ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Sīki pārlūkojis visu mājokli, Āķis izstiepās visā savā slaidajā augumā un, rokas berzēdams, priecīgi teica:

«Tas man ir pa prātam! Taisni tā, kā es vēlējos! Mēs saprotamies pilnīgi, misters Fogs un es! Tas ir mājīgs un kārtīgs cilvēks! īsts automāts! Lai arī, man nav nekas pretī kalpot automātam!»

Fileass Fogs bij atstājis savu namu Seviļielā pulk­sten pusdivpadsmitos un tad, labo kāju pieci simti sep­tiņdesmit piecas reizes aizspēris priekšā kreisajai, bet kreiso pieci simti septiņdesmit četras reizes — labajai, nokļuva Reformatoru kluba plašajā namā Pelmelā; šīs mājas būve bij izmaksājusi vismaz trīs miljonus.

Fileass Fogs devās tieši ēdamistabā, kuras deviņi logi bij atvērti uz skaistu parku ar rudens zeltotiem ko­kiem. Tur viņš mēdza nosēsties pie sava parastā galda, kur viņam brokastīs jau bij nolikts sevišķs uzkožamais: vārīta zivs speciālā izsmalcinata mērcē, sārts bifšteks ar sēņu rotājumu, rabarberu un jāņogu kūkas, gabaliņš siera, to visu apslacīja dažas lieliskas tējas tases — Re­formatoru kluba specialitāte.

Četrdesmit septiņas minūtes pēc divpadsmitiem šis džentlmenis piecēlās un iegāja lielajā, grezni iekārtotā salonā, kura sienas rotāja gleznas dārgos ietvaros. Tur sulainis viņam pasniedza vēl neaiztiktu avīzes «Times» numuru, un Fileass Fogs ar veikli ievingrinātu roku sāka visai grūto atlocīšanas procedūru. So avīzi Fileass Fogs lasīja līdz pulksten trim un četrdesmit piecām minūtēm, bet «Standard» līdz pusdienām.

Divdesmit minūtes pirms sešiem džentlmenis atgrie­zās lielajā salonā un nodziļinājās avīzē «Morning Chro- nicle».

Pusstundu vēlāk ieradās vairāki citi Reformatoru kluba locekļi, sapulcēdamies ap kamīnu, kurā kvēloja ogles. Tie bij Fileasa Foga parastie partneri, tādi paši kaislīgi vista spēlētāji kā viņš: inženieris Endrju Stju­arts, baņķieri Džons Silivans un Samuels Faientins, aldaris Toms Flanagans un Gotjē Ralfs, viens no Angli­jas bankas direktoriem, visi bagāti un ievērojami cilvēki pat šajā klubā, kura locekļi bij rūpniecības un finansu pasaules virsotnes.

— Nu, Ralf, — Toms Flanagans ierunājās, — ka ir ar zādzības lietu?

— M,vn šķiet, — Endrju Stjuarts iebilda, — ka ban­kai gan būs jāzaudē tās nauda.

— Nedomāju vis, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Esmu pārliecināts, ka mēs zagli noķersim. Veiklākie policijas inspektori ir izsūtīti pa visu Eiropu un Ameriku, uz vi­sām galvenajām iebraucamo un izbiaucamo ostu pilsē­tām; tam kungam grūti nāksies izsprukt no viņu na­giem.

— Bet kaut kādas ziņas par zagli taču jau ievāk­tas? — Endrju Stjuarts apvaicājās.

— Vispirms tas nav nekāds zaglis, — Gotjē Ralfs, nopietni atbildēja.

— Kā? Zaglis nav tas subjekts, kas nočiepis piec­desmit pieci*tūkstoši mārciņu sterliņu banknotēs?

— Nē, — Gotjē Ralfs atbildēja.

— Nu, tad jau viņš laikam būs kāds fabrikants? —- Džons Silivans ieteicās.

— Avīze «Morning Chronicle» apgalvo, ka viņš esot džentlmenis.

To piebilda Fileass Fogs, kura galva patlaban iznira no apkārt sakrautām papīra grēdām. Lidz ar to Fileass Fogs apsveica savus kolēģus, un tie viņa sveicienam at­bildēja.

Atgadījums, ko tagad dedzīgi apsprieda visas angļu avīzes, bij noticis pirms trim dienām, divdesmit devī­tajā septembrī. Angļu bankas galvenajam kasierim no galda bij nozudis banknošu sainis, kurā atradās ārkār­tīgi liela summa — piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu.

Tiem, kas brīnījās, kā tāda zādzība tik viegli izda­rīta, direktora palīgs Gotjē Ralfs tikai atteica, ka kasie­ris tajā acumirklī ierakstījis grāmatā saņemtos trīs šili­ņus sešus pensus un pārējo nav uzmanījis.

Bet notikums būs vieglāk saprotams, ja iegaumēs, ka Anglijas bankas iekārta ārkārtīgi uzticas publikas godīgumam. Tur nav ne sargu, ne uzraugu, ne aizresto- jumu. Zelts, sudrabs un banknotes vienkārši tāpat sa­krautas un kuram katram ienācējam pieejamas. Nevienu pašu apmeklētāju taču nevar turēt aizdomās. Kāds rū­pīgs angļu parašu novērotājs stāsta pat šādu piedzīvo­jumu: kādu dienu viņš bankā redzējis kasierim priekšā uz gaida septiņas vai astoņas mārciņas smagu maisiņu ar zelta naudu. Viņš paņēmis maisiņu, aplūkojis un pa­sniedzis savam kaimiņam, kas to savukārt pasniedzis ci­tam, un tā maisiņš gājis no rokas rokā līdz pat tumšā gaiteņa dibenam un atgriezies atpakaļ savā vietā tikai pēc pusstundas, bet kasieris pa visu to laiku pat galvu ne reizes nav pacēlis.

Taču divdesmit devītajā septembrī noticis citādi. Banknošu sainis vairs neatgriezās, un, kad lieliskais pulkstenis, kas atradās čeku izrakstīšanas telpās, nosita pieci, atgādinādams, ka laiks biroju slēgt, Anglijas ban­kai atlika ierakstīt zaudējumu kontā piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu.

Tūliņ pēc zādzības atklāšanas visveiklākie aģenti un detektīvi tika izsūtīti uz visām galvenākajām ostas pil­sētām — Liverpūli, Glazgovu, Havru, Suecu, Brindizi, Ņujorku u. c. ar solījumu sekmīga meklējuma gadījumā izmaksāt divi tūkstoši mārciņu prētnijas, bez tam vēl piecus procentus no katra atrastās summas simta. No­gaidot tuvākas ziņas, kādas cerēja saņemt no steidzīgās izmeklēšanas, šiem policijas ierēdņiem vajadzēja uzma­nīgi vērot itin visus iebraucējus un aizbraucējus pa­sažierus.

Jo patiešām likās, ka avīzei «Morning Chronicle» bij taisnība un ka šis zaglis nav no parastās angļu kramplaužu kompānijas. Divdesmit devītā septembra dienā bij manīts kāds cienījama izskata džentlmenis ar labām manierēm staigājam iekšā un ārā pa kases tel­pām, kur notika zādzība. Izziņā izdevās ievākt diezgan sīkas ziņas par šī džentlmeņa izskatu, un tās tūliņ tika nosūtītas visiem Anglijas un kontinenta detektīviem. Vairāki saprātīgi cilvēki, to vidū arī Gotjē Ralfs, bij pārliecināti, ka zaglim neizdosies izbēgt.

Viegii saprotams, ka šis notikums patlaban tika pār­runāts Londonā un visā Anglijā. Dedzīgi strīdējās par un pret, vai galvaspilsētas policistiem izdosies zagli sa­gūstīt. Tāpēc nav ko brīnīties, ka arī Reformatoru kluba biedri runāja par to pašu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu vidū atradās arī viens no bankas direktoriem.

Cienījamais Gotjē Ralfs negribēja šaubīties par mek­lēšanas panākumiem, pēc viņa domām, izsolītā prēmija jo sevišķi pavairošot aģentu uzcītību un izmaņu. Tur- preti viņa kolēģis Endrju Stjuarts bij pavisam pretējos ieskatos. Džentlmeņi turpināja strīdu, arī ap vista galdu sasēdušies: Stjuarts pretim Flanaganam, Falentins — Fileasam Fogam. Spēlēdami viņi nerunāja, bet pa ro- bera laiku pārtrauktā saruna tūliņ atsākās no jauna.

— Esmu pārliecināts, — Endrju Stjuarts teica, — ka izredzes ir zagļa pusē, un viņš pratīs tās veikli izlietot.

— Ko tu runā! — Ralfs atsaucās, — Nav taču ne­vienas zemes, kur viņš varētu patverties.

— Kāpēc tad ne?

— Kur, pēc jūsu domām?

— Es nekā noteikta nezinu, — Endrju Stjuarts at­bildēja, — tomēr galu galā pasaule ir diezgan plaša.

— Tāda viņa kādreiz gan bij, — Fileass Fogs pus­balsī noteica. — Jums jādala, mister, — viņš vēl pie­bilda, pasniegdams kārtis Tomam Flanaganam.

Sarunu pārtrauca līdz nākamam roberam. Bet. tad Endrju Stjuarts to tūliņ atkal uzņēma:

— Kā tā — kādreiz? Vai viņa piepeši sarāvusies mazāka?

— Bez šaubām, — Gotjē Ralfs atsaucās. — Es pie­krītu misteram Fogam. Zeme ir kļuvusi mazāka, tāpēc ka tagad viņu apbrauc desmit reiz īsākā laikā nekā pirms simts gadiem. Tāpēc šajā gadījumā iespējams daudz ātrāk izsekot.