ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tad Torress atkal drudžaini satvēra papīra lapu un, vi­cinādams to gaisā, turpināja:

— Šovakar pat būšu klāt! — viņš teica. — Jau šodien viņš uzzinās, ka no šā dokumenta atkarīgs viņa gods un dzīvība. Un, ja viņu interesēs šifrs, kas ļauj tekstu izla­sīt, — nu, tad lai atver maku! Ja vien man labpatiks, viņš samaksās man ar visu savu mantu, tāpat kā maksātu ar asinīm. Ak, tūkstoš velnu! Mans cienījamais draugs no mežu policijas, uzticēdams man šo rakstu un tā noslē­pumu, izstāstīdams, kur meklējams viņa kādreizējais darba biedrs, un nosaukdams vārdu, ar kuru šis cilvēks jau gadiem ilgi slēpjas, nespēja ne iedomāties, ka padarīs mani bagātu.

Vēlreiz ieskatījies nodzeltējušajā lapelē, Torress rūpīgi to salocīja un noslēpa drošā vietā — metāla kārbiņā, kas viņam bija reizē arī naudas maks.

Ja šajā kārbiņā, "kas nebija lielāka par cigarešu etviju, sagāja visa Torresa bagātība, tad, atklāti sakot, neviens gan visā plašajā pasaulē viņu neuzskatītu par bagātnieku. Kārbiņā glabājās dažādu kaimiņvalstu zelta monētas: divi Kolumbijas Savienoto Štatu dubultkondori, katrs apmē­ram simt franku vērtībā, līdzīgas vērtības Venecuēlas bo- livāri, divreiz lielāka Peru solu summa, daži Čīles eskudo, augstākais, piecdesmit franku vērtībā, un vēl šāda tāda sīknauda. Kopā tur bija monētas pāri par piecsimt franku vērtībā, taču Torress justos diezgan neveikli, ja kāds vi­ņam vaicātu, kur un kādā veidā šī nauda iegūta.

Skaidrs bija viens — pirms dažiem mēnešiem, pēkšņi pametis mežu uzrauga posteni Paras provincē, Torress de­vās uz augšu pa Amazones baseinu un, šķērsojis Brazī­lijas robežu, nonāca Peru teritorijā.

Starp citu, šā dēkaiņa iztikai daudz naudas nevajadzēja. Kādi tad bija viņa izdevumi? Dzīvoklis nemaksāja neko, drēbes tāpat. Ar pārtiku viņu nodrošināja mežs, bet ēdienu viņš gatavoja pats bez jebkādiem izdevumiem, kā jau visi mežu klaidoņi. Dažu reisu viņam pilnīgi pietika, lai kādā misijā vai lauku ciematā nopirktu tabaku, tikpat daudz vajadzēja degvīnam, lai piepildītu blašķi. Ar da­žām monētām kabatā Torress veica lielus ceļa gabalus.

Iebāzis papīra lapu hermētiski noslēdzamajā metāla kārbiņā, Torress to vairs nepaslēpa kabatā zem apmetņa, bet pārliekā centībā paglabāja dobumā starp koka sak­nēm, pats nolikdamies turpat blakus pagulēt.

Par šo nepiesardzību gandrīz nācās dārgi samaksāt.

Laiks bija ļoti tveicīgs. Smagais gaiss šķita kā sastin­dzis. Ja tuvējā ciemata baznīcas tornī būtu pulkstenis, tas tagad nozvanītu otro pēcpusdienas stundu un vējš ska­ņas aiznestu līdz Torresam, kurš gulēja ne vairāk kā di­vas jūdzes no baznīcas.

Taču pulkstenis viņu, protams, neinteresēja. Orientē­damies pēc saules augstuma, Torress, kā parasts, puslīdz precīzi noteica laiku. Viena paša dēkaiņa rīcības plānam nav nepieciešama militāra precizitāte. Viņš brokasto vai pusdieno, kad iegribas vai kad rodas izdevība paēst. Un aizmieg, kur pagadās, ja uzveic miegs.

Ja galds viņam ne vienmēr klāts, tad gulta dziļi meža biezoknī kāda koka pavēnī allaž gatava. Torress nealka ērtību. Visu rītu nosoļojis pa mežu un tagad mazliet iekodis, viņš juta vajadzību atpūsties- Pāris stundu no­snaudies, viņš atkal būs spējīgs doties tālāk. Un tāpēc, ērtāk atlaidies zālē, klaidonis gatavojās iemigt.

Taču šis vīrs nepiederēja pie tiem, kas bez zināmas iepriekšējas sagatavošanās uzreiz ļaujas miegam. Vis­pirms viņš mēdza iemest pāris malku stiprāka dzēriena, pēc tam — uzpīpēt. Degvīns rosinot smadzeņu darbību, bet tabakas dūmi lieliski savijas ar miglainiem sapņiem. Tāda vismaz bija viņa pārliecība.

Ieņēmis pāris malku šīs dziras, Torress saskaloja blašķi un ar nožēlu konstatēja, ka tā gandrīz jau tukša.

Torress aizkūpinaJa pīpi.

— Jāpapildina, — viņš gluži vienkārši nolēma.

Tad, izvilcis no kabatas īsu, no koka saknes darinātu pīpi, piebāza to ar stipri kodīgu senas petēna šķirnes Bra­zīlijas tabaku; Francijā šo tabaku ievedis Niko [6] , kuram arī jāpateicas par šā visienesīgākā un izplatītākā nakteņ- auga ieviešanu.

Sai tabakai nebija nekā kopīga ar moderno pirmās šķi­ras skaferlati, ko ražo franču fabrikās, bet Torress šai jau­tājumā, tāpat kā daudzos citos, nebija izvēlīgs. Viņš uz­šķīla uguni, aizdedza mazliet lipīgās vielas, tā saucamās skudru posās, kuru izdala īpaši plēvspārņi, un aizkūpi­nāja pīpi.

Pēc desmitā dūma viņa acis aizvērās, pīpe izslīdēja no rokām un viņš aizmiga, pareizāk sakot, iegrima nemaņai līdzīgā snaudā, ko gan nevarētu nosaukt par īstu miegu.

Torress bija nogulējis apmēram pusstundu, kad zem kokiem kaut kas iečabējās. Tie šķita viegli soļi, it kā kāds uzmanīgi lavītos basām kājām, lai neviens nesadzirdētu. Piesargāties no jebkuras aizdomīgas tuvošanās, tas būtu pirmais, ko mūsu klaidonis iesāktu, ja negulētu. Bet tik tikko jaušamais troksnis nespēja iztraucēt viņa miegu, un nezināmais varēja nemanīts pienākt desmit soļu attālumā no koka, zem kura gulēja Torress.

Nāca nevis cilvēks, bet pērtiķis guariba.

No visiem Augšamazones džungļos bieži sastopamajiem tvērējastes pērtiķiem — graciozajiem sahuasiem, ragai­najiem sapažū, pelēkspalvainajiem monām un vaikstīga- jiem saguīniem, kuri šķiet uzlikuši maskas, — guariba ne­noliedzami ir pats savdabīgākais. Saticīgs un nebūt ne ļauns, ar ko tas atšķiras no niknā, nejaukā mukuras, gua­riba ir sabiedrisks un labprāt dzīvo barā. Monotonas bal­sis, kas atgādina baznīcas kora dziedāšanu, jau pa gabalu vēstī šo dzīvnieku tuvošanos. Kaut arī guariba nav plē­sīgs, tomēr uzbrukt tam bīstami. Katrā ziņā, kā tālāk re­dzēsim, aizmidzis ceļotājs, kuru tādā bezpalīdzīgā stāvoklī pārsteidz šis pērtiķis, ir zināmā mērā apdraudēts.

Guariba, ko Brazīlijā dēvē arī par barbado \ ir liels dzīvnieks. Vingrie, stiprie locekļi liecina, ka šim zvēram, kas tikpat veikls uz zemes, kā koku zaros meža milzeņu galotnēs, spēka netrūkst.

Bet šoreiz guariba virzījās uz priekšu piesardzīgi, sīkiem solīšiem. Tas meta skatienus gan pa labi, gan pa kreisi un nemierīgi kustināja asti. Šos pērtiķu cilts pārstāvjus daba apveltījusi četrām rokām, kuru dēļ tos dēvē par četrro- čiem, turklāt izrādījusi tiem vēl lielāku dāsnumu, piešķir­dama arī piekto «roku» — asti, kuras galiņam piemīt tvertspēja, gluži tāpat kā rokām.

Vicinādams pamatīgu zarainu rungu, kas pērtiķa stip­rajās ķetnās varēja kļūt par bīstamu ieroci, guariba klusī­tiņām tuvojās aizmigušajam. Pērtiķis droši vien pirms brī­tiņa bija pamanījis koka pakājē guļošo cilvēku, kura miers, protams, mudināja aplūkot gulētāju tuvāk. Un tā, mazliet vilcinādamies, guariba devās uz priekšu, līdz bei­dzot apstājās trīs soļu attālumā no Torresa.

Guaribas spalvainā sēja sašķiebās grimasē, atklādama asus, ziloņkaula baltus zobus, zvērs draudoši savicināja rungu, kas mežu uzraugam nesolīja neko labu.

Bez šaubām, Torresa izskats guaribam neiedvesa sim­pātijas. Iespējams, ka zvēram bija īpaši cēloņi ienīst šo cilvēku dzimtas pārstāvi, kas nejauši neaizsargāts gadī­jies ceļā. IespējamsI Kā zināms, daži dzīvnieki ilgi neaiz­mirst nodarītās pārestības, tātad varbūt arī šis perināja sevī naidu pret meža klaidoņiem.

Jāpiebilst, ka vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši indiā­ņiem, lai vai kādas sugas pērtiķi ir iecienītākais medījums un viņi tos medī ar īstu Nimroda dedzību ne vien izprie­cas, bet arī gardās gaļas dēļ.