ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tolaik Ikitosas indiāņi staigāja gandrīz kaili, un jā­domā, ka šī mode tur pastāvēs vēl ilgi. Tikai spāņi un me­tisi, kuri pret tumšādainajiem iezemiešiem izturējās nici­noši, valkāja kreklus, vieglas kokvilnas bikses un salmenī­cas. Ciemata ļaudis bija diezgan trūcīgi, viņi satikās reti un pulcējās vienīgi tad, kad misijas zvans aicināja uz dievkalpojumu laika zoba sagrauztā namiņā, kas noderēja par baznīcu.

Bet, ja Ikitosas ciematā dzīves apstākļi bija gandrīz pir­matnēji, tāpat kā Augšamazones ciematu lielākajā daļā, tad, ejot gar to pašu krastu nepilnu jūdzi uz leju, jūs no­nāktu bagātā muižā, kur dzīve ritēja ar visiespējamāko komfortu.

Ikitosa.

Tā bija Žoama Garrala ferma, uz kurieni devas abi jau­nekļi pēc tikšanās ar mežu uzraugu.

Šī ferma, lauku saimniecība vai, lietojot vietējo nosau­kumu, fazenda, celta pirms daudziem gadiem vienā no Amazones līčiem pie piecsimt pēdu platās Naneijas grī­vas, bija pilnā plaukumā. Fazendas lauki stiepās veselu jūdzi uz ziemeļiem gar Naneijas labo krastu un tikpat tālu uz austrumiem gar lielo Amazones upi. Rietumos sīkas upītes, Naneijas pietekas, un daži nelieli ezeriņi tos noro­bežoja no savannas un pļavām, kas tika taupītas ganībām.

Tieši šeit 1826. gadā — divdesmit sešus gadus pirms stāstā attēloto notikumu sākuma — Žoāms Garrals pirmo­reiz pārkāpa pār fazendas saimnieka mājas slieksni.

Saimnieks — portugālis, vārdā Magaljanss, — pārtika no ienākumiem, ko deva apkārtnes meži, un viņa jaunuz­celtās fermas teritorija toreiz nesniedzās tālāk par pus- jūdzi gar upes krastu.

Viesmīlīgs, kā jau vecās paaudzes portugālis, Magal- janss dzīvoja kopā ar meitu Jakitu, kura pēc mātes nāves bija uzņēmusies vadīt saimniecību. Magaljanss bija īsts darbarūķis, sīksts un nenogurdināms, taču viņam trūka iz­glītības. Savus nedaudzos vergus un duci algotņu indiāņu viņš prata izrīkot, turpretī dažādos tirdzniecības darījumos bija krietni nevarīgāks. Saimnieka nepietiekamo zināšanu dēļ Ikitosas ferma uzplaukt nevarēja, un nemākulīgā tirdz­niecība portugāli bija novedusi naudas grūtībās.

Tādos apstākļos divdesmit divus gadus vecajam 2oā- mam Garralam bija lemts tikties ar Magaljansu. Pagalam nomocījies, gluži bez līdzekļiem Žoāms Garrals ieradās šajā zemē. Magaljanss viņu pusdzīvu no bada un nogu­ruma atrada tuvējā mežā. Portugālim bija laba sirds. Nevaicādams, no kurienes svešais nāk, Magaljanss tikai noprasīja, kas viņam būtu pašlaik nepieciešams. Žoāma Garrala novārgusī, taču dižciltīgā, lepnā seja Magaljansu aizkustināja. Piedāvādams pajumti sākumā tikai uz dažām dienām, fermeris jaunekli aizveda savās mājās, lai palī­dzētu viņam tikt uz kājām, taču pēc tam šī viesmīlība tur­pinājās visu mūžu.

Tā Žoāms Garrals nokļuva Ikitosas fermā.

Žoāms bija brazīlietis, bez ģimenes un mantas. Lielas nepatikšanas, viņš teica, likušas viņam pamest dzimteni, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Zoāms Garrals lūdza fer­mas saimnieku netaujāt par smago un nepelnīto nelaimi, kas viņu piemeklējusi pagātnē. Viņš alka sākt jaunu dzīvi, īstu darba dzīvi. Šurp viņš bija devies uz labu laimi, cerē­dams iekārtoties kādā fazendā dziļi Peru iekšienē. Puisis bija gudrs un izglītots. Stāja un izskats iedvesa uzticību un liecināja, ka šis cilvēks ir taisns un godīgs. Magaljanss, bezgala savaldzināts, aicināja jaunekli palikt fermā, kur viņa zināšanas varētu aizstāt to, kā trūka cienījamajam saimniekam pašam.

Žoāms Garrals nevilcinādamies piekrita. Pirms tam viņa nodoms bija iestāties darbā seringalā kur čakls strād­nieks tolaik pelnīja piecus sešus piastrus dienā un, ja pa­laimējās, varēja pat kļūt par fermeri. Bet Magaljanss pa­reizi aizrādīja, ka darba seringalā netrūks tikai kaučuka ievākšanas laikā, proti, dažus mēnešus gadā, un labais atalgojums nenodrošinās stāvokli, pēc kāda tīkoja Žoāms Garrals.

Portugālim bija taisnība. To sapratis, Žoāms Garrals, lieki nekavēdamies, nolēma strādāt fazendā, ziedojot tai visus spēkus.

Magaljansam savu cēlsirdību nevajadzēja nožēlot. Viņa saimniecība zēla. Ar Žoāma Garrala palīdzību drīz vien ievērojami pieauga pa Amazoni uz Paras provinces tirgiem pludināto koku daudzums. Fazenda pamazām paplašinājās un pēc neilga laika sniedzās gar Amazones krastu līdz Na­neijas grīvai. Vecā dzīvojamā ēka tika pārbūvēta lieliskā divstāvu mājā, kuru no visām pusēm apņēma gandrīz pil­nīgi aizēnota, krāšņumkokos grimstoša veranda; dārzā ne­trūka mimozu, vīģes koku, bauhīniju un paulīniju, kuru stumbrus klāja pasiflora, koši sārtās bromēlijas un niķīgās liānas.

Tālāk, aiz milzīga krūmāja un kokveidīgu augu bie­zokņa, slēpās ēku ansamblis, kur dzīvoja fazendas kalpo­tāji, — tur bija saimniecības ēkas, nēģeru būdas un in­diāņu zaru slietņi. No upmalas, kas bija aizaugusi mel­driem un dažādiem ūdens augiem, varēja saredzēt tikai saimnieka māju.

Plaša pļava, lagūnu malās rūpīgi attīrīta no krūmiem, bija lieliskas ganības. Lopiem te barības netrūka. Jauns nozīmīgs peļņas avots bija ganāmpulks, kas šajā raženajā

No upmalas varēja saredzēt saimnieka māju.

zemē četros gados pieauga divas reizes, turklāt desmit procentus ienākumu deva kauto lopu ādas un gaļa, no ku­ras pārtika lopkopji. Izcirtumos dažviet bija sastādītas ma- niokas un kafijas plantācijas. Sāka kultivēt cukurniedres, un drīz vien kļuva nepieciešamas dzirnavas, lai samaltu stiebrus, kurus vēlāk pārstrādāja sīrupā, tafijā un rumā. Vārdu sakot, desmit gados pēc Žoāma Garrala ierašanās Ikitosā fazenda izvērtās par vienu no bagātākajām Ama­zones augštecē. Jaunā pārvaldnieka prasmīgā saimnieko­šana un veiksmīgie tirdzniecības darījumi ar katru dienu pavairoja fazendas labklājību.

Taču Magaljansam drīz vien kļuva skaidrs, kam viņam par to jāpateicas. Atmaksādams par nopelniem, portugā­lis vispirms piešķīra Žoāmam daļu savu ienākumu, bet četrus gadus vēlāk padarīja viņu par savu kompanjonu ar līdzīgām tiesībām un peļņu dalīja uz pusēm.

Saimnieka ieceres gāja vēl tālāk. Viņa meita Jakita, tā­pat kā tēvs, klusajā jauneklī, kurš bija iecietīgs pret ci­tiem un stingrs pret sevi, atklāja vērtīgas prāta un sirds īpašības. Meitene Žoāmu iemīlēja; arī Žoāmam nebija vienaldzīgs Jakitas krietnais raksturs un daiļums, tomēr šķita, ka aiz lepnuma vai kautrības viņš pat nedomā lūgt meitenes roku.

Mainīt savas domas viņu pasteidzināja nelaimes gadī­jums.

Reiz, kad Magaljanss uzraudzīja darbus mežā, viņu nā­vīgi ievainoja krītošs koks. Saimnieku atnesa uz fermu gandrīz nemaņā; jauzdams drīzu galu, Magaljanss paaici­nāja tuvāk meitu, kas raudot stāvēja pie tēva gultas, un, saņēmis viņas roku, ielika to Žoāma plaukstā, lūgdams jaunekli zvērēt, ka viņš Jakitu precēs.

— Tu mani padarīji bagātu, — Magaljanss teica, — bet es nespēšu mierīgi nomirt, kamēr ar šo laulību nebūšu no­drošinājis Jakitas nākotni.

— Palikšu jūsu meitas padevīgs kalps, brālis un aizbil­dnis, arī nebūdams viņas vīrs, — Žoāms Garrals sākumā iebilda. — Esmu jūsu parādnieks un nekad to neaizmir­sīšu. Taču tik lielu maksu, ar kādu gribat atlīdzināt par manām pūlēm, es nepelnu.

Tēvs neatlaidās. Tuvā nāve liedza kavēties, viņš prasīja solījumu, un Žoāms Garrals beidzot piekāpās.

Jakitai bija divdesmit divi gadi, Žoāmam — divdesmit seši. Abi mīlēja viens otru un apprecējās īsi pirms Magal-