ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

jas jūras salām. Kā lai attēlo lēdijas Helēnas prieku, kad vīrs nodeva «Dunkanu» viņas rīcībā! Patiesi, vai var būt lielāka laime kā traukties kopā ar mīļoto pretī brīnišķīgajai grieķu zemei un redzēt uzlecam medus mēnesi pār krāšņajiem orienta krastiem!

Un nu lords Glenervens aizbraucis uz Londonu. Tā kā turp viņu bija aizvedušas rūpes par nelaimīgajiem kuģiniekiem, pēkšņā šķiršanās lēdiju Helēnu neskumdināja, viņa tikai nepacietīgi gaidīja vīru mājās. Nāka­majā dienā pienākusī telegramma solīja drīzu atgriešanos, turpretī vakarā saņemtajā vēstulē lords Glenervens lūdza paciesties, jo radušies nepare­dzēti sarežģījumi. Aiznākamajā dienā pienāca jauna vēstule, kurā lords Glenervens vairs neslēpa savu neapmierinātību ar admiralitāti.

Tai dienā lēdija Helēna jau sāka uztraukties. Vakarā, kad viņa viena pati sēdēja savā istabā, ienāca pils pārvaldnieks misters Helberts un jautāja, vai lēdija nepieņemšot kādu jaunu meiteni un puisēnu, kuri vēlo­ties runāt ar lordu Glenervenu.

— Vai tie ir mūsu ļaudis? — lēdija Helēna pavaicāja.

— Nē, kundze, — pārvaldnieks atbildēja, — es viņus nepazīstu. Viņi atbraukuši ar vilcienu līdz Balokai, bet no turienes nākuši uz Lasu kājām.

— Aiciniet viņus šurp, Helbert, — lēdija Glenervena sacīja.

Pārvaldnieks izgāja. Pēc brīža lēdijas Helēnas istabā ienāca jauna

meitene un puisēns. Kā redzams, māsa un brālis. Tik līdzīgi viens otram, ka tas neradīja nekādas šaubas. Meitenei bija gadu sešpadsmit. Viņas glītā, mazliet nogurusī sejiņa, acis, kas laikam bija lējušas daudz asaru, padevīgā un tomēr drosmīgā sejas izteiksme, nabadzīgais, bet tīrais ap­ģērbs — tas viss modināja simpātijas. Viņa turēja pie rokas gadus divpa­dsmit vecu apņēmīga izskata zēnu, kas, liekas, uzskatīja sevi par māsas aizstāvi. Nudien, ikvienam, kas izrādītu meitenei kaut mazāko necieņu, būtu darīšana ar šo brašuli.

Lēdijas Helēnas priekšā māsa mazliet samulsa. Taču lēdija pasteidzās viņu uzrunāt pirmā.

— Jūs vēlējāties mani sastapt? — viņa vaicāja un iedrošinādama pa­skatījās uz meiteni.

— Nevis jūs, — zēns pārliecināti attrauca, — bet lordu Glenervenu.

— Piedodiet, kundze, — māsa sacīja, uzmezdama brālim nosodošu skatienu.

— Lords Glenervens nav mājās, — lēdija Helēna paskaidroja, — bet cs esmu viņa sieva un ja varētu viņu aizstāt…

— Jūs esat lēdija Glenervena? — meitene jautāja.

— Jā, mis.

— Tātad jūsu vīrs lords Glenervens no Malkolmas pils ievietojis laik­rakstā «Times» sludinājumu sakarā ar «Britānijas» katastrofu?

— Jā, jā! — lēdija Helēna laipni atsaucās. — Un kas jūs esat? …

— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

— Mis Granta! Mis Granta! — lēdija Helēna iesaucās, apkampdama meiteni un skūpstīdama brašā puisēna apaļos vaigus.

— Kundze, — meitene atsāka, — kas jums zināms par manu tēvu? Vai viņš ir dzīvs? Vai mēs viņu kādreiz redzēsim? Runājiet, es jūs ļoti lūdzu!

— Mīļais bērns, — lēdija Helēna sacīja, — lai dievs mani pasargā no vieglprātīgas atbildes, es negribu modināt maldīgas cerības …

— Runājiet, kundze, runājiet! Es protu panest bēdas un esmu sagata­vojusies uz visu.

— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — cerības ir ļoti niecīgas, taču iespējams, ka ar dieva palīgu kādā jaukā dienā jūs atkal ieraudzīsit savu tēvu.

— Ak dievs! Ak dievs! — mis Granta iesaucās, nejaudādama vairs apvaldīt asaras, bet Roberts tikmēr pārklāja ar skūpstiem lēdijas Glener- venas rokas.

Kad pirmais skumjā prieka uzplūds bija pāri, jaunā meitene uzdeva neskaitāmus jautājumus. Lēdija Helēna viņai pastāstīja par atrasto doku­mentu, par to, ka «Britānija» cietusi katastrofu pie Patagonijas krastiem, ka kapteinis un divi matroži, kas palikuši dzīvi, acīmredzot sasnieguši kontinentu un, beidzot, ka viņi uzticējuši kaprīzajiem okeāna viļņiem trijās valodās uzrakstītu dokumentu, kurā lūguši visai pasaulei palīdzību.

Šā stāsta laikā Roberta Granta skatiens palika kā kaltin piekalts pie lēdijas Helēnas, itin kā no viņas lūpu kustībām būtu atkarīga visa viņa dzīve. Zēna fantāzija uzbūra šaušalīgas tēva ciešanu ainas. Viņš redzēja tēvu uz «Britānijas» klāja, viņš sekoja tam bangainā jūrā, kopā ar tēvu ķērās pie krasta klintīm un, smagi elsodams, rāpās pa viļņu apskalotām liedaga smiltīm. Vairākkārt pār zēna lūpām izlauzās sāpjpilni vārdi.

— Ak, mans tēvs, mans nabaga tēvs! — viņš sauca, piekļaudamies māsai.

Mis Granta turpretim, rokas sažņaugusi, klausījās un nebilda ne vārda. Tikai kad stāsts bija galā, viņa iesaucās:

— Bet dokuments — kur ir šis dokuments, kundze!?

— Man tā vairs nav, mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja.

— Jums tā vairs nav?

— Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Lon­donu, taču es atstāstīju jums tā saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums

— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdu paliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …

— Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.

— Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik spa­rīgu apņēmību. — Kā redzat, mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.

— Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.

— Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīs­tinot admiralitātes ierēdņus ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib pa­nākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.

— Vai tas var būt, kundze?! — meitene iesaucās. — Vai tiešām to visu jūs esat darījuši mūsu labā?

— Jā, dārgā mis, un kuru katru mirkli es gaidu atgriežamies lordu Glenervenu.

— Kundze, — jaunā meitene sacīja dziļā pateicībā un patiesā aiz­grābtībā, — lai debesis svētī lordu Glenervenu un jūs!

— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — mēs neesam pelnījuši nekādu pateicību! Ikviens mūsu vietā būtu rīkojies gluži tāpat. Lai tikai piepildītos mūsu kopējās cerības! Līdz lorda Glenervena pārbraukšanai jūs paliksit pilī…

— Kundze, — jaunā meitene sacīja, — es negribētu ļaunprātīgi iz­mantot laipnību, kādu jūs parādāt svešiem cilvēkiem.

— Svešiem! Nē, mīļais bērns, nedz jūs, nedz jūsu brālis šai namā ne­esat svešinieki, un es gribu, lai lords Glenervens, atgriezies mājās, izstās­tītu kapteiņa Granta bērniem, kas tiks darīts, lai glābtu viņu tēvu.

Tik sirsnīgu piedāvājumu nebija iespējams atraidīt. Un mis Granta ar brāli palika Malkolmas pilī, lai sagaidītu atgriežamies lordu Glenervenu..

Sarunā ar kapteiņa Granta bērniem lēdija Helēna nebilda ne vārda par lorda Glenervena vēstulē izteiktajām bažām, ka admiralitātes ierēdņi varētu viņa lūgumu neievērot. Tāpat viņa noklusēja to, ka kapteini Grantu droši vien sagūstījuši Dienvidamerikas indiāņi. Kālab apbēdināt nabaga bērnus un apslāpēt nupat modušās cerības! Tas itin neko nemainītu! To< lēdija Helēna paturēja pie sevis un, atbildējusi uz visiem mis Grantas jautājumiem, savukārt iztaujāja jauno meiteni, kura, šķiet, bija sava brāļa vienīgā aizgādniece.