Aleksandrs Dimā (tēvs): PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA

PĒC DIVDESMIT GADIEM

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

D'Artanjans tīšām nedevās uzreiz uz Palē-Rojālu ar Komcnžu, lai viņam dotu iespēju paziņot kardinālam par izcilajiem pakalpojumiem, kurus viņš, d'Artanjans, kopā ar savu draugu, šorīt bija paveicis karalienes partijas labā.

Tāpēc viņus abus ļoti sirsnīgi pieņēma kardināls, kurš sarunāja viņiem daudz dažādu komplimentu un deva saprast, ka starp citu, viņi abi ir jau pusceļā uz savu mērķi, tas ir, d'Artanjans — kapteiņa pakāpes iegūšanai, bet Portoss — barona titula piešķiršanai.

D'Artanjans gan labāk dotu priekšroku naudai, tā kā zināja, ka Mazarīni ir devīgs uz solījumiem, bet ne uz to izpildi, un tāpēc uzskatīja, ka ar kardināla solījumiem paēdis nebūsi; taču, lai neapbēdinātu Portosu, viņš rādīja apmierinātu ģīmi.

Tajā pašā laikā, kad abi draugi bija pie kardināla, karaliene savukārt izsauca viņu pie sevis.

Kardināls nolēma, ka tas ir izdevīgs gadījums abiem draugiem, kā arī viņu patriotisko jūtu stiprināšanai, dot tagad iespēju, viņiem dzirdēt pašas karalienes pateicības vārdus.

Viņš deva tiem zīmi sekot viņam.

D'Artanjans un Porioss norādīja kardinālam uz saviem putekļainajiem un noskrandušajiem svārkiem, bet viņš tikai noraidoši pamāja ar galvu.

— Jūsu svārki, — viņš teica, — maksā daudz dārgāk, nekā tie, kas būs visiem galminiekiem, kurus jūs satiksiet pie karalienes, tāpēc ka šie ir jūsu kaujas tērpi.

D'Artanjans un Portoss pakļāvās kardināla gribai.

Lielajā galminieku pūlī, kas bija visapkārt Austrijas Annai, valdīja trokšņaina atmosfēra, jo kā nekā tika gūtas divas uzvaras: viena pār spāņiem, otra pār tautu. Bruselu izdevās mierīgi izvest no Parīzes, un šajā minūtē viņš atradās, iespējams, jau Sen-Žermēna cietumā, bet Blanminels, kuru arestēja kopā ar Bruselu, taču bez trokšņa un jebkādām raizēm, tika ieslodzīts Vensenes pilī.

Komenžs stāvēja karalienes priekšā, kas izjautāja viņu par ekspedīcijas sīku norisi. Visi klātesošie uzmanīgi klausījās, kad pēkšņi atvērās zāles durvis un ienāca kardināls ar d'Artanjanu un Portosu.

— Jūsu majestāte, — teica Komenžs, skrienot pie d'Artanjana, — lūk, kas var jums izstāstīt visu notikušo daudz labāk, nekā es, jo tas ir mans glābējs. Ja nebūtu bijis viņš, es pašreiz būtu zvejas tīklos kaut kur pie Sen-Klu, jo mani ne vairāk ne mazāk, bet gribēja iemest upē. Stāstiet, d'Artanjan, stāstiet!

No tā laika, kopš d'Artanjans bija kļuvis par musketieru leitnantu, viņam nācās ne reizi vien būt kopā vienā telpā ar karalieni, bel ne reizi viņa vēl nebija runājusi ar viņu.

— Kāpēc jūs, kungs, izdarot man šādu pakalpojumu, klusējat? — vaicāja karaliene.

— Jūsu majestāte, — atbildēja d'Artanjans, — es varu teikt tikai vienu, ka mana dzīvība pieder tikai un vienīgi jums un, ka būšu bezgalīgi laimīgs tad, kad to varēšu atdot par jums.

— Es zinu, kungs, zinu to jau sen, — leica Austrijas Anna. — Tāpēc esmu priecīga, ka tagad /aru publiski izteikt jums pateicību un parādīt savu cieņu.

— Atļaujiet man, jūsu majestāte, — teica d'Artanjans, — daļu jūsu pateicības pāradresēt manam draugam, kas tāpat kā es, — viņš akcentēja šos vārdus, — ir dc Trevila pulka vecs musketieris; viņš ar savu drošsirdību paveica brīnumus.

— Kā sauc jūsu draugu? — jautāja karaliene.

— Kā musketieris, — teica d'Artanjans, — viņš sauc sevi par Portosu (karaliene kļuva uzmanīga), bet pašreiz viņa vārds ir — kavalieris di Vallons.

— De Brasjē de Pjerfons, — piebilda Portoss.

— Šo vārdu ir pārāk daudz, lai cs varētu tos visus atcerēties; es atcerēšos tikai pirmo vārdu, — augstsirdīgi atteica karaliene.

Portoss paklanījās, bet d'Artanjans pakāpās divus soļus atpakaļ.

Šajā minūtē pieteica prelāta kungu.

Atskanēja izbrīnās saucieni. Kaut arī šorīl prelāta kungs katedrālē bija lasīja sprediķi, nevienani nebija noslēpums, ka viņš ir frondēru piekritējs. Tāpēc Mazarīni, palūdza parīzes arhibīskapu, lai viņa māsasdēls uzstātos ar sprediķi.

Acīmredzot, viņš tīšām dzina jokus ar de Reca kungu itāļu manierē, kas viņam vienmēr sagādāja gandarījumu.

Tiešām, iznākot no katedrāles, prelāta kungs' uzzināja par notikušo. Tiesa, viņš uzturēja sakarus ar Frondas barvežiem, bet ne tik ciešus, lai nevarētu atkāpties gadījumā, ja galms viņam piedāvātu to, ko viņš gribēja panākt un kur prelāta nosaukums bija tikai pārejas posma viena pakāpe. Rcca kungs gribēja kļūt par arhibīskapu sava tēvoča vietā un vēlāk par kardinālu, tāpat kā Mazarīni. No tautas partijas viņš nez vai varēja gaidīt tādu labvēlību.

Tāpēc viņš devās uz pili, lai apsveiktu karalieni ar uzvaru pie Lansē, klusībā pie sevis nolēmis rīkoties par vai pret galmu, atkarībā no tā, labi vai slikti tiks uzņemti viņa apsveikumi.

Un tā, tika pieteikts prelāta kungs.

Viņš ienāca, bet uzjautrinātie galminieki ar izteiktu ziņkāri skatījās uz viņu, gaidot, ko viņš teiks.

Prelātam vienam pašam bija ne mazāk prāta, kā visiem šeit klātesošajiem, kuru mērķis bija pasmieties un pazoboties par viņu. Viņa runa bija tik izcili sastādīta, ka, neskatoties uz visu klātesošo vēlēšanos pazoboties par viņu, tiem nebija pie kā pieķerties. Nobeidza viņš runu ar gatavību ziedot visus savus spēkus, kalpojot viņas augstībai.

Visu to laiku, kamēr runāja prelāta kungs, karaliene, likās, ar lielu gandarījumu klausījās viņa apsveikumos, bet, kad viņš nobeidza savu runu ar gatavību kalpot viņas augstībai, tad viņa pie šiem vārdiem palūkojās uz saviem mīluļiem, un karalienes šķelmīgais skatiens, bija kā zīme, ka viņa atdod prelāta kungu vispārējam apsmieklam.

Nožans-Botens, sava veida mājās āksts, skaļi uzsauca, ka karaliene ir ļoti laimīga šajā minūtē just reliģijas atbalstu.

Visi sāka skaļi smieties.

Grāfs Vilruā teica, ka nesaprotot, no kā vairs tagad varētu bīties, ja pēc prelāta kunga viena paša rokas mājiena galma apsargāšanai pret parlamentu un tautu ieradīsies vesela armija mācītāju, baznīcas šveicaru un sargu.

Maršals de La Mcljērs izteica nožēlu, ka, ja gadījumā iznāktu kautiņš, tad prelāta kungu nevarēšot atšķirt pēc sarkanās cepures, piemēram, kā izcēlās Anrī IV pēc baltās spalvas pie Ivrī kaujas.

Hondī mierīgi, bet ar stingru skatienu pacieta visus apsmieklus, kas īstenībā varēja būt liktenīgi pašiem smējējiem.

Karaliene vaicāja, vai viņam vairs nekas nav piebilstams pie savas izmeklētās runas.

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja prelāta kungs, - es vēlētos, lai jūs labi apdomātos, pirms uzsākat pilsoņu karu savā karalistē.

Karaliene pagriezās pret viņu ar muguru, un smiekli zālē atjaunojās.

Prelāts paklanījas karalienei un izgāja, uzmetot skatienu kardinālam, kurš nenovērsa no viņa acis. Tas bija viens no tiem skatieniem, kurus tik labi saprot tikai nāvīgi ienaidnieki. Šis skatiens caururba Mazarīni; viņš juta, ka tas ir kara pieteikums,

Tāpēc Mazarīni pieskārās d'Artanjana rokai un nočukstēja:

— Vajadzības gadījumā jūs, protams, pazīsit šo cilvēku, kas tikko izgāja pa durvīm, vai ne?

— Jā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.

Pēc tam, savukārt, d'Artanjans pagriezās pret Portosu.