Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Nē, patiešām ne. Pēc tveicīgā vilciena ir tik jauki ārā.

Viņš atbildēja:

— Jā, ceļot vilcienos šajā gadalaikā ir visnotaļ apgrūtinoši.

Vera pieklājīgi turpināja:

— Jācer, ka tas nemainīsies — laiks, es domāju. Mūsu Anglijas vasaras ir tik nepastāvīgas.

Nebūt ne visai oriģināli Lombards pavaicāja:

— Vai jūs labi pazīstat šīs vietas?

— Nē, es nekad agrāk te neesmu bijusi. — Un viņa ātri piebilda, nodomājusi tūlīt nostiprināt savas pozīcijas: — Es pat vēl neesmu redzējusi savu darba devēju.

— Jūsu darba devēju?

— Jā, es esmu misis Ouenas sekretāre.

— Ak tā, saprotu. — Viņa tonis tikko manāmi mainījās — viņš tagad runāja mazliet pārliecinātāk un brīvāk. Un pajautāja: — Vai tas jums nešķiet ļoti neparasti?

Vera iesmējās.

— Ak nē, es tā nedomāju. Viņas sekretāre esot pēkšņi saslimusi, viņa sūtījusi telegrammu uz aģentūru ar lūgumu atsūtīt kādu vietā, un viņi atsūtīja mani.

— Tad tā tas ir. Bet iedomājieties —ja nu jums tas darbs nebūs pa prātam?

Vera atkal iesmējās.

— Ak, tas taču tikai uz laiku — uz brīvdienu laiku. Pastāvīgi es strādāju meiteņu skolā. īstenībā man ļoti gribas apskatīt Nēģeru salu. Par to tik daudz rakstīts avīzēs. Vai tur tiešām ir tik skaisti?

Lombards atbildēja:

— Nezinu. Es arī nekad neesmu to redzējis.

— Ak, patiesi? Tie Oueni, kā šķiet, ir no tās kā apmāti. Kādi viņi ir? Pastāstiet, lūdzu.

Lombards nodomāja: "Tik neērta situācija — diezin vai viņa domā, ka esmu šos cilvēkus redzējis?" Un viņš ātri piemetināja:

— Pa jūsu roku rāpo lapsene. Nē, nekustieties! —Viņš pavicināja ar roku. — Tā. Tā ir projām!

— Ak, es jums pateicos. Šovasar ir tik daudz lapseņu.

— Jā, es domāju, pie visa vainīgs karstums. Vai jūs gadījumā nezināt, kas tas par cilvēku, ko mēs te gaidām?

— Nav ne jausmas.

Bija dzirdama skaļa, aizvien pieaugoša vilciena dunoņa. Lombards sacīja:

— Tūlīt tas vilciens būs klāt.

Pie izejas uz perona parādījās pavecāks gara auguma vīrs ar militāru stāju. Sirmie mati bija īsi apgriezti un gluži baltās ūsiņas kārtīgi apcirptas.

Nesējs, nedaudz salīcis, nesa smagu ādas ceļasomu un norādīja uz Veru un Lombardu.

Vera panācās uz priekšu un lietišķi ierunājās. Viņa sacīja:

— Es esmu misis Ouenas sekretāre. Tur gaida auto. — Un vēl piemetināja: — Tas ir misters Lombards.

Bālzilās acis, kas arī vecumā bija asas jo asas, vērīgi nopētīja Lombardu. Un vienā mirklī tajās varēja lasīt slēdzienu — ja vien kāds spētu to izlasīt:

"Skaists puisis. Tikai viņā ir kaut kas aizdomīgs…"

Visi trīs iekāpa gaidošajā taksometrā. Viņi brauca pa miegainajām Oukbridžas ieliņām, pēc tam vēl kādu jūdzi pa Plimutas šoseju. Tur auto ienira lauku ceļu labirintā — tie bija šauri, stāvi, ar zāli apauguši.

Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Es nemaz nepazīstu šo Devonas nostūri. Manas iemīļotās vietas ir austrumu Devonā, uz pašas Dorsetas robežas.

Vera ieteicās:

— Te tiešām ir ļoti skaisti. Uzkalni, sarkana augsne, viss tik zaļojošs un sulīgs.

Filips Lombards kritiski noteica:

— Te ir tāda noslēgtība… Man patīk plašāki līdzenumi. Tur var redzēt, kas nāk, — neviens nevar piezagties nemanot…

Ģenerālis Makarturs atbildēja ar jautājumu:

— Man šķiet, jūs esat redzējis pasauli?

Lombards tikai nenoteikti paraustīja plecus.

— Šur tur esmu pabijis, ser.

Klusībā viņš nodomāja: "Tūlīt viņš pajautās, vai esmu piedalījies karā. Šie vecie karotāji vienmēr tā dara."

Taču ģenerālis Makarturs karu nemaz nepieminēja.

Pārvarējuši stāvu pakalnu, viņi pa līkumotu lauku ceļu zigzagiem vien nobrauca līdz Stiklhevenai — piekrastes ciematiņam ar dažām mājiņām un vairākām zvejnieku laivām liedagā.

Rietošās saules gaismā viņi varēja pirmoreiz uzmest skatienu Nēģeru salai, kura rēgojās ārā no jūras dienvidpusē.

Vera pārsteigta sacīja:

— Bet tā taču ir tālu no krasta.

Viņa bija šo salu iedomājusies pavisam citādi — tuvu krastam, ar skaistu, baltu māju kraujā. Taču tur nekādas ēkas nebija saskatāmas, tikai stāva klints slējās laukā no jūras, nedaudz atgādinādama nēģergalvu. Tajā bija kaut kas biedējošs. Vera tikko manāmi notrīsēja.

Pie viesnīcas "Septiņas zvaigznes" gaidīja trīs cilvēki. Tur bija vecā tiesneša sagumušais stāvs, taisni izslējusies mis Brenta un vēl trešais — parupjš liela auguma vīrs, kas panācās pretī un sacīja:

— Mēs nolēmām, ka labāk būs jūs pagaidīt. Labāk braukt visiem reizē. Iepazīsimies. Mani sauc Deiviss. Esmu dzimis Natālā, Dienvidāfrikā, ha, hā!

Viņš smējās aizgūtnēm.

Tiesnesis Vorgreivs svešo uzlūkoja ar manāmu neuzticību. Viņš izskatījās tā, it kā tūlīt pat gribētu dot pavēli atbrīvot tiesas zāli. Mis Emīlija Brenta acīm redzami netika gudra, kā izturēties pret šo vīru no kolonijas.

— Vai nevēlaties ko iedzert, pirms kāpjam uz klāja? — misters Deiviss viesmīlīgi piedāvāja.

Tā kā neviens nepieņēma viņa priekšlikumu, misters Deiviss pagriezās un pacēla pirkstu.

— Tādā gadījumā nekavēsimies. Mūsu laipnie saimnieki mūs nepacietīgi gaida, — viņš noteica.

Varbūt viņš bija ievērojis, ka viesu sejās pēkšņi pavīd neizpratne. It kā saimnieku pieminēšana būtu viesus paralizējusi.

Paklausot Deivisa pavēlošā pirksta mājienam, pie viņiem pienāca cilvēks, kurš bija stāvējis, atbalstījies pret sienu. Zvalstīgā gaita liecināja, ka viņš ir jūrnieks. Seja likās vējos ārdēta, bet tumšās acis šķita tādas kā izvairīgas. Viņš runāja ar tikko manāmu Devonas akcentu.

— Lēdijas un džentlmeņi, vai esat gatavi doties uz salu? Laiva mūs gaida. Vēl divi džentlmeņi atbrauks ar auto, bet misters Ouens pavēlēja viņus negaidīt, jo nav skaidri zināms, kad viņi ieradīsies.

Cilvēku grupiņa sakustējās. Jūrnieks veda viņus pa nelielo akmens molu. Turpat bija piesieta motorlaiva. Emīlija Brenta ieteicās:

— Cik maza laiva!

Taču laivas īpašnieks mierinoši noteica:

— Šitā ir varen laba laiva, mem. Jūs varat ar to aizbraukt līdz Plimutai tik ātri, ka ne aci nepaspēsiet pamirkšķināt.

Tiesnesis Vorgreivs bargi ierunājās:

— Mūsu ir pārāk daudz.

— Tā spēj uzņemt divtik cilvēku, ser.

Filips Lombards iebilda — brīvi un nepiespiesti:

— Tad viss ir kārtībā. Brīnišķīgs laiks, nekādas viļņošanās.

Mis Brenta visai šaubīgi ļāva sevi iesēdināt laivā. Pārējie sekoja viņai. Nekāda brālīgā jušana pagaidām šos cilvēkus nesaistīja. It kā ikviens par kaut ko turētu aizdomās pārējos ceļabiedrus.

Viņi jau bija gatavi doties ceļā, kad jūrnieks sastinga, turēdams rokā enkuru.

Pa stāvo celiņu, kas veda lejup no pakalna, ciematā iebrauca auto. Tam bija brīnum spēcīgs motors, mašīna bija tik skaista, ka atgādināja kādu pārdabisku būtni. Pie stūres sēdēja jauneklis, viņa matus raustīja vējš. Vakara gaismā viņš izskatījās nevis kā cilvēks, bet kā jauns pagānu dievs no ziemeļnieku sāgām.

Viņš patūtināja, autotaures skaņas atbalsojās piekrastes klintīs.

Tas bija fantastisks brīdis. Entonijs Mārstons nepavisam nelikās mirstīgs cilvēks, bet daudz kas vairāk. Vēlāk daudzi no klātesošajiem atminējās šo brīdi.

Freds Narakots sēdēja pie motorlaivas stūres un domāja, ka tas viss ir ļoti dīvaini. Šie ļaudis nebūt neatbilda viņa priekšstatam par to, kādiem jābūt mistera Ouena viesiem. Viņš bija gaidījis, ka tie būs daudz smalkāki. Izrotājušās dāmas un džentlmeņi jahtu braucēji, itin visi bagāti un cienījama izskata.