Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Pirmās klases smēķētājvagona stūrī misters Vorgreivs, kurš nesen bija atvaļināts no tiesneša amata, cigāru kūpinādams, ieinteresēti pētīja "The Times " politikas jaunumu nodaļu.

Viņš nolika avīzi un pavērās logā — viņi tobrīd brauca cauri Somersetai. Viņš palūkojās pulkstenī — ceļā bija jāpavada vēl divas stundas.

Aizvien no jauna viņš pārcilāja prātā visu, ko rakstīja avīzēs par Nēģeru salu. Sākumā salu ieguvis amerikāņu miljonārs, kas bijis ķerts uz burāšanu, — viņš šajā salā, netālu no Devonas krastiem, uzcēlis greznu, labiekārtotu māju. Bet diemžēl trešā un pēdējā amerikāņu miljonāra dzīvesbiedre bijusi slikta burātāja, un tāpēc viņš bijis spiests šķirties kā no mājas, tā arī no salas, abas pārdodot. Laikrakstos parādījušies dažnedažādi izteiksmīgi sludinājumi par salas pārdošanu. Pēc tam sekojis pirmais paziņojums , ka salu nopircis kāds misters Ouens. Un tad tikusi iedarbināta tenkotāju fantāzija. īstenībā Nēģeru salu esot nopirkusi Holivudas kinozvaigzne mis Gabriela Tērla! Viņa gribot tur pavadīt dažus mēnešus, izvairoties no reportieriem un kņadas! "Busy Bee" delikāti norādīja, ka salā būšot vasaras rezidence karaliskajai ģimenei?! Līdz "Mr. Merryweather" nonāca valodas, ka salu medusmēnesim nopircis lords L. jaunākais, — viņš beidzot kļuvis par Kupidona upuri. "Jonas " turpretī ziņoja: salu ieguvusi Admiralitāte ļoti slepenu eksperimentu veikšanai!

Patiesi, Nēģeru sala — tas tik bija jaunums!

Tiesnesis misters Vorgreivs izvilka no kabatas vēstuli. Rokraksts bija nesalasāms, taču šur tur starp rindām pavīdēja skaidri uzrakstīti vārdi: "Dārgais Lorens… tik daudzus gadus par Jums neko neesmu dzirdējusi… noteikti atbrauciet uz Nēģeru salu… brīnišķīga vieta… tik daudz pārrunājama… senās dienas… saskarsme ar dabu… sildīties saulītē… 12.40 no Padingtonas stacijas… sagaidīšu Jūs Oukbridžā… — un rakstītājas visai izteiksmīgais paraksts — allaž Jūsu Konstance Kalmingtona. "

Tiesnesis misters Vorgreivs domās pārcēlās pagātnē, cenzdamies atcerēties, kad pēdējo reizi redzējis lēdiju Konstanci Kalmingtonu. Priekš gadiem septiņiem, ja ne astoņiem. Tad viņa aizbrauca uz Itāliju — sildīties saulītē, priecāties par dabu un contadini . Viņš bija dzirdējis, ka vēlāk viņa pārceļojusi uz Sīriju, kur cerēja sildīties vēl karstākā saulē un dzīvot saskaņā ar turienes dabu un beduīniem.

"Konstance Kalmingtona," viņš nodomāja, "ir īstā persona, kas varētu nopirkt salu un noslēgties noslēpumā!" Palocījis galvu, tā laipni apliecinot piekrišanu savai loģikai, misters tiesnesis Vorgreivs atļāvās nokārt galvu uz krūtīm…

Viņš aizmiga…

Vera Kleitorna brauca trešās klases vagonā kopā ar pieciem citiem pasažieriem, atbalstījusies pret sēdekļa atzveltni un aizvērusi acis. Cik šodien vilcienā karsts! Būtu tik jauki izkāpt pie jūras! Tā patiešām ir veiksme — dabūt tādu darbu. Kad salīgsti darbā uz vasaras brīvdienu laiku, mūžīgi nākas noņemties ar veselu baru bērnu — brīvdienu laikā iekārtoties par sekretāri ir daudz grūtāk. Pat aģentūras neko daudz nespēj palīdzēt.

Un pēkšņi bija pienākusi vēstule .

"Man Jūs ieteica "Prasmīgo Sieviešu Aģentūra". Cik noprotu, tur Jūs labi pazīst. Es ar prieku Jums maksāšu Jūsu prasīto algu un gaidīšu Jūs, lai Jūs varētu stāties darbā no 8. augusta. Vilciens atiet 12.40 no Padingtonas stacijas, un Jūs sagaidīs Oukbridžas stacijā. Pievienoju piecas mārciņu naudaszīmes izdevumiem.

Patiesi Jūsu Ana Nensija Ouena."

Augšā bija norādīta adrese — "Nēģeru sala, Stiklhevena, Devona. "

Nēģeru sala! Nez kāpēc pēdējā laikā avīzes par to vien raksta! Izplatījušās visdažādākās baumas un valodas. Taisnības tur laikam ļoti maz. Taču māju noteikti cēlis miljonārs un, kā runāja, tur valdot neiedomājama greznība.

Vera Kleitorna, pamatīgi nogurusi pēc nesen nobeigtā saspringtā semestra skolā, domāja: "Vingrošanas skolotājas vieta kādā trešās šķiras skolā — diezkas nav… Ja vien izdotos dabūt darbu kādā pieklājīgā skolā…" Te sirds viņai sažņaudzās pēkšņā saltumā, un viņa iedomājās:

"Bet man jājūtas laimīgai par to, ka man pagadījusies šī vieta. Cilvēkiem taču nepatīk tāda pagātne — izmeklēšana pie Koronera 1, pat ja beigu beigās koroners mani būtu pilnīgi attaisnojis!"

Viņš pat bija izteicis apbrīnu par viņas vīrišķību un gara stiprumu — viņa atminējās. Izmeklēšana nebūtu varējusi ievirzīties veiksmīgāk. Un pati misis Hamiltone bija tik laba pret viņu — pati laipnība — vienīgi Hugo — bet viņa nevēlējās domāt par Hugo!

Pēkšņi, par spīti karstumam, viņa nodrebēja un nodomāja, kaut nebūtu devusies pie jūras. Acu priekšā gluži skaidri atdzīvojās pieredzētā aina. Sirila galva, peldot uz klints pusi, — te iznirdama, te ienirdama… iznirdama un ienirdama — iznirdama un ienirdama… Bet viņa pati peld viņam pakaļ, viegli šķeldama viļņus, rokas mētādama, skaidri zinot, pārāk labi zinot, ka nepaspēs laikā…

Jūra — siltie, zilgie dziļumi — rīta stundas, kas pavadītas, guļot karstās smiltīs, — Hugo — Hugo, kurš teica, ka viņu mīlot…

Viņa nedrīkst domāt par Hugo…

Viņa atvēra acis un, pieri raukdama, uzlūkoja pretimsēdētāju. Garš vīrietis brūni iedegušu seju, gaišām, visai tuvu esošām acīm un cietu grumbu ap nekaunīgo muti.

Viņa nodomāja: "Varu saderēt, viņš ir daudz ceļojis pa interesantām pasaules malām un daudz ko interesantu pieredzējis…"

Filipam Lombardam pietika ar vienu šaudīgo acu skatienu, lai iegūtu priekšstatu par pretimsēdošo meiteni.

"Ļoti pievilcīga, bet viņā neapšaubāmi ir kaut kas skolmeistarisks… Aukstasinīga," viņš iedomājās, "un laikam spēj panākt savu kā mīlestībā, tā arī dzīves cīņā. Ar viņu būtu patīkami palakstoties…"

Viņš sadrūma. Nē, nē, tagad tam nav laika. Tagad jākārto darīšanas. Jākoncentrējas darbam.

"Interesanti, kas par darbu mani gaida?" viņš minēja. "Tas mazais žīdiņš bija tik sasodīti noslēpumains."

— Pieņemiet piedāvājumu — vai noraidiet, kaptein Lombard. Viņš bija domīgi ieteicies:

— Simt ginejas, ko?

To viņš teica tik vienaldzīgi, it kā simt ginejas viņam nenozīmētu neko. Simt ginejas, kad viņam nebija naudas pat vienkāršākajai maltītei! Tomēr viņš iedomājās, ka mazo žīdiņu diezvai būtu izdevies piemānīt — tā, sasodīts, bija viņu raksturīgākā īpašība, ka attiecībā uz naudu viņus nevarēja apšmaukt — par naudu viņi zināja visu.

— Un neko vairāk jūs man nevarat pateikt? — viņš noprasīja tajā pašā vienaldzīgajā tonī.

Misters Aizeks Moriss visnotaļ noliedzoši pašūpoja plikpauraino galvu.

—Nē, kaptein Lombard, te man jāpieliek punkts. Manam klientam ir zināma jūsu reputācija, ka jūs bīstamos pasākumos esat neaizvietojams cilvēks. Man uzdeva nodot jums simt ginejas — par tām jums jātiek līdz Stiklhevenai Devonā. Tuvākā stacija ir Oukbridža, tur jūs sagaidīs un ar motorlaivu nogādās Nēģeru salā, kur jūs nonāksiet mana klienta rīcībā.

Lombards īsi noprasīja:

— Vai uz ilgu laiku?

— Ilgākais — uz nedēļu.

Glaudīdams mazās Osiņas, kapteinis Lombards sacīja:

— Jūs taču saprotat, ka es nevaru uzņemties neko nelikumīgu? Izteicis šo teikumu, viņš ar varen asu skatu nomērīja savu sarunu biedru. Biezajās, semītiskajās mistera Morisa lūpās parādījās tikko manāms smaids, kad viņš nosvērti atbildēja: