ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Torress tomēr negriezās atpakaļ, bet tuvojās kokam, kaut gan pērtiķis tagad bija daudz nepieejamāks. Neva­rēja būt ne domas par rāpšanos kokā — zaglis acumirklī pārlēktu uz blakus koku.

Pērtiķis joprojām žvadzināja pie auss nozagto kārbiņu.

Negantās dusmās Torress apveltīja guaribu lāstiem. Nav izsakāms, kā viņš sodījās. Viņš nosauca pērtiķi gan par metisu, ko katrs baltais brazīlietis uzskatītu par smagu ap­vainojumu, gan arī par nēģeru un indiāņu jaukteni — kuriboku. Katrā ziņā šajās ekvatoriālajās paralēlēs vēl briesmīgākus apvainojumus cilvēks cilvēkam nespētu veltīt.

Bet pērtiķis tikai ņirgājās par visu to.

Tad Torress atkal tēmēja uz pērtiķi ar akmeņiem, sprun­guļiem, ar visu, kas vien gadījās pa rokai. Vai viņš tiešām cerēja guaribu ievainot? Nē! Viņš vienkārši vairs pats ne­apjēdza, ko dara. Vārdu sakot, dusmas par savu nevarību galīgi laupīja viņam saprātu. Varbūt viņš brīdi cerēja, ka, guaribam pārlecot no zara uz zaru, kārbiņa nevilšus izslī­dēs vai arī, lai nepaliktu vajātājam parādā, zvērs pēkšņi sviedīs ar to viņam pa galvu? Nekā nebija! Pērtiķis, gri­bēdams kārbiņu paturēt, cieši saņēmis to ar vienu roku, pārvietojās, izmantodams pārējās trīs.

Pagalam izmisis, Torress beidzot nolēma izbeigt neveik­smīgos mēģinājumus un atgriezties pie Amazones, te pēk­šņi izdzirda balsis. Nudien! Tie bija cilvēki.

Soļus divdesmit no tās vietas, kur stāvēja mežu uzraugs, kāds runāja. Vispirms Torress lūkoja noslēpties biezajos krūmos. Aiz piesardzības viņš nevienam negribēja rādī­ties, iepriekš neizpētījis, ar ko būs darīšana.

Satraukts viņš, ziņkārīgi ieklausīdamies, stāvēja, līdz negaidot atskanēja šāviens.

Tam sekoja kliedziens, un pērtiķis, nāvīgi ievainots, smagi nogāzās zemē, neiziaizdams no rokām Torresa kār­biņu.

— Velns parāvis! — mežu uzraugs iesaucās. — Šī lode nāca tieši laikā!

Un, vairs nebīdamies, viņš, izlīdis no krūmiem, ierau­dzīja zem kokiem divus jaunekļus.

Tie bija brazīliešu mednieki ādas zābakos, vieglās palmu šķiedru pinuma cepurēs, viduklī cieši pieguļošos svārkos, pareizāk sakot, jūrnieku kamzoļos, kas bija daudz ērtāki par nacionālajiem pončo. Pēc sejas krāsas un vaibstiem viegli varēja noteikt, ka viņi ir portugāļi

Abiem bija garās spāņu šautenes, kas mazliet atgādina arābu ieročus, ar tālu un diezgan precīzu trajektoriju; Amazones augšteces mežu iedzīvotāji ar tām prot lieliski rīkoties.

To pilnīgi apstiprināja nule atskanējušais šāviens. No vairāk nekā astoņdesmit pēdu attāluma lode pērtiķi bija trāpījusi tieši galvā. Abiem jaunekļiem pie jostas karājās arī īpaši medību dunči, kurus Brazīlijā dēvē par fokām, ar tām mednieki droši uzbrūk jaguāriem un citiem ne se­višķi bīstamiem, taču šajos mežos bieži sastopamiem plē­soņām.

Šķita, ka šī tikšanās klaidoni neuztrauc, jo viņš steidzās klāt pie nošautā pērtiķa.

Bet arī jaunekļi devās turp un, atrazdamies tuvāk šai vietai, pēc nedaudz soļiem stāvēja aci pret aci ar Torresu.

Mežu uzraugs jau bija pilnīgi savaldījies.

— Ļoti pateicos, kungi! — paceldams platmali, viņš jautri teica. — Nogalinādami ļauno dzīvnieku, jūs esat man izdarījuši lielu pakalpojumu.

Nesaprazdami, par ko viņi īsti pelnījuši pateicību, abi mednieki vispirms saskatījās.

Torress īsumā paskaidroja notikušo.

— Jums šķiet, ka esat nogalinājuši tikai pērtiķi, — viņš sacīja, -— patiesībā jūs nošāvāt zagli.

— Ja esam jums palīdzējuši, — jaunākais mednieks at­bildēja, ■— tad, ticiet man, tas notika, pašiem nezinot… Un tomēr ļoti priecājamies, ka esam jums pakalpojuši.

Un, dažus soļus atkāpies, jauneklis noliecās pie pērtiķa; no cieši sažņaugtās dūres tikai ar mokām izdevās izvilkt kārbiņu.

— Tas droši vien ir jūsu īpašums? — jauneklis vaicāja.

— Tieši tā, — Torress atbildēja un, paņēmis kārbiņu, nespēja apspiest atvieglojuma nopūtu.

— Kuram no jums, kungi, lai pateicos? — mežu uz­raugs jautāja.

— Manam draugam, brazīliešu kara ārstam Manoe- lam, — jauneklis atbildēja.

— Kaut gan pērtiķi nošāvu es, — Manoels piezīmēja, — taču tu, dārgais Benito, to man parādīji.

— Tādā gadījumā, kungi, — Torress teica, — man jāpa­teicas jums abiem — kā Manoela kungam, tā …

— Benito Garralam, — Manoels pabeidza.

Dzirdot šo vārdu, mežu uzraugam vajadzēja krietni sa­ņemties, lai apspiestu trīsas, it īpaši, kad jauneklis pie­bilda:

— No šejienes līdz mana tēva Zoāma Garrala fermai ir tikai trīs jūdzes. Ja vēlaties …

— Esmu Torress .. — dēkainis stādījās priekšā.

— Ja jums, Torresa kungs, labpatiktos mūs apciemot, mēs jūs laipni uzņemsim.

—- Nez vai tas būs iespējams, — pārsteigts par nece­rēto tikšanos, nespēdams izšķirties, ko tagad iesākt, Tor­ress atteica. — Nudien, bīstos, ka ielūgumu nevarēšu iz­mantot. Notikums, kuru nule atstāstīju, mani stipri aiz­kavējis … Steigšos atpakaļ uz Amazoni… Ceru aiziet līdz pat Paras provincei…

— Ak tā, Torresa kungs, — Benito atsāka, — bet var gadīties, ka mēs šai ceļā tiekamies, jo visā drīzumā turp pošas arī mans tēvs ar ģimeni.

— Tiešām? — Torress dzīvi iesaucās. — Jūsu tēvs grib doties pāri Brazīlijas robežai? …

— Jā gan, turklāt vairāku mēnešu ceļojumā, — Benito atbildēja. — Katrā ziņā mēs lūkosim viņu uz to pierunāt. Vai nav tiesa, Manoel?

Manoels piekrītoši pamāja.

— Lai notiek, kungi, — Torress teica. — Patiesi var gadīties, ka mēs vēl ceļā sastopamies. Diemžēl šobrīd ne­spēju pieņemt jūsu ielūgumu. Taču sirsnīgi pateicos un uzskatu sevi par divkāršu parādnieku.

To pateicis, Torress atsveicinājās no jaunekļiem, kuri devās atpakaļ uz mājām.

Palicis stāvot, Torress viņos noraudzījās. Kad abi bija nozuduši, viņš nomurmināja:

— Skat, ko! Viņš dosies pāri robežai! Lai tik dodas! Tā viņš vēl vairāk būs manos nagos! Laimīgu ceļa vēju, Zoām Garral!

Un tad mežu uzraugs pa visīsāko ceļu, kas veda uz Amazones kreiso krastu, ātri nozuda meža biezoknī.

Ikitosas ciemats atrodas Amazones kreisajā krastā, gan­drīz uz septiņdesmit ceturtā meridiāna, piecdesmit piecas jūdzes rietumos no Brazīlijas robežas, kur lielās upes gul­tne šķir Peru no Ekvadoras un vēl joprojām tiek saukta par Maranjonu.

Ikitosu, kā jau visas Amazones baseina pilsētiņas, cie­matus vai miestus, dibinājuši misionāri. Līdz 1817. gadam Ikitosas cilts indiāņi, zināmu laiku būdami vienīgie šā ap­gabala iedzīvotāji, bija apmetušies zemes vidienē, patālu no upes. Taču reiz pēc vulkāna izvirduma, kad apkaimē izsīka visi avoti, viņi bija spiesti pārcelties uz Maranjonas kreiso krastu. Drīz šī cilts sajaucās ar piekrastes joslā dzīvojošajiem tikunas un omagas cilts indiāņiem, un ta­gad Ikitosā dzīvo dažādi jaukteņi, turklāt vairākas spāņu un divas trīs metisu ģimenes.

Četri desmiti nožēlojamu zaru būdu, kas tikai salmiem klāto jumtu dēļ uzskatāmas par cilvēku mītnēm, — lūk, viss ciemats; starp citu, tas atrodas ļoti gleznainā vietā — nelielā plato, pēdu sešdesmit virs upes. Uz ciematu ved kāpnes no šķērsām saliktiem baļķiem, taču no lejas ceļi­nieku acīm ciemats nav saskatāms, tāpēc ka trūkst perspektīvas. Uzkāpis augšā, ceļotājs nonāk pie viegli pārejama liānu stīgām apvītu krūmu un kokveida augu dzīvžoga, virs kura šur tur slejas banānkoku un slaidu, graciozu palmu lapotnes.