Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA

— Es padevu signālu.

— Kādu signālu?

— Es signalizēju, lai būvētu barikādes.

— Ahā!

— Kad jūs no šejienes iziesiet, jūs redzēsit manus cilvēkus strādājot. Skatieties tikai ļoti uzmanīgi, lai nesalaužat kāju, pret izstieptajām uz ielām ķēdēm, vai arī neieveļaties kādā bedrē vai izrakumā.

— Labi. Saņem tikpat daudz, cik tu jau šodien saņēmi. Atceries labi, ka tagad tu esi barvedis un skaties nepiedzeries.

— Nu jau divpadsmit gadus es neko citu nedzeru, atskaitot ūdeni.

Ubags paņēma maisiņu ar naudu, un prelāta kungs dzirdēja, kā viņš

uzreiz sāka pārbērt un pārskaitīt naudu.

— Ā, — noteica Hondī, — tu, liekas, esi sīkstulis un sudrabmīļotājs.

Ubags nopūtās un nosvieda maisiņu.

— Varbūt, — iesaucās viņš, es vienmēr palikšu tāds, kāds esmu bijis, un nekad nespēšu tikt vaļā no šīs kaislības? O, bēdas! C), kreņķi!

— Tu tomēr paņemsi šo naudu?

— Jā, bel cs zvēru izlietot, to kas paliks pāri, tikai labiem darbiem un cēliem mērķiem.

Viņa seja mijkrēslī bija bāla un sāpju izmocīta.

— Jocīgs cilvēks, — nočukstēja pie sevis Hondī.

Viņš paņēma cepuri un gāja uz izeju, kad pēkšņi pamanīja, ka ubags viņam ir aizšķērsojis ceļu.

Pirmā doma, kura ienāca prātā prelātam, ka viņam pret viņu ir kas ļauns padomā, bet ubags, nokritis ceļos, vērsās pie viņa ar izstieptām rokām.

— Jūsu ekselence, — iesaucās ubags, — pirms jūs aizejat no šejienes, dodiet man savu svētību, es lūdzu jūs!

— Jūs ekselence? — atkārtoja Hondī. — Mans draugs, domāju, ka jūs mani pieņēmāt par citu.

— Nē, jūsu ekselence, cs pieņēmu jūs par lo, kas jūs csal īstenībā, par prelāta kungu; cs jūs pazinu uzreiz.

Hondī pasmaidīja.

- Tu lūdz man svētību? — jautāja viņš.

— Jā, tā man ir ļoli nepieciešama.

Tonis, kādā ubags izteica šos vārdus, bija tik žēlabaini mokošs, tik dziļš un grūtsirdīgs, ka Hondī tūdaļ pal pastiepa savu roku un deva svētību ar vislielāko sirsnību, uz kādu vien bija spējīgs.

— Tagad, — viņš leica, — starp mums būs neredzamas saites. Es tev devu savu svētību, un lu man esi kļuvis Svēts, tieši tāpat kā es tev. Izstāsti man, vai lu neesi noziedzies pret cilvēku izdotajiem likumiem, pret kuriem es varētu tevi pasargāt?

Ubags pakratīja galvu.

— Noziegums, kuru esmu izdarījis, jūsu ekselence, nav pakļauts cilvēku likumiem, un jūs varai mani atbrīvot no soda, bieži aizlūdzot par mani.

— Esi atklāts, — teica prelāts, — tu taču ne Vienmēr esi nodarbojies ar ubagošanu?

— Nē, jūsu ekselence, es ar to nodarbojos tikai sešus gadus.

— Bet pirms tam kur lu biji?

— Bastīlijā.

— Bel pirms Bastilijas?

— Es jums lo pateikšu likai lad, kad jūs pieņemsit manu grēksūdzi.

— Labi. Lai kādā dienā un stundā tu mani nepasauktu, atceries, es vienmēr būšu gatavs pieņemt tavu grēksūdzi.

— Labi. Lai tad lā būtu. Ardievu.

Prelāts paņēma sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un domīgs aizgāja. *

Bija ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā.

Hondī nepagāja pal ne simts soļus, kad pamanīja, ka visapkārt noliek kaut kas neparasts.

Likās, visa pilsēta ir pilna ar fantastiskām būtnēm: kaut kādas klusējošas ēnas jauca tilta bruģi, pieveda un gāza riņķi pajūgus, citi raka grāvjus, kuros

varēja ieveities veseli jātnieku pulki. Visas šis noslēpumainās būtnes norūpējušās un darbīgas šaudījās šurp un turp, līdzīgi dēmoniem, kuri aizrāvušies kaut kādos neredzamos darbos. Tie bija ubagi no Brīnumu pils, Svētā Eistāfija baznīcas Svētā ūdens devēja aģenti, kuri būvēja rītdienai barikādes.

Hondī ne bez bailēm skatījās uz šīm tumšajām būtnēm, uz. šiem nakts strādniekiem vai spokiem, kas kustējās līdzīgi ēnām, un uzdeva sev jautājumu: vai viņš spēs iedzīt viņus vēlāk atpakaļ viņu graustos, no kuriem tagad viņš viņus izsauca? Kad kāds no viņiem tuvojās, viņam gribējās pārkrustīties.

Viņš aizgāja līdz Sent-Onorē ielai, bcl pēc tam nogriezās Dzelzs ielu rindās: šeit viss bija savādāk. Tirgotāji klusām čukstējās viens ar otru. Durvis un logu aizvirlņi bija i( kā ciet, bet īstenībā las bija tikai aizsegs, kas bieži atvērās un aizvērās, lai ielaistu vai izlaistu, kādu noslēpumainu cilvēku ar paunu plecos. Šie tirgotāji, kam bija ieroči, izdalīja tos visiem tiem, kam to nebija.

Sevišķi izcēlās viens cilvēks, kurš gāja no vienām durvīm pie otrām, salīcis zem nastas smaguma, kurā bija zobeni, musketes un cili ieroči, kurus viņš izdalīja rītdienas kaujai. Lukturis apgaismoja viņa seju, un prelāts pazina Planšē.

Pēc tam prelāts iznāca kraslmlā no Monētu ielas puses.

Pilsētnieku grupa melnos un pelēkos apmetņos, atkarībā no piederības augstākai vai zemākai buržuāzijas pakāpei — stāvēja nekustīgi. Dažreiz kāds pārgāja no vienas grupas uz otru. Visiem šiem melnajiem un pelēkajiem stāviem mugurpusē rēgojās zobenu gali, kas piepacēla apmetņu malas, bet priekšpusē no apmetņu atlokiem rēgojās musketes un arkebuzi.

Aizejot līdz Jaunajam tiltam, prelāts ieraudzīja, ka tilts tiek apsargāts; šeit pie viņa pienāca kāds cilvēks.

— Kas jūs esat? - jautāja šis cilvēks. — Neizskatās, ka jūs būtu kāds no mūsējiem.

— Tas jums tāpēc tā liekās, ka jūs nepazīstat savus draugus, dārgais Luvjēra kungs, — atbildēja prelāts, piepaceļot cepuri un sveicinot ar to.

Luvjērs viņu pazina un palocījās.

Ejot tālāk, prelāts aizgāja līdz Nelsas tornim. Šeit viņš ieraudzīja veselu ķēdi cilvēku, kas gāja gar mūra sienu. Likās, ka iet spoku gājiens, tā kā visi bija ģērbti baltos apmetņos. Nonākot lidz noteiktai vietai, šie spoki pēkšņi nozuda, it kā izkrita cauri zemei. Noslēpies stūri, Hondī redzēja, ka šādā veidā nozuda visi, atskaitot pēdējo.

Šis pēdējais apskatījās visapkārt, redzams, lai pārliecinātos, ka viņa biedriem neviens nav sekojis, un, neskatoties uz. tumsu, pamanīja Hondī.

Viņš pēkšņi pieskrēja klāt un pielika pistoli viņam pie kakla.

— Nu, nu, Rošfora kungs! — smejoties, leica prelāts. — Ncdrikst jokoties ar šaujamieročiem.

Rošfors uzreiz pazina balsi.

— Ah, tas esal jūs, jūsu ekselence? — viņš iesaueās.

— Jā, pals personīgi. Bet sakiet man, kas tie par cilvēkiem, kurus jūs nosūtījāt lejā peklē?

— Tic ir mani piecdesmit rekrūši, kurus man aizdeva ševaljē d'Umērs un kuriem tagad būtu bijis jādienē vieglajā kavalērijā; bet mundieru vietā viņi saņēma baltus apmetņus.

— Bet uz kurieni jūs ejat?

— Pie viena mana drauga, kurš ir tēlnieks; mēs nolaižamies lūkā, caur kuru tiek piegādāts marmors.

— Ļoti labi,— teica Hondī.

Viņi apmainījās rokasspiedieniem, un Rošfors tāpat kā viņa priekšgājēji nolaidās lūkā, cicši to aiz sevis aizvērdams.

Prelāts atgriezās mājās. Bija otrā nakts stunda. Atvēris logu, viņš ieklausījās nakts trokšņos.

Visā pilsētā bija kāda nesaprotama rosība un kņada; varēja nojaust, ka Parīzes tumšajās ieliņās notiek kaut kas neparasts un pat baigs. Brīžiem bija dzirdami savādi trokšņi, kas atgādināja jūras šņākoņu un vēja brāzmas tuvošanos. Bet viss bija tik neskaidrs, miglains un grūti izskaidrojams: visas šīs skaņas un trokšņi radīja it kā pazemes dunoņu, kas vēstītu par tuvojošos zemestrīci.

Sagatavošanās darbi ilga visu nakti.