Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Divpadsmitais sējums

Vikonts de Braželons jeb pec desmit gadiem

.

De Sentenjans apstājās pie kāpnēm, kas veda uz trešo stāvu pie gal­ma dāmām un uz otro pie princeses.

Garāmejošam sulainim viņš lika pasaukt Malikornu, kurš vēl bija pie prinča.

Pēc desmit minūtēm Malikorns ieradās un sāka vērīgi skatīties tumsā.

Karalis atkāpās vistumšākajā vestibila kaktā.

De Sentenjans toties pagāja uz priekšu.

Izdzirdis viņa lūgumu, Malikorns galīgi apstulba.

— Oho, — viņš noteica, — jūs gribat, lai es jūs ievedu galma dāmu istabā?

— Jā.

— Jūs sapratīsiet, ka es nevaru izpildīt tādu lūgumu, nezinādams jūsu apmeklējuma mērķi?

— Dārgo Malikorn, diemžēl es nespēju jums to paskaidrot; jums ti­kai jāuzticas man kā draugam, kurš vakar izdarīja jums pakalpojumu un šodien lūdz to pašu no jums.

— Kungs, es jums pateicu, kas man bija vajadzīgs: es vienkārši ne­vēlējos gulēt zem klajām debesīm. Šādu atzīšanos var izteikt katrs godīgs cilvēks, turpretim jūs man nesakāt neko.

— Ticiet man, dārgais Malikorn, — Sentenjans neatlaidās, — ja es drīkstētu, tad atklātu jums visu.

— Tādā gadījumā es nevaru atļaut jums ieiet pie Montalē jaunkun­dzes.

— Kāpēc?

— Jūs to labi zināt. Jo jūs pārsteidzāt mani uz žoga, kad es atzinos mīlestībā Montalē jaunkundzei; jums jāpiekrīt, ka tā būtu pārliecīga laipnība, ja es, viņas pielūdzējs, pats atvērtu jums durvis uz viņas istabu.

— Kas tad jums teica, ka es lūdzu viņas istabas atslēgu?

— Kādu tad?

— Šķiet, vina nedzīvo viena?

— Nē.

— Kopā ar de Lavaljēras jaunkundzi?

— Jā; bet jums nevar būt nekādas darīšanas ne ar de Lavaljēras jaunkundzi, ne arī ar de Montalē jaunkundzi. Ir tikai divi cilvēki, kuriem es dodu šo atslēgu: de Braželona kungam, ja viņš man to lūgtu, un ka­ralim, ja viņš to pavēlētu.

— Tādā gadījumā dodiet man šo atslēgu, kungs, es jums to pavē­lu, — karalis sacīja, iznākdams no tumsas un pavērdams apmetni. — De Montalē jaunkundze nokāps lejā pie jums, bet mēs uzkāpsim pie de La­valjēras jaunkundzes; mums ir vajadzīga tikai viņa.

— Karalis! — Malikorns iesaucās, nokrizdams pie karaļa kājām.

— Jā, karalis, — Ludviķis smaidīdams teica, — un viņš jums pateicas gan par jūsu pretošanos, gan kapitulāciju. Piecelieties, kungs, un izpildiet, ko mēs jums lūdzam.

— Klausos, valdniek, — Malikorns piecēlās kājās.

— Palūdziet de Montalē jaunkundzei nokāpt lejā, — karalis norīko­ja, — un ne vārda par manu vizīti.

Malikorns padevīgi paklanījās un sāka kāpt augšup pa kāpnēm.

Karalis pēkšņi mainīja savu nodomu un strauji sekoja viņam. Kaut gan Malikorns jau bija uzkāpis līdz pusei, pie galma dāmu istabas viņi abi nonāca reizē.

Caur pusatvērtajām durvīm Ludviķis redzēja krēslā sēdošo Lavaljēru un otrā istabas kaktā Montalē, kas pie spoguļa ķemmējās un sāka sa­runāties ar Malikornu.

Karalis strauji atgrūda durvis un iegāja.

Montalē iekliedzās, ieraudzījusi karali, un aizbēga.

To redzēdama, Lavaljēra arī izslējās, it kā viņas ķermenim būtu iz­laista cauri strāva, bet tūlīt pat atkal atkrita krēslā.

Karalis lēni piegāja pie viņas.

— Jaunkundz, jūs vēlējāties audienci, — viņš vēsi uzrunāja meite­ni, — un es esmu gatavs jūs uzklausīt. Runājiet.

Palikdams uzticīgs savai kurlā, aklā un mēmē lomai, de Sentenjans piemetās stūrītī pie durvīm uz ķebļa, kas tur bija nolikts it kā tieši viņam. Paslēpies aiz durvju aizkara, viņš sēdēja kā labs sargsuns, kas apsargā savu saimnieku, bet netraucē viņu.

Lavaljēra, kas bija pārbijusies, ieraudzīdama sadusmoto karali, tagad piecēlās vēlreiz un lūdzoši paskatījās uz Ludviķi.

— Valdniek, — viņa nomurmināja, — piedodiet man.

— Ko lai es jums piedodu, jaunkundz? — Ludviķis XIV noprasīja.

— Valdniek, es esmu vainīga. Pat vēl vairāk — es izdarīju smagu noziegumu.

— Jūs?

— Valdniek, es aizvainoju jūsu majestāti.

— Nemaz, — Ludviķis XIV to noliedza.

— Valdniek, es jūs lūdzu, nerunājiet tik bargi ar mani. Es jūtu, ka esmu jūs aizvainojusi. Tomēr vēlos paskaidrot, ka es to nedarīju tīšam.

— Kā tad jūs, jaunkundz, mani esat aizvainojusi? — karalis attei­ca. — Es neko nesaprotu. Vai ar savu pavisam naivo jaunas meitenes jociņu? Jūs pazobojāties par lētticīgu jaunekli; tas ir dabiski; jebkura sie­viete jūsu vietā būtu darījusi to pašu.

— O, jūsu majestāte nogalina mani ar šiem vārdiem.

— Kā tad tā?

— Ja es būtu izdomājusi šo joku, tas nebūtu tik nevainīgs.

— Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt man sacīt, kad lūdzāt audienci?

Karalis sakustējās, it kā gatavodamies aiziet.

Tad Lavaljēra aprautā balsī, kas ik pa brīdim pārtrūka, iesaucās:

— Vai jūsu majestāte dzirdēja visu?

— Ko visu?

— Visu, ko es teicu zem karaļu ozola?

— Jaunkundz, es nepalaidu garām nevienu vārdu.

— Un vai, dzirdēdams mani, jūsu majestāte varēja iedomāties, ka es ļaunprātīgi izmantoju jūsu lētticību?

— Jā gan, lētticību, to jūs pareizi pateicāt.

— Vai tad jūsu majestāte nezina, ka nabaga meitenēm reizēm jā­pakļaujas svešai gribai?

— Piedodiet, bet es nespēju saprast, kā tā griba, kura acīmredzot zem karaļu ozola tika brīvi izpausta, varēja nonākt tik lielā atkarībā no svešas gribas.

— O, bet draudi, valdniek!

— Draudi?… Jums kāds draudēja? Kas gan uzdrošinājās jums drau­dēt?

— Tie, kam ir tādas tiesības, valdniek.

— Es neuzskatu, ka manā valstī kādam būtu tiesības draudēt.

— Piedodiet man, valdniek, bet pat starp jūsu tuvākajiem cilvēkiem ir pietiekoši augstu stāvošas personas, kam nesagādā nekādas grūtības pazudināt meiteni, kurai jau tāpat nav nekādas nākotnes, kurai nav ba­gātības un nekā cita kā vienīgi viņas godīgais vārds.

— Kā tad šīs personas var viņu pazudināt?

— Sabojāt viņas reputāciju, ar kaunu padzenot.

— Jaunkundz, — karalis, dziļi sarūgtināts, teica, — man nepatīk cil­vēki, kuri taisnodamies uzveļ visu vainu citiem.

— Valdniek!

— Atzīstos, ka man ir smagi noskatīties, kā jūs te aužat veselu ap­vainojumu un pārmetumu tīklu, tā vietā, lai bez jebkādas izlikšanās pa­skaidrotu notikušo.

— Tātad manu teikto jūs neņemat vērā?… — Luīze iesaucās.

Karalis klusēja.

— Atbildiet taču! — Lavaljēra dedzīgi lūdza.

— Man ir sāpīgi to atzīt, — karalis vēsi noteica, viegli palocīda­mies.

Meitene sasita plaukstas.

— Tas nozīmē, ka jūs man neticat? — viņa vaicāja.

Karalis neko neatbildēja.

— Tātad jūs uzskatāt, ka es… es izgudroju šo smieklīgo un negodīgo sazvērestību, lai tik muļķīgi pasmietos par jūsu majestāti?

— Ak Dievs, tas nemaz nav smieklīgi un negodīgi, — karalis pro­testēja. — Tā pat nav sazvērestība, bet tikai diezgan jautrs joks un nekas vairāk.

— O! — Lavaljēra izmisumā čukstēja. — Karalis man netic! Karalis nevēlas man ticēt!

— Jā, nevēlos.

— Ak Dievs!

— Paklausieties, kas tad var būt dabiskāk? Karalis man seko, no­klausās visu, ko es saku, novēro; varbūt viņš tikai grib izjokot mani; nu ko, mēs savukārt izjokosim viņu. Tā kā karalim ir sirds, tad ievainosim to.