ŽILS VERNS: Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

ŽILS VERNS

.

Berlingtona dārza rajonā Sevijieļas namā Nr. 7, kur 1814. gadā nomira Šeridaīis, 1872. gadā dzīvoja Fileass Fogs, viens no Londonas Refor­matoru khiba oriģinālākajiem un. ievērojamā­kiem biedriem,, lai gan viņš acīm redzami nopūlējās ne­vērst uz sevi uzmanību.

Pēc izcilākā angļu iecienītā runātāja pirmo vietu ieņēma šis Fileass Fogs, noslēpumains cilvēks, par kuru neviens nekā īsti nezināja, atskaitot to, ka viņš bij viens no galantākajiem un skaistākajiem angļu aug­stāko aprindu džentlmeņiem.

Runāja, ka viņš izskatoties pēc Bairona — protams, tikai ar savu galvu, jo kājas viņam bij pilnīgi veselas. Šī līdzība ar Baironu bij viņa ūsas un vaigu bārda. Tas bij vienaldzigais Bairons, kās, šķiet, varētu nodzīvot tūkstoš gadu un tomēr nepaliktu vecāks.

Lai gan īsts anglis, Fileass Fogs totnēr laikam ne- bij londonietis. Nekad viņš netika redzēts ne biržā, ne bankā, ne kādā Siti kantorī. Londonas dokos un ostā nekad nemanīja kādu kuģi, kas piederētu Fileasam Fo- gam. Šis džentlmenis nepiedalījās nevienā pārvaldes ko- tfnisijā. Viņa vārds nebij dzirdams nevienā advokātu ko­lēģijā, ne juristu korporācijās: Tempie, Linkolns, Greijs. Nekad viņš neuzstājās ne Kancelejas, ne Karalienes, ne Baznīcas tiesā. Viņš nebij ne fabrikants, ne veikalnieks, ■ne tirgotavas īpašnieks, ne zemturis. Viņš neskaitījās par locekli ne «Karaliskajā Lielbretaņas institūtā», ne «Londonas institūtā», ne «Mākslinieku institūtā», ne «Riseļa institūtā», ne «Rietumu literatūras institūtā», ne «Tiesību institūtā», ne «Apvienoto mākslu un zinātņu institūtā», kas atrodas tieši viņas žēlīgās Majestātes aizgādniecībā. Viņš nepiederēja ne pie vienas no dau­dzajām angļu galvaspilsētas biedrībām, sākot ar «Mū­zikas biedrību» un beidzot ar «Entomoloģijas biedrību», kas dibināta kaitīgu kukaiņu apkarošanas nolūkā.

Fileass Fogs bij Reformatoru kluba biedrs u.n vairāk nekas.

Ja kāds brīnījās, kā tik noslēpumains džentlmenis iekļuvis tādā cienījamā sabiedrībā, tam atbildēja, ka to ieteikuši misteri brāļi Beringi, pie kuriem viņam bij ne­aprobežots kredīts. Ar to arī izskaidrojama vispārēja cieņa, jo viņa izrakstītos čekus allaž kārtīgi samaksāja no neizsmeļamā tekošā rēķina.

Vai šis Fileass Fogs bij bagāts? Bez šaubām. Bet neviens nevarēja pateikt, kādā ceļā viņš ticis pie bagātī­bas, un pats Fileass Fogs bij pēdējais, kuram par to varētu iedrošināties apjautāties. Vispār, viņš nebij iz­šķērdīgs, bet arī ne skopulis, jo visur, kur vajadzēja pa­balstīt kādu derīgu un cēlu pasākumu, viņš klusi un dažkārt pat anonīmi bij ar savu palīdzību klāt.

Vispār nebij nesabiedriskāka cilvēka par šo džentl­meni. Viņš nemēdza daudz runāt un taisni klusuciešot j likās vēl jo noslēpumaināks. Tomēr viņa dzīve bij vi­siem pārredzama, ar matemātisku noteiktību viņš allaž darīja vienu un to pašu, tā ka neapmierinātai iedomai bij jāmeklē viela ārpus viņa redzamās dzīves.

Vai viņš bij ceļojis? Laikam gan, jo neviens zemes­lodes karti nepārzināja labāk par viņu. Nebij tādas at­tālas un nomaļas vietas, ko viņš sīki nepazītu. Dažreiz ar pāris vārdiem viņš klubā izšķīra strīdus par pazu­dušiem vai noklīdušiem ceļotājiem. Viņš aprādīja patie­sās iespējamības, un viņa spriedumi likās kādas augstā­kas nojautas radīti, jo tie katrreiz patiešām piepildījās. Šķita, ka šis cilvēks apceļojis visu pasauli — mazākais iztēlē.

Skaidri zināms tikai tas, ka Fileass Fogs jau ilgus gadus nebij atstājis Londonu. Tie, kam bij gods pazīt viņu mazliet tuvāk, apgalvoja, ka citur viņš nekad ne­esot redzams, kā tikai tiešā ceļā no savas mājas uz klubu. Viņa vienīgā nodarbošanās bij laikrakstu lasī­šana un vista spēle. Klusēdams spēlējot viņš vinnēja vienmēr, taču šie vinnesti nekad neieslīdēja viņa naudas makā, bet lika atlikti labdarības mērķiem, un šī summa bij visai ievērojama.

Jāpiemin, ka Fileass Fogs spēlēja tikai aiz patikas, nevis vinnesta dēļ. Spēle viņam bij cīņa ar pretišķībām, bet bez uztraukuma, nožēlas un noguruma — tas saskaneja ar viņa raksturu.

Fileasam Fogarn nebij ne sievas, ne bērnu, kas atga­dās pat visgodīgākajiem džentlmeņiem; neviens nepazina viņa radus un draugus —- kas tiešām visai neparasti. Fileass Fogs dzīvoja viens pats savā namā Sevi [ielā, kur nevienam nebij iespējams iekļūt. Par mājas iekārtu ari nekas nebij zināms. Viņam bij viens pats apkalpotājs. Hronometriski noteiktā laikā viņš ieturēja brokastis un pusdienas klubā, vienmēr tajā pašā istaba, pie tā paša galda, netērzēdams ar saviem kolēģiem, nepieaicinā­dams neviena sveša, bet noteiktā stundā atgriezās mā­jās, lai dotos pie miera, ne reizes neielietojis kluba bied­riem pieejamās Reformatoru kluba greznās telpas. No divdesmit četrām stundām desmit viņš pavadīja mājās, vai nu atdusēdamies, vai nodarbodamies ar savu tualeti. Allaž vieniem un tiem pašiem vienmērīgiem soļiem viņš ienāca zālē ar mozaīkas parketu vai galerijā ar zila stikla velvi, ko balstīja divdesmit joniskas sarkana porlira kolonas. Pusdienas un brokastis viņam piegādāja no bagātīgajiem kluba bufetes un gaļas, zivju un piena pro­duktu krājumiem. Melnos svārkos tērpti svinīgi sulaiņi, kuru kājās bij kurpes ar mīkstām pazolēm, pasniedza viņam ēdienus uz sevišķi izmeklētiem porcelāna trau­kiem, pie kam galds bij klāts ar brīnišķu Saksijas audekla galdautu, apbrīnojami veidotās kristālā glāzēs viņam ielēja šeriju, porto vai klaretu — korintu un krustnagliņu liķiera maisījumu. Beidzot auksts ledus, piegādāts ar lieliem izdevumiem tieši no Amerikas eze­riem, viņa dzērienus allaž uzturēja patīkami svaigus.

Ja tādu dzīves veidu sauc par ekscentrisku, tad jāat­zīst, ka ekscentricitātei ir savas labās puses!

Nams Seviļielā nebij pārmērīgi grezns, tomēr ierī­kots ar lielām ērtībām. Pēc iemītnieka negrozāmās pa­rašas apkalpošana tur bij visai niecīga. Taču Fileass Fogs no sava vienīgā apkalpotāja prasīja ārkārtīgu aku­rātību. Tāpēc šodien, otrajā oktobrī, viņš bij atlaidis savu sulaini Džemu Forsteru, kas viņam atnesis noteikto astoņdesmit sešu Farenheita grādu vietā tikai astoņ­desmit četrus grādus siltu ūdeni bārdas skūšanai, un pašlaik gaidīja tā vietnieku, kam bij jāierodas starp pulksten vienpadsmitiem un pusdivpadsmitiem.

Klubkrēslā apsēdies, kājas kā kareivis parādē cieši saspiedis, rokas atbalstījis uz ceļgaliem, taisni izstiepies, galvu pacēlis, Fileass Fogs lūkojās uz slīdošo pulksteņa rādītāju. Šis pulkstenis bija komplicēts aparāts, tas rā­dīja stundas, minūtes, sekundes, dienas, datumus un gadu. Pusdivpadsmitos misters Fogs piecēlās, lai pēc ikdienas parašas dotos uz Reformatoru klubu.

Tajā acumirklī pie mazā salona durvīm, aiz kurām sēdēja Fileass Fogs, pieklauvēja.

Parādījās atlaistais Džems Forsters.

— Jaunais sulainis, — viņš sacīja.

Salonā ienāca gadus trīsdesmit vecs cilvēks un svei­cināja.

— Jūs esat francūzis, un jūs sauc par Džonu? — Fileass Fogs vaicāja.

— Žanis — lai kungsneņeii ļaunā, — jaunais ienā­cējs atbildēja, — Žanis Āķis. Tas ir mans pievārds, to esmu dabūjis tāpēc, ka esmu āķīgs un protu izsprukt no visām kļūmēm. Es domāju, ka esmu godīgs puisis, bet lai izkultos cauri dažādos apstākļos, protu vairākus amatus. Esmu bijis ceļojošs dziedātājs, cirka zirgu pui­sis, Leotaram līdzīgs akrobāts un virves dejotājs, gluži kā Blondens, vēlāk vingrošanas skolotājs, lai lietderīgāk izlietotu savas spējas, beidzot ugunsdzēsēju seržants Parīzē. Manā dienesta apliecībā atzīmēti pat vairāki ievērojami apdzēsti ugunsgrēki. Bet nu jau pieci gadi, kopš esmu pametis Franciju un, lai baudītu ģimenes dzīvi, kalpoju par sulaini Anglijā. Tagad, būdams bez vietas un uzzinājis, ka misters Fileass Fogs ir pats kār­tīgākais un nekustīgākais cilvēks visā Anglijā, esmu atnācis pieteikties, cerībā atrast šeit mierīgu dzīvi un aizmirst savu iesauku …