ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Magaljanss paguva dot bērniem savu svētību.

jansa nāves, kad viņš vēl paguva dot bērniem savu svē­tību.

Un tā 1830. gadā 2oāms Garrals kļuva par jauno Ikito­sas fazendas saimnieku, ko ar prieku apsveica visa mājas saime.

Zoāma un Jakitas laulība, šo divu prātu un siržu vie­nība, solīja tālāku fermas labklājības pieaugumu.

Gadu pēc laulībām Jakita vīram dāvāja dēlu, bet divus gadus vēlāk — meitu. Vecā portugāļa mazbērniem, Be­nito un Minjai, vajadzēja kļūt par sava vectēva cienīgiem cilvēkiem, Jakitas un Žoāma bērniem — par vecāku cie­nīgiem pēctečiem.

No mazās Minjas izauga ļoti pievilcīga jaunava. Tālāk par fazendu viņa nekad nebija bijusi. Meitene dzīvoja ve­selīgā vidē pie krāšņās tropu dabas krūts, un ar vecāku mājās gūtajām zināšanām un audzināšanu viņai pilnīgi pietika. Ko vairāk viņa iemantotu Manausas vai Belemas klostera skolās? Kur ņemtu vēl labākus tikumiskas ģime­nes dzīves paraugus? Vai tālu prom no mājām viņas prāts izveidotos smalkāks un sirds — atsaucīgāka? Ja pēc mā­tes nāves Minjai nebūtu lemts saimniekot fazendā, viņa būtu spējīga strādāt jebkurā citā vietā.

Ar Benito bija savādāk. Tēvs prātīgi sprieda, ka dēlam nepieciešamas pamatīgas un dziļas zināšanas, kādas tolaik bija pieejamas vienīgi Brazīlijas lielākajās pilsētās. Ba­gātajam fermerim netrūka iespējas dēla labā darīt visu. Benito bija izcili apdāvināts, zinātkārs, apveltīts ar asu prātu un cēlu raksturu. Divpadsmit gadu vecumā zēnu aizsūtīja uz Belemu, kur lielisku pedagogu vadībā tika likti pamati izglītībai, lai ar laiku no viņa izveidotu ievē­rojamu cilvēku. Benito labi izprata literatūru, zinātni un mākslu. Viņš mācījās tik cītīgi, it kā tēva materiālais stā­voklis liegtu kaut brītiņu sēdēt dīkā. Benito nepiederēja pie tiem, kas uzskata, ka bagātība ļauj dzīvot bez darba. Gluži otrādi, būdams apņēmīgs, godīgs un vīrišķīgs, dros­mīgais puisis bija pārliecināts, ka neviens, kas vēlas būt cilvēka vārda cienīgs, nedrīkst atteikties no sava dabiskā pienākuma — darba.

Pirmajos skolas gados Belemā Benito iepazinās ar Ma- noelu Valdesu. Šis Paras tirgotāja dēls mācījās ar Benito vienā institūtā. Līdzīgie raksturi un gaumes abus tuvi­nāja, viņi cieši sadraudzējās un drīz vien kļuva nešķi­rami.

1832. gadā dzimušais Manoels bija gadu vecāks par Be­nito. Viņš dzīvoja kopā ar māti, pārtikdams no nelielā mantojuma, ko pēc nāves bija atstājis tēvs. Pabeidzis vi­dusskolu, Manoels sāka studēt medicīnu. Viņš ļoti cienīja šo cēlo profesiju un karsti vēlējās kļūt par kara ārstu.

Laikā, kad satikām abus draugus, Manoels Valdess, jau saņēmis doktora grādu, bija ieradies dažus mēnešus at­pūsties Ikitosas fazendā, kur mēdza pavadīt brīvdienas. Šo jaunekli ar patīkamajām manierēm, cēlo seju, zināmu iedzimtu pašlepnumu, kas viņam lieliski piestāvēja, Žoāms un Jakita uzņēma tikpat kā savu otro dēlu. Ja dēla loma Manoelam ļāva sevi uzskatīt par Benito brāli, tad attiecī­bās ar Minju tāds pagodinājums šķita nevietā, jo pret mei­teni viņš izjuta daudz maigāku pieķeršanos nekā brāļa mīlestība.

1852. gada piektajā mēnesī, kad sākās mūsu stāsts, Žoāmam Garralam palika pilni četrdesmit astoņi gadi. Tveicīgajā klimatā, kas ātri iedragā veselību, par spīti tam, ka ļaudis tur priekšlaikus noveco, Garrals ar savu at­turību, mērenību un vienkāršo dzīves veidu bija pratis sevi labi saglabāt. īsi apcirptie mati un garā bārda jau sirmoja, piešķirdama viņam stingra puritāņa izskatu. At­klātā seja pauda brazīliešu tirgotājiem un fermeriem rak­sturīgo neuzpērkamo godīgumu. Šajā ārēji vēsajā cilvēkā varēja jaust kaismīgu temperamentu, ko iegrožoja stipra griba. Skaidrais skatiens pauda mundrumu un lielu iekšēju spēku, uz ko varēja paļauties ikviens, kas meklēja viņa palīdzību.

Un tomēr rāmais, veselīgais cilvēks, kas dzīvē likās sa­sniedzis visu, glabāja sevī" kādas dziļas skumjas, kuras gaisināt nespēja pat Jakitas maigā mīlestība.

Kāpēc godīgais, cienījamais fermeris, kura laimei visi apstākļi bija kā radīti, kāpēc viņš nekad nebija līksms? Kāpēc šķita, ka viņu spēj iepriecināt tikai citu laime, ne­vis savējā? Vai patiesi viņu nospieda slepenas bēdas? Šis jautājums nedeva miera viņa sievai.

Jakitai bija jau četrdesmit četri gadi. Arī viņa bija mā­cējusi pretoties klimata postošajai ietekmei, kaut gan tropu zemēs sievietes noveco jau trīsdesmit gados. Jaki­tas glītie mazliet saasinājušies vaibsti joprojām nezaudēja portugāļiem raksturīgās klasiskās līnijas, kurās tik da­biski apvienojas lepnums un dvēseles skaistums.

Bērni vecāku maigajai mīlestībai atbildēja ar tikpat sir­snīgu pieķeršanos.

Benito tad bija divdesmit vienu gadu vecs, dzīvesprie­cīgs, drosmīgs un pievilcīgs, atklātu sirdi un strauju dabu, ar ko atšķīrās no sava drauga, daudz nopietnākā, saval­dīgākā Manoela.

Pavadījis gadu Belemā, tālu no dzimtajām mājām, kopā ar draugu atgriezies fazendā, ieraudzījis atkal tēvu, māti un māsu, no jauna nonācis varenajos Augšamazones džun­gļos — mežu biezokņos, kuru noslēpumi vēl gadsimtiem ilgi cilvēkiem nebūs pieejami, jauneklis sajuta nepasa­kāmu prieku — Benito taču bija aizrautīgs mednieks!

Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi. Meitene bija pievilcīga tumšmate zilām acīm, kurās it kā atspulgo- jās viņas dvēsele. Vidēja auguma, slaida un gracioza — Minja atgādināja savu daiļo māti. Nopietnāka par brāli, sirsnīga, līdzjūtīga un laipna — viņa bija visu mīlule. To, bez šaubām, apliecinātu katrs, pat nenozīmīgākais fazen­das kalpotājs. Tikai Minjas brāļa draugam Manoelam Val- desam par meiteni kaut ko taujāt būtu lieki. Pārāk ieinte­resēts šajā jautājumā, Manoels nespriestu pietiekami ob­jektīvi.

Garralu ģimenes apraksts nebūtu pilnīgs, ja neminētu ne vārda par daudzajiem fermas ļaudīm.

Pirmkārt jāatzīmē gadus sešdesmit vecā nēģeriete Si- bēla, kurai saimnieks bija dāvājis brīvību, taču, savā jau­nībā auklējusi Jakitu un ļoti viņu iemīlējusi, Sibēla palika pie Garraliem. Kā īsts ģimenes loceklis vecā aukle drīk­stēja uzrunāt ar «tu» gan māti, gan meitu. Krietnās nēģe- rietes dzīve bija aizritējusi fazendas laukos un mežainajos upes krastos, kas ieskāva fermu. Ikitosā Sibēla nokļuva bērnībā, kad vēl pastāvēja nēģeru tirdzniecība, un pēc tam nekad vairs ciematu nepameta. Te viņa apprecējās, agri kļuva atraitne un, zaudējusi vienīgo dēlu, sāka kalpot Magaljansam. Sibēla pazina tikai to Amazones daļu, kas plūda šeit garām viņas acu priekšā.

Fazendā dzīvoja arī jauna daiļa mulate, Minjas istabene, viena vecuma ar savu saimnieci, sirsnīgi tai pieķērusies. Mulati sauca Lina. Viņa piederēja pie tām jaukajām, maz­liet izlutinātajām būtnēm, kuras dievina savas kundzes un kurām savukārt tiek piedota daža laba vaļība. Mundra, rosīga, piemīlīga un laipna — Lina darīja visu, ko iedomā­jas, nekas šajās mājās viņai netika liegts.

Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi.

Fazendas strādniekus varēja sadalīt divās grupās: in­diāņi, skaitā ap simts, strādāja fermā kā algotņi; nēģeri, divreiz lielākā skaitā, vēl joprojām vergoja, kaut gan viņu bērni jau tika atbrīvoti. Žoāms Garrals bija aizsteidzies priekšā Brazīlijas valdībai. Jāpiebilst, ka šajā zemē pret nēģeriem, kas bija atvesti no Bengelas, Kongo vai Zelta Krasta, izturējās maigāk nekā citur, un nožēlojamus ne­ģēlības paraugus, kādi nereti gadījās citu zemju plantāci­jās, Ikitosas fermā, bez šaubām, nevarēja atrast.