ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Ja nu arī guariba netaisījās stāties mednieka lomā, ja neaizmirsa, ka pēc dabas ir zālēdājs, un nekāroja mežu uzraugu aprīt, tomēr šķita, ka tas nolēmis vismaz izrēķi­nāties ar vienu no saviem sensenajiem naidniekiem.

Tāpēc, labu brīdi nopētījis gulētāju, guariba sāka lodāt ap koku. Zvērs virzījās ļoti lēnām, aizturētu elpu, taču tuvojās aizvien vairāk. Kustības bija draudīgas, sejas iz­teiksme nežēlīgi ļauna. Nekas nebūtu vieglāk kā nosist mierīgi guļošo vīru ar vienu rungas belzienu, un tajā brīdī Torress patiesi bija par matu no nāves.

Varbūt Torress rīkojās neuzmanīgi, novietodams kār­biņu ar dokumentu un visu savu bagātību turpat blakus zem koka saknēm, taču šī neuzmanība šoreiz izglāba viņa dzīvību.

Saules stars, izspraucies cauri zariem, pārslīdēja pār kārbiņu, un tās gludā, spožā metāla virsma pavizēja kā spogulis. Pērtiķis ar šai sugai raksturīgo nepastāvību acu­mirklī tika iztraucēts.

Guariba — ja vien dzīvnieks vispār spēj domāt — pēk­šņi mainīja nodomu. Noliecies, pacēlis kārbiņu, pērtiķis dažus soļus atkāpās un, turēdams to pie acīm, itin pār­steigts grozīja rokās un pētīja, kā tā spulgo saules staros. Iespējams, ka vēl vairāk guaribu pārsteidza monētu šķinda lādītē. Tāda mūzika dzīvnieku apbūra. Tieši kā gra- bulītis bērna rokās. Tad pērtiķis pielika kārbiņu pie mu­tes — un viņa zobi noskrapstēja, slīdot pār metālu, taču lādīti pārkost zvērs nemēģināja.

Guariba droši vien šķita atradis kādu neparastu augli, viscaur mirdzošu milzu mandeli ar brīvi lēkājošu kauliņu zem čaumalas. Bet, kaut arī pērtiķis savus maldus drīz vien noskārta, viņam ne prātā nenāca kārbiņu aizmest. Gluži otrādi, vēl ciešāk sažņaudzis to kreisajā rokā, zvērs aizmeta rungu, kas krītot notrieca kādu nokaltušu zaru.

No trokšņa iztrūcies, Torress, allaž radis būt cīņas ga­tavībā un spēji pamosties no miega, vienā rāvienā veikli pielēca kājās.

Viņš uzreiz saprata, kas stāv viņa priekšā.

— Guariba! — mežu uzraugs iekliedzās.

Un, satvēris blakus nolikto mačeti, Torress nostājās aiz- sargpozīcijā. Ieraudzījis, ka gulētājs piecēlies, pērtiķis no­bijies nekavējoties atkāpās, jo lielā dūša acumirklī sa­plaka, un tad ar pāris lēcieniem zvērs ātri nozuda kokos.

— Pēdējā brīdī! — Torress iesaucās. — Nelietis mani būtu nogalinājis bez liekām ceremonijām.

Pēkšņi Torress atkal pamanīja pērtiķi, kas, apstājies soļu divdesmit tālāk, noskatījās viņā un, grozīdams rokās dārgo kārbiņu, it kā ņirgādamies šķobīja ģīmi.

— Blēdis! — Torress atkal iekliedzās. — Viņš mani nav nogalinājis, toties izdarījis ko ļaunāku — apzadzis!

Torresam nerūpēja tas, ka visa viņa nauda atrodas

Torress ar jauniem spēkiem vajaja gualibu.

kārbiņā, viņš galvenokārt uztraucās noglabātā dokumenta dēļ, jo tā zaudējums galīgi sagrautu viņa ieceres.

— Tūkstoš velnu! — dēkainis iesaucās.

Tad, gribēdams par katru cenu atgūt nolaupīto, metās pērtiķim pa pēdām.

Viņš skaidri zināja, ka panākt veiklo dzīvnieku nebūs viegli. Pa zemi tas skrien pārāk ātri, kokos rāpjas un lec pārāk augstu. Skrējienā vai lidojumā no zara uz zaru to varētu apturēt vienīgi labi tēmēta lode, bet Torresam ne­bija šaujamā. Medību nazis un enšada noderētu vienīgi tad, ja viņš guaribu panāktu.

Torress acumirklī saprata, ka pērtiķi izdosies notvert tikai ar viltu. Tātad gudrais dzīvnieks būs jāpārspēj vil­tībā. Vajadzēja apstāties, noslēpties aiz kāda koka, nozust biezoknī, lai pērtiķi aizkavētu vai liktu tam griezties at­pakaļ: tas bija vienīgais, ko atlika mēģināt. Atsākdams vajāšanu, Torress tā arī rīkojās; taču, viņam nozūdot, pēr­tiķis pacietīgi gaidīja, kad viņš atkal parādīsies, un šis ma­nevrs Torresu tikai lieki nogurdināja.

— Sasodītais guariba! — pēc brītiņa viņš iesaucās. — Tādā veidā es itin neko nepanākšu, bet nelietis mani aizvilinās atpakaļ pie Brazīlijas robežām. Kaut nu būtu nometis kārbiņu zemē! Bet kas to deva! Šķindošās zelta monētas pērtiķi uzjautrina. Ak tu, nolāpītais zagli! Kad es reiz tikšu tev klāt…

Un Torress ar jauniem spēkiem vajāja guaribu, kas jo­projām veikli izvairījās.

Pagāja vesela stunda, taču nekas nemainījās. Torress neatlaidīgi sekoja dzīvniekam. Kā lai viņš tiek pie bagātī­bas bez svarīgā dokumenta?

Tad Torresu pārņēma dusmas. Viņš lādējās, spēra ze­mes gaisā, draudēja guaribam. Dzīvnieks kā ķircinādamies atbildēja vienīgi ar ņirdzīgu grimasi, kas vajātāju pada­rīja vai traku.

Torress atkal metās pērtiķim pakaļ. Viņš aizelsies skrēja, pīdamies garajā zālē, biezajos krūmos, liānu stai­pekņos, caur kuriem guariba lēca tik veikli kā īsts sporta meistars. Reizēm ceļu aizšķērsoja zālē noslēpušās resnas koku saknes. Torress klupa un atkal cēlās. Beidzot, pats to nemanīdams, sāka kliegt: «Palīgā, palīgā! Ķeriet zagli!» — it kā viņu kāds varētu sadzirdēt.

Galu galā spēki izsīka — un gluži bez elpas cilvēks bija spiests apstāties.

— Tūkstoš velnu! —- viņš norūca. — Dzīties pakaļ iz­bēgušiem nēģeriem cauri krūmu biezokņiem bija daudz vieglāk. Bet gan es šo nolādēto pērtiķi noķeršu! Neatkāp­šos, nekādā ziņā neatkāpšos, kamēr vien kājas mani ne­sīs, un tad tik mēs redzēsim! …

Manījis, ka mežu uzraugs vairs neseko, guariba apstā­jās. Zvērs atvilka elpu, kaut gan nebija ne tuvu tā nomo­cījies kā Torress, kurš aiz noguruma vairs nespēja ne pakustēties.

Grauzdams dažas no zemes izrautas saknes un pa brīti­ņam žvadzinādams sev pie auss kārbiņu, pērtiķis tā no­stāvēja minūtes desmit.

Satracinātais Torress apmētāja dzīvnieku akmeņiem, bet, tā kā viņš tēmēja no liela atstatuma, akmeņi nekādu ļaunumu nenodarīja.

Bija pēdējais laiks kaut ko uzsākt. No vienas puses — turpināt pērtiķa vajāšanu bez jebkādām cerībām uz pa­nākumiem šķita neprāts; no otras — galīgi samierināties ar nejēdzīgo gadījumu, kas izpostīja Torresa ieceres, no­zīmētu padoties, turklāt pārāk sāpīgi būtu, ja muļķa dzīv­nieks viņu piemānītu un iznerrotu.

Un tomēr Torress saprata, ka, tumsai iestājoties, zaglis bez pūlēm nozudīs, bet viņš, apzagtais, šajā biezoknī ne­spēs rast ceļu atpakaļ. Sekodams guaribam, viņš bija aiz­gājis vairākas jūdzes prom no upes krastiem, un vairs ne­būtu viegli turp atgriezties.

Torress vilcinājās. Viņš lūkoja mierīgi apsvērt savu stā­vokli un, vēlreiz izlamājies, beidzot gandrīz bija ar mieru atteikties no kārbiņas, taču, neviļus atkal iedomājies no­laupīto dokumentu un ar to saistītos nākotnes plānus, no­lēma mēģināt vēl pēdējo reizi.

Viņš piecēlās.

Piecēlās arī guariba.

Torress spēra dažus soļus uz priekšu.

Pērtiķis tikpat daudz soļu atkāpās, taču šoreiz biezoknī nenozuda, bet apstājās zem milzīga gumijkoka — šā koka dažādās pasugas plaši izplatītas visā Amazones augšteces baseinā.

Aptvert stumbru ar visām četrām, rāpties augšup akro- bātiskā vai, pareizāk sakot, pērtiķa veiklībā, ar stingro asti ieāķēties pirmajos līmeniskajos zaros četrdesmit pēdu virs zemes — tā lunkanajam guaribam bija tikai rotaļa, kas prasīja dažas sekundes.

Tie bija brazīliešu mednieki.

Apsēdies ērtāk zaros, pērtiķis atsāka pārtraukto maltīti, plūkdams augļus, kuri gadījās pa tvērienam. Atklāti sakot, arī Torresam nebūtu kaitējis iestiprināties un nodzerties, bet — kur nu! Viņa ceļa soma bija gluži saplakusi un blašķe — iztukšota.