kas bij padota viļņu bangām.