Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

REĢENTA MEITA

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Vienpadsmitais sējums

REĢENTA MEITA »

Rīgā 1994

.

1719. gada 8. februārī kāda kariete, kuru greznoja trīs Francijas lilijas un Orleānu vapenis un kurai pa priekšu jāja divi piķieri un viens pāžs, pieripoja pie Šellas klostera romāņu velvēm tieši tajā brīdī, kad pulkstenis nozvanīja desmit.

Zem kolonnu balstītajiem āra spraišļiem kariete apstājās; pāžs jau bija nolēcis no zirga, un nekavējoties atvēra karietes durtiņas, un no tu­rienes izkāpa divi ceļinieki.

Pirmais izkāpa četrdesmit piecus četrdesmit sešus gadus vecs, maza auguma, paresns, sārts vīrietis ar brīvām, straujām kustībām, ar visu ārie­ni pauzdams zināmu pārākumu un pieradumu pavēlēt.

Otrs, kas lēnām nokāpa pa trim karietes kāpšļiem, ari bija maza au­guma, bet kalsnējs un vārgs. Viņa seja nebija gluži neglīta, acīs dzirkstīja gudrība un asprātība, lūpu kaktiņi pauda šķelmību, un tomēr šajā sejā bija kaut kas nepatīkams. Viņš likās ļoti jūtīgs pret aukstumu, kas tiešām knieba diezgan pamatīgi, un sekoja savam ceļabiedram, viscaur drebē­dams zem platā mēteļa.

Pirmais vīrietis strauji devās kāpņu virzienā un augšup, pa tām — kā daždien cilvēks, kas pazīst šejienes apstākļus. Viņš iegāja plašā priekš­telpā, sveicinādams vairākas mūķenes, kas paklanījās gandrīz vai līdz ze­mei, un drīzāk skriešus nekā soļos devās uz pirmā pusstāva pieņemšanas zāli, kurā, jāatzīst, nebija ne vēsts no tās stingrās vienkāršības, kas parasti ir klostera iekšienes pirmais priekšnoteikums.

Otrais vīrietis, kas lēnām bija uzkāpis pa kāpnēm, devās cauri tām pašām telpām, sasveicinājās ar tām pašām mūķenēm, kas paklanījās gan­drīz vai tikpat zemu kā viņa ceļabiedram, un, beidzot, piebiedrojās tam zālē. Bet viņš gan nesteidzās.

— Un tagad, — sacīja pirmais vīrietis, — uzgaidi mani šeit un sasil­dies! Es ieiešu pie viņas un pēc desmit minūtēm būšu galā ar visām tām nebūšanām, par kurām tu man ziņoji. Ja viņa liegsies, vai man būs va­jadzīgi pierādījumi, es tevi pasaukšu.

— Desmit minūtes, monseigneur] — atbildēja vīrietis mētelī. — Paies vairāk nekā divas stundas, kamēr Jūsu Augstība tikai pagūs nokļūt līdz sava apmeklējuma īstajam iemeslam. O, Šellas klostera priekšniece ir ievērojama mūķene! Vai jūs to nezināt?

To teikdams, viņš vaļīgi izstaipījās mīkstajā sēdeklī, ko bija pievilcis pie kamīna, un uzlika kājas uz dzelzs režģa.

— Ak, monsicur, zinu gan, — nepacietīgi atbildēja tas, kuru titulēja par augstību. — Un ja es to varētu aizmirst, tu man to, paldies Dievam, pietiekami bieži atgādinātu. Velna vīrs, kāpēc tu liki man doties ceļā šodien, šādā vējā un lietū?

— Tāpēc, ka jūs negribējāt darīt to vakar, monseigneur.

— Vakar tas nebija iespējams. Tieši pulkstens piecos man vajadzēja satikties ar milordu Stēru.

— Kādā mazā mājiņā Labo Bērnu ielā. Vai tad milords vairs nedzīvo Anglijas sūtniecības viesnīcā?

— Abata kungs, esmu jau aizliedzis jums izsekot manas gaitas.

— Monseigneur, mans pienākums ir nepaklausīt jums.

— Nu, labi, neklausiet man, bet ļaujiet man melot pēc patikas. Un lai pierādītu, cik labi strādā jūsu policija, neesiet tik nekaunīgs un ne­lieciet man manīt, ka jūs jūtat manus melus.

— Monseigneur var būt mierīgs, es turpmāk ticēšu visam, ko viņš man teiks.

— Neapsolu tāpat rīkoties ar jums, abata kungs, jo man šķiet, ka tieši šeit jūs esat mazliet kļūdījies.

— Monseigneur, es apzinos, ko runāju, un ne tikai atkārtoju to, ko esmu teicis, bet vēl pastiprinu.

— Bet, palūk, ne trokšņa, ne gaisamas — īsts klostera miers. Tavi ziņojumi ir nepareizi, mans mī|ais. Var redzēt, ka mūsu aģenti vairs ne­prot strādāt.

— Vakar, monseigneur, šai pašā vietā spēlēja piecdesmit mūziķu liels orķestris. Tur, kur tagad tik dievbijīgi nometusies ceļos šī jaunā mā­sa, atradās bufete. Neteikšu jums, kas bija uz šīs bufetes, bet es to zinu. Un tur, šajā galerijā pa kreisi, kur tagad gatavo vienkāršu lēcu un krē­juma siera maltīti Tā Kunga svētajām jaunavām, dejoja, dzēra un…

— Nu, ko darīja?

— Tik tiešām, monseigneur, tur divsimt personas mīlinājās.

— Velns, velns! Vai esi pārliecināts par šiem vārdiem?

— Mazliet vairāk pārliecināts nekā tad, ja būtu redzējis to pats sa­vām acīm. Lūk, kāpēc ir labi, ka jūs ieradāties šodien, bet būtu bijis vēl labāk, ja jūs būtu ieradies vakar. Šāds dzīves veids tiešām nav piemērots klosteriem, monseigneur.

— Bet tas ir piemērots mūkiem, vai ne, abata kungs?

— Esmu politiķis, monseigneur.

— Nu, labi, mana meita ir politiskā mūķene, tas ir viss.

— Ak, lai būtu tā, monseigneur, ja jums tā tīk: neesmu kutelīgs mo­rāles jautājumos, jūs to zināt labāk nekā jebkurš cits. Rīt mani apdziedās — labi, bet mani apdziedāja ari vakar un mani apdziedās parit. Ko gan ma­ziņie viena dziesmiņa vairāk? „Daiļā mūķene, no kurienes tu?" būs ļoti piemērots piedziedājums pantam „Abata kungs, uz kurieni jūs?"

— Nu, nu, būs jau labi. Gaidi mani šeit, es būšu dusmīgs.

— Ticiet man, monseigneur, ja gribat izdarīt kaut ko labu, dusmo­jaties šeit, dusmojaties manā priekšā, es būšu vairāk pārliecināts par sa­vas lietas pareizību. Bet ja jums pietrūks prāta vai atmiņas argumentu, pamājiet man, un es nākšu jums palīgā, neuztraucieties!

— Jā, tev ir taisnība, — noteica persona, kas bija apņēmusies novērst nebūšanas. Ceram, ka lasītājs to jau pazinis — tas bija reģents Orleānas Filips. — Jā, skandāliem jābeidzas… vismaz palēnām. Lai Sellas klostera priekšniece pieņem apmeklētājus ne biežāk kā divreiz nedēļā. Lai te ne­būtu vairs šīs burzmas un šo deju; klosterim atkal jābūt slēgtam, lai pir­mais garāmgājējs nevarētu iekļūt klosterī kā piķieris mežā. Orleāna jaun­kundze atmetusi izpriecas un pieķērusies reliģijai. Viņa atstājusi Palē- rojālu, lai dzīvotu Šellā, un pie tam pret manu gribu, jo es darīju visu iespējamo, lai viņu no šā soļa atturētu. Nu, lai piecas dienas nedēļā viņa ir mūķene, paliks pāri divas dienas, kad viņa varēs būs sabiedrības dāma. Man šķiet, ka ar to pietiek.

— Ļoti labi, monseigneur, ļoti labi. Jūs sākat vērtēt lietas no īstā viedokļa.

— Vai tu to nevēlies, saki?

— Tas ir vajadzīgs. Man šķiet, ka mūķenei, kurai ir trīsdesmit al­gādžu, piecpadsmit sulaiņu, desmit pavāru, astoņi piķieri un bars suņu, kura spēlē basu, pūš ragā, nolaiž asinis, iztīra vēderus, valkā parūkas, griež krēslu kājas, šauj ar pistoli un laiž raķetes, — man šķiet, mon­seigneur, šādai reliģiozai mūķenei nevajadzētu pārāk garlaikoties.

— Pag, - hercogs uzrunāja kādu vecu mūķeni, kas ar atslēgu saišķi rokā gāja cauri zālei. - Vai tad manai meitai nav ziņots par manu ie­rašanos? Gribētos zināt, vai man jāiet pie viņas vai jāgaida tepat.

— Madame nāks, monseigneur, — bijīgi atbildēja māsa un pakla­nījās.

— Labi, ka tā, — nomurmināja reģents, kas sāka atzīt, ka cienījamā mūķene kā meita un apakšniece izturas pret viņu mazliet nevērīgi.

— Monseigneur, atceraties slaveno līdzību par Jēzu, kas padzen no tempļa tirgotājus. Jūs to zināt, jūs to kādreiz zinājāt, vai arī jums to vajadzētu zināt, jo es jums to mācīju reizē ar daudzām citām lietām tajā laikā, kad biju jūsu audzinātājs. Patramdiet mazliet šos mūziķus, šos fa­rizejus, šos komediantus un anatomistus. Pa trim no katra aroda. Un es jums galvoju, ka mums būs diezgan jauks eskorts, kas mūs pavadīs atpa­kaļceļā.