ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

ŽILS VERNS

KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

.

1864. gada 26. jūlijā, spirgtam ziemeļaustrumu vējam pūšot, Ziemeļu kanāla viļņus ar pilnu tvaiku šķēla stalta jahta. Tās bezānmastā plīvoja Anglijas karogs, bet grotmastu greznoja gaiši zils vimpelis, uz kura zem hercoga kroņa bija zeltā izšūti iniciāļi «E. G.». Šīs jahtas nosaukums bija «Dunkans». Tā piederēja lordam Glenervenam, vienam no sešpadsmit skotu pēriem augšnamā un visā Apvienotajā Karalistē slavenā Temzas jahtkluba goda biedram.

Lords Edvards Glenervens brauca kopā ar savu jauno sievu lēdiju Helēnu un vienu no saviem brālēniem — majoru Maknebu.

Nesen uzbūvētais «Dunkans» bija devies dažu jūdžu izmēģinājuma- >raucienā ārpus Klaidas līča un patlaban atradās atceļā uz Glazgovu. Pie ipvāršņa jau iznira Aranas sala, kad sardzes matrozis signalizēja, ka jah- as ķīļūdenī peld kāda milzīga zivs. Kapteinis Džons Mengls tūdaļ pazi- īoja par to lordam Edvardam. Uzkāpis kopā ar majoru Maknebu uz klāja,, ords pajautāja kapteinim, kas, pēc viņa domām, šis nezvērs varētu būt..

— Manuprāt, jūsu augstība, tā ir liela haizivs, — Džons Mengls at- )ildēja.

— Haizivs šais ūdeņos?! — Glenervens šaubīdamies iesaucās.

— Tas nav nekas neparasts, — kapteinis turpināja, — šās sugas hai­zivis sastopamas visās jūrās un visos platuma grādos. Tā ir āmurzivs. Ja lemaldos, mums ir darīšana ar vienu no šiem nelietīgajiem radījumiem. Ja jūsu augstība būtu ar mieru un lēdijai Glenervenai šī neparastā zveja sagādātu prieku, mēs tūdaļ uzzinātu, kas īsti par zivi tā ir.

— Kādas ir jūsu domas, Makneb? — lords Glenervens pievērsās ma­oram. — Vai ir vērts ielaisties šai dēkā?

' — Jau iepriekš esmu ar jums vienis prātis, — majors mierīgi atbildēja..

— Starp citu, — Džons Mengls piemetināja, — šīs plēsoņas jāiznīcina 3ez kādas saudzības. Izmantosim gadījumu, un, ja vien jūsu augstībai lab­patiksies, mēs ne tikai redzēsim aizraujošu skatu, bet reizē izdarīsim arī abu darbu.

— Lai notiek, Džon, — lords Glenervens noteica.

Pēc tam viņš lika brīdināt lēdiju Helēnu, kas atsteidzās uz klāja, gau­sām saintriģēta par neparasto zveju.

Jūra bija lieliska. Ūdenī varēja labi saskatīt haizivs straujās un apbrī- lojami spēcīgās kustības, kad tā traucās uz priekšu, brīžam ienirdama, Drižam iznirdama virspusē. Džons Mengls deva rīkojumu. Matroži pārmeta Dār labā borta reliņiem stipru tauvu, kuras galā bija āķis ar pamatīgu speķa gabalu. Rijīgā haizivs, lai gan atradās piecdesmit jardu attālumā, tūdaļ sajuta ēsmu. Viņa strauji tuvojās jahtai. Varēja redzēt, kā viņas peldspuras, pelēkas galos un melnas pie pamatnes, ar negantu spēku kūla viļņus, kamēr astes piedēklis palīdzēja ieturēt nevainojami taisnu līniju. Haizivij tuvojoties, aizvien skaidrāk varēja redzēt viņas .lielās, izvalbītās, alkatībā gailošās acis, bet, kad zivs pagriezās uz sāniem, plaši atplestajā rīklē paspīdēja četras zobu rindas. Galva tai bija plata, līdzīga kātā iestip­rinātam āmuram. Džons Mengls nebija maldījies: tā bija visrijīgākā hai­zivju dzimtas pārstāve — āmurzivs.

«Dunkana» pasažieri un komanda saspringti sekoja haizivs rīcībai. Drīz vien plēsoņa sasniedza ēsmu. Tad viņa apsviedās uz muguras, lai varētu to labāk sakampt, un milzīgais speķa gabals nozuda platajā rīklē. Nākamajā mirklī, spēcīgi noraustīdama tauvu, haizivs pati «piecirtās», un matroži sāka vilkt nezvēru ar vinču, kas bija piestiprināta pie lielās rājas.

Juzdama, ka tiek celta laukā no ierastās stihijas, haizivs nežēlīgi raustījās, taču drīz vien viņu savaldīja. Matroži uzmeta haizivs astei nāves cilpu, paralizēdami tās kustības. Vēl pēc brīža plēsoņa tika pacelta virs borta reliņiem un nomesta uz jahtas klāja. Viens no matrožiem, piesardzīgi piegājis nezvēram klāt, ar varenu cirvja vēzienu nocirta draudīgo asti.

Neparastā zveja nu bija galā, un plēsoņa vairs nevienu neapdraudēja, rnieku atriebības jūtas bija apmierinātas, taču par viņu ziņkāri to ne­rēja teikt. Parasti uz visiem kuģiem mēdz rūpīgi pārmeklēt noķerto hai- rju kuņģus. Pazīdami šīs zivs pasakaino rijību, matroži gaida no šādas skates kādu pārsteigumu, un viņu cerības ne vienmēr ir veltīgas. Lēdija Glenervena nevēlējās noraudzīties šai pretīgajā «apskatē» un griezās kajītē. Haizivs vēl elsoja. Viņa bija desmit pēdas gara un svēra ri par seši simti mārciņām. Sāds garums un svars nav nekas neparasts, lut arī āmurzivs nepieder pie lielāko haizivju sugām, tā tomēr ir viena visbīstamākajām.

— Ko?! — Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

Drīz vien milzīgā zivs bez liekas prātošanas tika uzšķērsta ar cirvja tieniem. Āķis bija nonācis līdz pat pilnīgi tukšajam kuņģim. Plēsoņa īmredzot bija ilgi gavējusi, un pieviltie matroži jau dzīrās izmest to )akaļ jūrā, kad kapteiņa palīga uzmanību piesaistīja kāds ieapaļš, zivs :šās iestrēdzis priekšmets.

— Ē! Kas tad tas?! — viņš iesaucās.

— Droši vien kāds klintsgabals, ko badīkla iekampusi balastam, — linējās viens matrozis.

— Nieki! — atsaucās otrs. — Tā uz galvošanu ir lielgabala lode, kuru neradījums dabūjis vēderā un nav vēl paguvis sagremot.

— Labāk būtu klusējuši! — sarunā iejaucās kapteiņa palīgs Toms tins. — Vai neredzat, ka šis kustonis bijis nelabojams plencis un, lai etu zudumā ne lāsītes, izlacis ne vien visu vīnu, bet ierijis piedevām pudeli?

— Ko?! — lords Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

— Nudien īsta pudele! — apliecināja kapteiņa palīgs. — Taču skaidri izams, ka tā nav nākusi no pagraba.

— Tādā gadījumā, Tom, — lords Edvards sacīja, — izņemiet to uz- nīgi laukā. Jūrā iemestās pudelēs bieži vien atrodas svarīgi dokumenti.

— Jūs tā domājat? — majors Maknebs ievaicājās.

— Es domāju tikai to, ka tas varētu tā būt.

— Es nemaz nestrīdos ar [1] jums, — majors atbildēja. — Ļoti iespējams, šī pudele glabā kādu noslēpumu.

— Tūlīt mēs to uzzināsim, — Glenervens sacīja. — Kā veicas, Tom?

— Te tā ir, — kapteiņa palīgs atbildēja, rādīdams nenoteiktas formas ekšmetu, kuru ar pūlēm bija izvilcis no haizivs vēdera.

— Labi, — Glenervens noteica. — Lieciet šo netīro pikuci nomazgāt un pēc tam ienesiet kajītē.

Glenervens uzmanīgi izņēma laukā dokumentus.

Toms izpildīja pavēli, un tik neparastos apstākļos atrastā pudele drīz vien atradās kopkajītē uz galda, ap kuru sasēdās lords Glenervens, ma­jors Maknebs, kapteinis Džons Mengls un lēdija Helēna — jo sievietes, kā stāsta, allaž esot mazliet ziņkārīgas.

Jūrā ikviens notikums iegūst īpašu nozīmību. Brīdi valdīja klusums. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti trauslajam traukam. Ko tas slēpa sevī: nelaimes vēsti par kuģa bojā eju vai tikai nesvarīgu zīmīti, kuru garlaicības mākts kuģinieks uzticējis viļņu rotaļai?

Galu galā tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, un Glenervens stājās pie pudeles izpētes, centīgi ievērodams šādos gadījumos nepieciešamo piesar­dzību. Šai brīdī viņš atgādināja krimināllietu izmeklētāju, kas iedziļinās smaga nozieguma apstākļos. Glenervens, darīja pareizi, tā rīkodamies, jo •bieži vien šķietami nenozīmīgs sīkums paver ceļu svarīgam atklājumam.

Vispirms pudele tika izpētīta no ārpuses. Pudelei bija pagarš, izturīgs kakls, uz kura vēl bija saglabājies sarūsējis stieples gabals. Biezais stikls, kas varēja izturēt vairāku atmosfēru spiedienu, nepārprotami liecināja, ka pudele nākusi no Šampaņas. Ar šādām pudelēm Epernejas vīnkopji pārsit krēslu atzveltnes, un stikls pat neieplaisā. Nav šaubu, ka arī šī pudele varējusi izturēt tāla ceļa pārbaudījumus.