ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

ŽILS VERNS

ŽANGADA

MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.

Cilvēks, kurš turēja rokās dokumentu ar šo dīvaino burtu savirknē jumu, uzmanīgi to pārlasījis, iegrima do­mās.

Dokumentā bija gandrīz simts šādu vārdos nesadalītu rindkopu. Acīm redzot, tas bija rakstīts pirms daudziem gadiem, jo uz biezā, neizprotamajām zīmēm klātā papīra laiks bija atstājis dzeltenīgas pēdas.

Pēc kāda principa burti sakopoti? To paskaidrot varēja vienīgi šis cilvēks. Patiesi, ar šifrētu rakstu ir gluži kā ar modernu seifu — abiem jāpieiet līdzīgā veidā. Būtu jāiz­mēģina miljoniem kombināciju, ja lūkotu atrast šifra at­slēgu, taču šīs mīklas uzminējumam viena cilvēka dzīves nepietiktu. Lai atslēgtu seifu, jāzina «parole»; lai izlasītu kriptogrammu, nepieciešams šifrs. Un tieši tāpēc, kā vēlāk redzēsim, par spīti visatjautīgākajiem minējumiem, tur­klāt apstākļos, kad atrisinājumam būtu ļoti svarīga no­zīme, dokumenta tekstu atšifrēt neizdevās.

Vīrs, kas nupat pārlasīja dokumentu, bija vienkāršs mežu uzraugs.

Brazīlijā par mežu uzraugiem dēvē policijas aģentus, izbēgušo nēģeru ķērājus. Tāds amats tur minēts kopš 1722. gada. Tolaik doma par verdzības atcelšanu varēja ienākt prātā tikai retam filantropam. Pagāja vairāk nekā gadsimts, līdz civilizētā pasaule to atzina un sāka īstenot. Šķiet, ka cilvēkam nav dabiskāku tiesību kā tiesības būt brīvam, neatkarīgam, un tomēr vajadzēja aizritēt gadu tūkstošiem, iekams šo cēlo domu iedrošinājās pasludināt dažas tautas.

Mūsu stāstā attēloto notikumu laikā, 1852. gadā, Brazī­lijā vēl bija verdzība un līdz ar to arī vergu mednieki — mežu uzraugi. Pilnīgu verdzības atcelšanu šeit joprojām kavēja īpaši ekonomiskie apstākļi; taču vergiem jau bija tiesības izpirkties, un viņu bērni jau dzima brīvi. Tātad tuvojās diena, kad šajā brīnišķīgajā zemē, kuras platība līdzinās trim ceturtdaļām Eiropas, starp desmit miljoniem iedzīvotāju vairs nebūs neviena verga.

Bez šaubām, drīzumā bija lemts izzust arī mežu uzrau­giem, tāpēc atalgojums par bēgļu notveršanu tika krietni samazināts. Un, ja gadiem ilgi, kamēr vien šī nodarboša­nās bija pietiekami ienesīga, par vergu ķērājiem līga tikai daždažādi avantūristi, galvenokārt brīvlaistie un dezer­tieri, kuri nepelna cieņu, tad pats par sevi saprotams, ka tagadējie mežu uzraugi varēja būt vienīgi pēdējie salaš­ņas no sabiedrības padibenēm, un droši vien arī vīrs, kurš lasīja dokumentu, neviena neieredzētajai mežu policijai godu nedarīja.

Torress — tā viņu sauca — nebija ne metiss, ne indiā­nis, ne arī nēģeris, kā vairums viņa. darba biedru; viņš bija baltais, pēc izcelsmes brazīlietis, guvis mazliet vairāk izglītības, nekā viņa pašreizējai profesijai nepieciešams. Taču viņš nepiederēja pie deklasētajiem, kādi nereti sa­stopami Jaunās Pasaules tālajos apgabalos, un, ja toreizē­jais brazīliešu likums, kas mulatiem un vispār dažādiem jaukteņiem liedza ieņemt zināmus amatus, attiecās arī uz Torresu, tad ne jau izcelsmes, bet tikai viņa grēku dēļ.

Turklāt Torress vairs neatradās Brazīlijā. Pārgājis pār robežu, viņš jau dažas dienas klīda pa Peru mežiem, kuri ieskauj Amazones augšteci.

Torress bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs spēcīgs, stalts vīrs; ja visai nekārtīgais dzīves veids nebija kaitējis viņa izskatam, par to viņš varēja pateikties savai nepa­rasti sīkstajai izturībai un dzelzs veselībai.

Viņš bija vidēja auguma, plecīgs, asiem sejas vaibstiem, drošu, nosvērtu gaitu, svelmainajā tropu saulē iedegušu seju ar biezu, melnu bārdu. Dziļi iegrimušās acis zem kopā saaugušajām uzacīm meta zibenīgus, taču vēsus skatie­nus, kuri pauda iedzimtu nekaunību. Arī tad, ja Torresa seja karstajā klimatā nebūtu paguvusi pārklāties ar bron­zas brūnumu, tajā nekad nemanītu ne mazākā pietvīkuma, drīzāk tajā varēja saskatīt kādu ļaunu vaibstu, kas to iz­ķēmoja.

Torress, kā jau džungļu klaidonis, bija ģērbies ļoti vien­kārši. Viņa drēbes bija pamatīgi novalkātas; galvā — šķībi uzmaukta ādas platmale. Apģērba veselāko daļu vei­doja rupjas vilnas auduma bikses garu, stipru zābaku stul­mos sabāztiem galiem. Noplucis, dzeltenīgs apmetnis — pončo — neļāva saskatīt, kas palicis pāri no svārkiem un kāda reiz bijusi veste uz krūtīm.

Lai vai kā, taču todien, 1852. gada 4. maijā, mūsu dēkai­nis bija vai nu gluži vienkārši pārāk iedziļinājies doku­mentā, no kura nenovērsa acu, vai arī, bieži klejodams Dienvidamerikas mežos, pārāk saradis ar apkārtnes skais­tumu, lai pievērstu tam īpašu uzmanību. Patiesi — nekas te neizraisīja viņa interesi: ne pērtiķu bļauru skaļās klai­gas, kuras Sentilers 3 pareizi salīdzinājis ar meža cirtēju cirvju klaudzieniem, ne klaburčūskas aprautā klaboņa — tiesa, šī čūska nav visai agresīva, toties tā ir ārkārtīgi indīga —, ne spalgais ragainā krupja brēciens — šis radījums pretīguma ziņā ieņem pirmo vietu starp abiniekiem — un pat ne maurojošās vardes skaļais bass, tiesa, ar vērsi šī varde nespēj mēroties augumā, toties balss skaļumā droši var sacensties.

No visiem apdullinošajiem trokšņiem, kuri it kā saplūda vienā kopīgā Jaunās Pasaules džungļu balsī, Torress neko nedzirdēja. Atlaidies varena pao ferro [3] pakājē, viņš pat neapbrīnoja tā augstos zaru žuburus un tumšo stumbru; šis metāliski cietais koks indiāņu ieročos un darba rīkos aizstāj dzelzi. Nē! Mežu uzraugs, iegrimis domās, grozīja rokās dīvaino dokumentu. Ar tikai viņam zināma noslē­pumaina šifra palīdzību viņš atklāja katra burta īsto no­zīmi; lasot un pārbaudot šā vienīgi viņam saprotamā rak­sta jēgu, Torresa seja sašķiebās ļaunā smīnā.

Viņš pusbalsī atļāvās pateikt dažus vārdus, kurus ne­viens tāpat Peru mežu biezoknī nenoklausītos, turklāt ne­viens tos nespētu iztulkot.

— Paskat, — Torress noteica, — te ir simts skaidri uz­rakstītu rindiņu, un cilvēks, kuram tās nozīmētu ļoti daudz, man zināms. Šis vīrs ir bagātnieks. Raksts izšķir viņa dzīvības vai nāves jautājumu, bet par dzīvību vien­mēr jāmaksā dārgi.

Torress alkatīgi vērās dokumentā.

— Ja rēķina kaut vienu kontoreisu 2 par katru pēdējā teikuma vārdu, sanāk krietna summiņa! Šim teikumam ir vērtība! Tas izteic visa dokumenta saturu. Te dalībnieki minēti īstajos vārdos. Bet, lai tekstu izlasītu, tas vispirms jāsadala teikumos, un, kaut arī to kāds izdarītu, neviens tomēr nesaprastu raksta īsto jēgu.

Apklusis Torress pie sevis sāka skaitīt.

— Četrdesmit četri vārdi! — viņš iesaucās. — Tātad četrdesmit četri konto! Ar tādu summu iespējams dzīvot Brazīlijā vai Amerikā, dzīvot, kur vien vēlas, turklāt neko nedarot! Bet ja tikpat daudz saņemtu par visa dokumenta katru vārdu? Tad man pienāktos simtiem konto! Tūkstoš velnu! Manās rokās vesela bagātība, un es būtu pēdējais nelga, ja neprastu to izmantot!

Šķita, ka Torress jau aptausta milzu vērtības un sa­žņaudz pirkstos zelta monētu veltnīšus.

Tad pēkšņi viņa domas pievērsās citam.

— Beidzot! — viņš iesaucās. — Es tuvojos mērķim un nebūt nenožēloju grūto ceļojumu, kas mani atveda no At­lantijas krastiem līdz Amazones augštecei. Šis cilvēks taču varēja aizbraukt no Amerikas, apmesties kaut kur tālu, otrpus jūras, — un kā tad es viņu dabūtu rokā? Taču nē! Viņš ir tepat, un, uzkāpis vienā no koku galotnēm, es sa­redzētu māju, kurā viņš dzīvo kopā ar ģimeni.